Attiecības starp teātri un kritiķiem nekad nav bijušas mierīgas, mēs skatāmies no dažādām pusēm un nekad nevarēsim redzēt vienu un to pašu.
„Kam tad īsti ir vajadzīgs teātris? Vai kritiķiem?!” – neapmierinātību ar Daugavpils teātra darba vērtējumu izteicis tā vadītājs Oļegs Šapošņikovs. Savukārt režisors Dž.Dž.Džilindžers saka, ka viņi pārkāpjot visas „sarkanās līnijas” tolerancē pret māksliniekiem. Vai kritiķi speciāli raksta negatīvas recenzijas un vai gribētu, lai visi Latvijas teātri ir vienādi, „Latgales Laiks” nolēma pavaicāt Latvijas teātru skates žūrijas ekspertiem Valdai Čakarei, Edītei Tišheizerei un Atim Rozentālam.
Atis Rozentāls stāsta, ka, braucot uz Daugavpili, viņam vienmēr esot bažas – būs vai nebūs? Jo ir piedzīvoti priecīgi brīži, kad ir, un arī tādi, kad brīnums nenotiek. Viņaprāt, Daugavpils teātrī vēsturiski ir izveidojusies spēcīga krievu trupa. „Pagājušajā sezonā bija nopietns uzdevums spēlēt „Hamletu”, bet palika ļoti daudz neizmantotu iespēju. Manuprāt, Lucina Sosnovska bija aktieriem uzlikusi mazākus mērķus nekā viņi spēj. Tas attiecas gan uz Mihailu Samodahovu, gan Žannu Lubgāni, gan viesmākslinieku Juriju Djakonovu. Žēl, ka uzstādījums bija vienkāršāks nekā aktieri varētu sniegt. Arī, kad ieraugu „Mistera X noslēpumā” Irinu Kešiševu kā „trešo sievieti no labās”, man ir žēl,” saka kritiķis.
A. Rozentāls par latviešu trupu saka, ka tajā esot vairāki ļoti šaura ampluā aktieri: „Kad loma „trāpa”, rezultāts ir ļoti pieklājīgs. „Dabaseibys pūddarneicā” aktieri visu darīja organiski un patīkami, izrādi varēja skatīties ar aizrautību. Kad pedagoģiskā nolūkā ir doti sarežģītāki uzdevumi, kā „Bīstamajā pagriezienā”, diemžēl galā netiek.” Teātra eksperts saprot, ka šajā situācijā ir grūti piemeklēt repertuāru, un pašreizējo spēku ir par maz. Var aicināt viesmāksliniekus, var mēģināt audzināt jauno paaudzi. „Ja Zandai Mankopai palīdzēs augt, viņa varētu būt plašāka diapazona māksliniece,” vērtē A. Rozentāls.
Visu rakstu lasiet 16. decembra numurā.
