Kas ir radījis grāmatu? Kāpēc ir jālasa? Kura grāmata ir bildēm bagātākā? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus bērni jau 27 gadus uzdod Bebrenes pagasta bibliotēkas vadītājai Emmai Malahovskai. Viņi ir čaklākie bibliotēkas apmeklētāji un Bērnu žūrijas dalībnieki. Savukārt pieaugušie saka, ka Emma protot pagasta ļaužu dzīvi izkrāsot ar simts un vienu ideju, novadpētniecības izstādēm un svētkiem. Viņas ideja bija Bebrenes pagasta 150. dzimšanas dienas svinības.
Bebrenieši pateicībā par padarīto savu bibliotekāri pieteica Latvijas Nacionālās bibliotēkas konkursa balvai „Pagasta bibliotekārs -- gaismas nesējs”, tāpat Emma ir saņēmusi Kultūras ministrijas, Ilūkstes novada domes un Bebrenes pagasta padomes balvas.
Stundām meklē savu īsto grāmatu
Bibliotēka ir gaismas sala pagastā, ciemā un novadā, Emma Malahovska citē kādā rakstā lasīto un rāda Bērnu žūrijas 2015. gada fotogrāfiju. „Es saku bērniem, lai izlasa to un to, bet viņi man atbild -- es gribu lasīt tikai to! Mūsu bibliotēkā ir viena no kuplākajām bērnu un jauniešu žūrijām. Pagājušajā gadā jaunākās grāmatas vērtēja 78 bērni. Gods un slava skolotājai, jo bērni labprāt lasa gan K. Skalbes „Kaķīša dzirnavas”, gan bestsellerus par spokiem un vampīriem, gan arī mūsdienu latviešu dzejnieku dzeju. Bērni aprīlī nāk uz bibliotēku, lai svinētu lelles Katrīnas dzimšanas dienu. Viņi lasa dzejoļus, bet Katrīna pacienā ar cepumiem. Bērni nāk kopā ar skolotāju Aiju Rubļevsku. Viņa prot pieradināt bērnus lasīt labas grāmatas. Bērni līdz 4. klasei uz bibliotēku skrien ar skriešanu, vēlāk vairs nenāk tik bieži, varbūt mainās intereses, varbūt ir lielāka mācību slodze,” stāsta bibliotēkas vadītāja.
Nāk arī pieaugušie, prasa padomu, kāda grāmata stāsta par vēsturi, kurš ir jaunākais mīlas romāns. Esot arī tādi lasītāji, kuriem jāiet līdzi. Paņem vienu grāmatu, pasaka, ka nepatīk, un noliek plauktā. Izvēlas citu grāmatu, taču arī tā nav pa prātam. Tā paiet pāris stundas, kamēr atrod īsto. Ir lasītāji, kuri godīgi pasaka, ka grib lasīt kaut ko tādu, kas palīdzēs atpūsties no TV ziņām un politikas. Sievietes lasa romānus, bet vīrieši aizraujas ar izziņas literatūru, vēstures grāmatām. „Ilūkstes novadā ir vairākas bibliotēkas, finansējums grāmatām tiek sadalīts visiem, tāpēc tas nav liels. Parasti izvēlos labākās grāmatas, nepērku kriminālromānus, uzskatu, ka bibliotēkā ir obligāti jābūt latviešu un pasaules klasiķu darbiem. Pērku jaunāko literatūru, kas ir sapurinājusi pasauli, izziņas, mācību un bērnu grāmatas,” par savu darbu stāsta Emma.
Bebrenieši, sevišķi studenti, bieži pieprasa grāmatas, kuru Bebrenes bibliotēkas fondos nav. Bibliotekāre tās sameklē elektroniskajā katalogā, piesaka to kādā no Ilūkstes novada bibliotēkām, un lasītājs grāmatu saņem jau nākamajā dienā.
Emma stāsta, ka viņa daudziem lasītājiem pasniegtu apbalvojumu. Piemēram, Dzidra Saviča esot pelnījusi uzcītīgākās lasītājas balvu -- viņa Bebrenes bibliotēku apmeklē no 1954. gada.
Laimīga nejaušība
- Malahovska par sevi saka: „Esmu grāmatu pieradinātā. Vispirms strādāju Bebrenes lauksaimniecības tehnikumā un biju Bebrenes pagasta padomes deputāte. Gāju arī uz bibliotēku, lai lasītu jaunākās grāmatas. 1989. gadā bibliotēkas vadītāja Irēna Gičevska devās pensijā un piekodināja, ka savus pienākumus uzticēšot tikai man. Vēlāk Daugavpils centrālajā bibliotēkā, uzzinot, ka esmu piekritusi darīt darbu ar zemāku atalgojumu (tehnikumā maksāja 120 rubļus, bet bibliotēkā -- 60), apstiprināja manu kandidatūru, lai gan bija pieteikušies trīs cilvēki. Tā bija laimīga nejaušība. Toreiz es lasīju daudz, man bija sava mājas bibliotēka. Un te pēkšņi nokļuvu grāmatu karaļvalstī!”
Toreiz bibliotēka atradās vecajā pagastmājā, kas tagad ir Bebrenes katoļu draudzes māja. 1991. gadā to pārcēla uz jaunuzcelto kultūras nama un pagasta padomes ēku. Bibliotēkas telpas, kur arī notiek izstādes un strādā Bērnu žūrija, ir bagātas ar pilniem plauktiem, tomēr fondi ar jaunām grāmatām bagātinās katru gadu.
Bibliotēkā ir izveidots novadpētniecības stūrītis, kur Emma ir sakrājusi novadnieku stāstus, fotogrāfijas par pagasta lepnumu - Ilzes pienotavu, populāriem bebreniešiem, tostarp Ilzes skolas direktoru, skolotāju Jāzepu Skrimbli, kurš šovasar organizē skolas 160 gadu jubilejas saietu. Novadpētniecība ir sirdslieta, saka Emma. Vispirms skolotājs Juris Silovs uzticēja viņai vērtīgus vēsturiskus faktus, aprakstus un fotogrāfijas. Vēlāk skolotāja Helēna Varslavāne uzdāvināja bibliotēkai ar roku pierakstītas atmiņas par Bebreni un tās cilvēkiem. Emma, no bebreniešiem iedvesmojusies, sāka pētīt Bebrenes muižas vēsturi un grāfu dzimtu, pētīja Rīgas arhīvu un muzeju fondus un krāja mutvārdu liecības.
Viņa tagad pēta garīdznieka un izglītības darbinieka Jāzepa Čamaņa (1884 -- 1964) dzīvesstāstu. „Viņš piedzima Bebrenē, absolvēja Aglonas katoļu ģimnāziju un Romas katoļu garīgo akadēmiju Pēterburgā, vēlāk vadīja Daugavpils ģimnāziju un bija izglītības ministra biedrs Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā. Kad Eiropā dimdināja Otrā pasaules kara zalves, J. Čamanis aizbrauca uz Romu. Viņš tur kalpoja par Romas pāvesta galma prelātu. Kara laikā, strādādams neoficiāli Latvijas ārlietu dienestā, nodibināja Latvijas bēgļu palīdzības komiteju, kas palīdzēja vācu armijā mobilizētajiem karavīriem un bēgļiem. Viņš daudziem latviešiem izglāba dzīvību. J. Čamanis ir apbedīts Romā. Tagad meklēju, kur ir apbedīti viņa vecāki,” pastāstīja Emma.
Bebrenieši priecājas, ka ir tāds cilvēks, kurš apzina dzimtu un pagasta vēsturi, saka Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāja Benita Štrausa. Viņa uzsver, ka E.Malahovska pazīst vēsturi un novadnieku devumu, tāpēc viņai būtu jāraksta grāmata.
Onkulis mācīja Rainim rakstīt
„Šis tas jau ir uzrakstīts, taču līdz grāmatai darāmā vēl daudz. Novada vēsturē esmu iegrimusi līdz ausīm. Man patīk baznīcas grāmatas. Tur uzraku arī savas dzimtas saknes. Es atradu radu rakstus no 1740. gada. Manas vecmammas onkulis bija rakstnieks Bernhards Diženajo (1864 -- 1933). Viņš Rainim mācījis rakstīt. Vispār tēva atzars ir izaudzis no Norvēģijas-Zviedrijas tirgotājiem fon Duborgiem, bet mammas dzimtas zari ir sakuplojuši Pēterburgas pievārtē Krievijā. Vectēvs gāja bojā Otrajā Pasaules karā Ļeņingradas blokādē, vezdams pāri Ladogai maizi. Žēl, ka neizprašņāju vecmammu un mammu, kādi bija mūsu Krievijas senči. Cits, daudz skumīgāks stāsts ir par tēva Aleksandra gaitām vācu leģionā. Pirms kara viņš bija Naujenes pagasta vecākais, bet, kad ienāca vācieši, viņu mobilizēja. Tētis no kara atgriezās sveiks un vesels, vēlāk Rīgā satika un apprecēja mammu Veru. Taču 50. gados tēti sāka vajāt, un viņš ar ģimeni brīvprātīgi aizbrauca uz Sibīriju. Man toreiz bija 5 gadi. Mūs izmitināja Ļebedjovkā, Tjumeņas apgabalā. Blakus mājā dzīvoja Igaunijas Valsts prezidents Konstantīns Petss. Ciemā atrādās psihiatriskā slimnīca, tās galvenais ārsts bija ārstējis Staļinu. Kamēr tētis strādāja meža iecirknī un mamma devās grāmatvedes darbā slimnīcā, es gāju skolā. Tur mācījās tikai izvesto bērni. Sibīrijā pabeidzu 10 klases. Kad mēs, vecāki un trīs bērni, atgriezāmies Latvijā, man bija 17 gadi. Tētis, pateicoties brālim, satiksmes ministra vietniekam, iekārtojās par ceļu meistaru Bebrenē. Es Ilūkstē pabeidzu skolu. Tagad no savas pieredzes saku cilvēkiem, ka ir jāpieraksta, ko stāsta vecāki un vecvecāki. Tā ir vēsture.”
Neskatoties uz aizņemtību bibliotēkā un novadpētniecībā, Emma Malahovska pati lasa grāmatas. Jānis Jaunsudrabiņš ir viņas šī brīža mīļākais autors. „Es uzgāju faktu, ka rakstnieks kopā ar Antonu Austriņu 1934. gadā braucis uz Bebreni makšķerēt. Viņa grāmatās var izlasīt par mūsu pagastu. Dzīve ir interesantāka nekā grāmata, taču grāmata palīdz saredzēt citus horizontus. Bērni, kuri maz lasa, neprot izteikties. Vecākiem saku, lai lasa kopā ar mazuļiem, bērni vēlāk paši atradīs ceļu uz bibliotēku. Pateicoties grāmatām, bērniem būs ne tikai zināšanas un gudrība, bet arī laba sirds,” saka Emma Malahovska.
