11. novembrī, Lāčplēša dienā, savu 90. dzimšanas dienu svin Staņislava Ļaksa Kombuļu pagastā, „Latgales Laika” uzticamā lasītāja. Uzvilkusi svētku drānas un uzsējusi galvā lakatiņu, sirmgalve ar prieku uzņem ciemiņus un piedāvā kafiju. Turoties pie diviem spieķīšiem, viņa piemetas uz dīvāna un stāsta par savu dzīvi, ļaujot meitai Alīnai viņu vietām palabot, lai gan savā cienījamā vecumā jubilārei ir lieliska atmiņa un arī par redzi viņa nesūdzas. Mazmeitai zeķes adot, saskatīt smalkās cilpiņas varot bez brillēm, tāpat arī avīzi izlasīt. Veselībai neesot ne vainas, vienīgi kājas beidzamajā laikā sākušas sāpēt, tāpēc šoruden uz mežu sēnēs neesot gājusi, lai gan pērn ar sēņu grozu rokā no mazmeitas neatpalikusi.
Staņislava dzimusi zīmīgā datumā. Viņa smejas, ka pati esot īsts Lāčplēsis, jaunībā spējusi smagus maisus nēsāt. Rādot savas sastrādātās rokas, Staņislava saka, ka tās viņai tik lielas kā vīrietim. Un nav arī brīnums – uz saviem pleciem viņai nācies uzņemties lielu nastu.
Staņislava dzimusi un visu mūžu nodzīvojusi Kombuļu pagastā. Vecākiem Elizabetei un Jāzepam Kokiniem bija astoņi bērni. Tēvs bijis labs mūrnieks, daudz strādājis, lai uzturētu ģimeni. No kuplā bērnu pulciņa palikusi vien Staņislava un s māsa Melānija, kas dzīvo Rīgā. Staņislava nopūšas, ka esot pārdzīvojusi ne tikai savus brāļus Broņislavu, Donātu, Jāzepu un Ludvigu, un māsas Stefāniju un Virgīniju, bet arī visus kaimiņus un paziņas, kas šai apvidū dzīvojuši.
Savu bērnību viņa atceras ar smaidu, līdz deviņu gadu vecumam varējusi izbaudīt bērnu priekus un pat četras klases skolā pabeigt, bet tad bērnība beidzās, jo mamma apslimusi, bija jāiet ganos. Trīs gadus ganījusi lopus kaimiņu mājā, no kuras tagad vien drupas vīd. Vācu laikā bijusi par kalponi Zubru pusmuižā turīgā poļu ģimenē. Karš viņu ģimenei lielu postu nenodarīja, lai gan nācies ar visiem lopiem slēpties no apšaudēm un bombardēšanas. Vienīgi vecāko brāli paņēma leģionā, no kurienes viņš vēlāk uz palikšanu nonāca svešumā.
Visu rakstu lasiet 11. novembra numurā.
