Ilūkstes novada un kaimiņu - Lietuvas iedzīvotāju - sadarbība veidojas ļoti lēni, tā notiek galvenokārt pašvaldību un skolu līmenī.
Ilūkstes novadā Subate un Prodes, Eglaines un Šēderes pagasts atrodas Lietuvas pierobežā. Kopš Latvija un Lietuva ir iestājusies ES, starp valstīm nav robežas un muitas kontroles punktu. Tomēr Sēlijas cilvēki saka, ka viņus no kaimiņiem šķirot šķietamās robežas, par ko liecina ceļazīme „Lietuvos Respublika” un šobrīd piesnigušie meliorācijas grāvji, lauki un meži.
Kas uzņemsies veidot „jauno Palangu”?
Ceļi ir līdz tuvākajām Lietuvas pilsētām Obeļiem un Rokišķiem ir labi, taču turp, diemžēl, nekursē reisa autobuss, uzsver Subates un Prodes pagasta pārvaldes vadītāja Sofija Glūmāne. Eglaines un Šēderes pagasta pārvaldes vadītāja Marta Petrova saka, ka lielā transporta dzīsla esot reģionālās nozīmes valsts ceļš Rīga-Nereta-Daugavpils. Pa to kursējošie autobusi iebrauc gan Subatē un Eglainē, gan Ilūkstē. Pateicoties iedzīvotāju iniciatīvai un pašvaldības atbalstam, pasažieru pārvadātāji ievieš jaunas pieturas. Pašvaldības ceļi, kas savienoja Latvijas un Lietuvas ciemus, bija pārrakti laikā, kad pastāvēja valstu robeža, tomēr arī tos pamazām atjauno. Šie ceļi ir nepieciešami lauksaimniekiem, jo pierobežā ir apsaimniekotas visas zemes platības.
S. Glūmānei ir pierobežas pašvaldību sadarbības pieredze. Piemēram, 2014. gadā Subates dome un Obeļu pašvaldība sarīkoja Lietuvas un Latvijas iestāšanās ES 10 gadu jubilejas pasākumu, savukārt Eglaines pagasta pārvalde un Rokišķu pašvaldība katru gadu Eglainē svin Lietuvas Neatkarības dienu.
Vairums uzņēmēju un lauksaimnieku, dzīvojot brīvā tirgus apstākļos, dodas uz Lietuvu iepirkties, taču tika retais tur pārdod paša saražoto.
S. Glūmāne atzīst, ka lietuvieši ir uzņēmīgi. Ja ir nepieciešama oriģināla dāvana, viņa brauc uz Obeļiem, kur pagājušajā gadā atvērts floristikas un dāvanu veikals. Obeļu un Rokišķu iedzīvotāji iepērkas Subates siltumnīcā. Lietuvā esot pieprasīta arī Latvijā ražotā šķelda un kokmateriāli. „Mums ir skaista daba, ezeri. Lietuvieši, kuri katru gadu brauc atpūsties uz mūsu ezera pludmali, saka, ka Subate esot viņu Palanga. Tomēr pierobežā darba vietas lielākoties nodrošina pašvaldības, skolas, sociālās aprūpes iestādes, zemnieki un veikali. Ir daudz brīvu nišu, piemēram, viesnīcas un lauku tūrisms, kas būtu interesants arī lietuviešiem un nodrošinātu cilvēkiem darbu tepat Ilūkstes novadā,” uzskata pārvaldes vadītāja.
Palikuši vien bēru mielasti…
Lietuvas pierobežā ir maz uzņēmumu, jo Subatē un tās apkārtnē ir maz iedzīvotāju un pilsētu nešķērso tranzīta ceļi. Arī valsts nodokļu sistēma nav labvēlīga mazajiem uzņēmējiem. Tāpēc vairums cilvēku izvēlas doties projām gan labāk atalgota darba, gan sadzīves apstākļu meklējumos, stāsta subatiete Inta Balode. Viņas pirmais uzņēmums bija kafejnīca „Mazais Namiņš”, kuras pakalpojumi bija pieprasīti tad, kad Subatē darbojās robežsardzes un muitas kontroles punkts. Jau vairākus gadus tā strādā tikai pēc pasūtījumiem, kuri visbiežāk ir bēru mielasti.
„Lai atvieglotu pilsētā dzīvojošo cilvēku mājas soli, esmu atvērusi nelielu pakalpojumu kompleksu, kur ir pieejami veļas mazgāšanas un dušas pakalpojumi. Neliels stūrītis ir atvēlēts frizētavai. Tomēr ar šiem darbiņiem nesanāk sevi kaut minimāli nodrošināt. Nesen nodibinājām biedrību, ceram, ka vēl varēs kaut ko darīt, lai piesaistītu cilvēkus. Ir cerība rīkot vasaras nometnes,” saka I. Balode.
Zeme pierobežā ir zelta vērta
Lietuvieši pagājušajā gadā sāka intensīvi apstrādāt savus pierobežas laukus, kas līdz šim bija nekopti gadiem ilgi, novērojis z/s „Zālītes” graudkopis Vitolds Kveders.
„Labs zemnieks grib attīstīties arī Lietuvas pierobežā, tāpēc pērk vai iznomā katru brīvu stūrīti, ieskaitot aizaugušas grāvmalas. Zeme pierobežā tagad ir zelta vērtībā. Bieži domāju, ka varētu dažādot savus pakalpojumus, piemēram, izveidot graudu pieņemšanas punktu, taču pierobežas zemniekiem jau ir līgumi ar Latvijas vai Lietuvas kompānijām. Dažreiz pats aizskrienu uz Lietuvu pēc lauksaimniecības tehnikas rezerves daļām, tās tur ir lētākas,” saka V. Kveders.
Skolā reiz mācījās arī lietuvieši
Eglaines pamatskolu pagājušā gadsimta sākumā uzcēla Latvijas valdība ar mērķi latviskot pierobežu, tāpēc to vēl šodien dēvē par Ulmaņa skolu. Tās vēsture ir saistīta ar lietuviešiem. „Kolhozu laikos Eglaines vidusskolas klasēs ar krievu mācību valodu gāja arī lietuvieši. Viņu vecāki bija Lietuvas vecticībnieki un pareizticīgie, kuri Latvijā ieradās 60. gados darba meklējumos. Šodien gan skolā mācās tikai viens lietuvietis,” saka mūzikas skolotāja Maija Žigajeva. Viņas māmiņa bijusi Latvijā ieprecējusies lietuviete, arī skolotāja prot runāt lietuviski. Pēdējo reizi precības ar lietuvieti pierobežā notikušas 90. gados.
Eglaines pamatskolā mācās 78 skolēni. „Skola patiešām uztur izglītības un kultūras gaismu, tā ir latvietības bastions pierobežā,” atzīst skolas direktore Eva Linkeviča.
Eiropas pierobežas un pārrobežas hartā ir uzsvērta pierobežas misija - būvēt sadarbības tiltus ar kaimiņiem. Eglaines pamatskola 2014. gadā īstenojusi vēstures izzināšanas projektu, kurā bija iesaistījusies Šetu ģimnāzija no Lietuvas. Tāpat skolēni un skolotāji piedalās Lietuvas Neatkarības dienas atceres pasākumā Eglainē, Červonkas kapos un cenšas Lietuvu iepazīt ekskursijās, kas notiek katru gadu. Tie ir tilti, kurus eglainieši būvē ar kaimiņiem, saka Eva Linkeviča.
UZZIŅAI
Ilūkstes novada pašvaldības un valsts investīciju projekti pierobežā no 2013. līdz 2016. gadam:
· Subates pamatskolas siltināšana, Zaļmuižas ielas atjaunošana, Domes, Skolas un Smilšu ielas apgaismojuma ierīkošana, Tirgus laukuma labiekārtošana
· ielu apgaismojuma ierīkošana Šēderes ciemā, Raudas speciālās internātpamatskolas infrastruktūras un aprīkojuma uzlabošana, vairāki pagastu ceļu atjaunošana u.c.
