Ar Piedruju sākas Latvija un Eiropa, - pagasta iedzīvotāji saka ciemiņiem, tomēr piekodina, lai viņi izslēdz mobilos tālruņus, citādi rēķini būšot lieli, jo Baltkrievijas sakaru tornis ir jaudīgāks nekā Latvijas.
Piedrujā televizori bez dekodera Latvijas TV kanālus neuztver. Mājokļos, kur ir parastā virszemes antena, par brīvu pieejami tikai Baltkrievijas TV kanāli, bet tie, kuri lieto satelītantenas, skatās Krievijas un Baltkrievijas televīziju. Piedrujieši nevēlas pirkt dekoderus un viedkartes. Iemesls - ja sabiedrisko televīziju uztur valsts ar nodokļos iekasēto naudu, tad tai ir jābūt pieejamai bez papildu ieguldījumiem. Latvijas radio, īpaši LR4 „Doma laukums”, gan klausās visi. Tomēr piedrujieši jūtas piederīgi Latvijai, kuru sauc par mājām, lai arī iztiek bez Latvijas TV ziņām, uzsver Piedrujas pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne.
Piedrujieša vizītkarte
Piedrujietei Regīnai Galasko 1. decembrī būs 80 gadi, un viņa lepojas, ka ir dzimusi vienā dienā ar Vairu Vīķi-Freibergu. Arī R. Galasko neredz Latvijas TV, jo viņai nav dekodera. „Pensionāri priecātos, ja varētu skatīties Latvijas sabiedrisko TV. Man ir Rīgas radio rūpnīcas ražotā radiola, kas joprojām strādā. Radio ieslēdzu katru dienu. No rīta klausos lūgšanas vai dievkalpojumu Latgales radio, pusdienlaikā - Baltkrievijas apsveikumu koncertu, jo viņiem ir ļoti sirsnīgas dziesmas, un, protams, uzgriežu arī „Doma laukumu”, lai zinātu, kas notiek Latvijā,” saka sirmmāmiņa.
Daugava šķir Piedruju no Baltkrievijas pilsētas Drujas. Piedrujieši atzīst, ka šis apstāklis ir ietekmējis viņu likteņus. Kultūras nama vadītāja un sociālā darbiniece Zita Lukša stāsta, ka padomju laikos daudzi izvēlējušies izglītību tuvāk mājām, dodoties pāri Daugavai uz Baltkrievijas skolām un augstskolām. „Pēc Piedrujas astoņgadīgās krievvalodīgās skolas, kur padomju laikos nepievērsa lielu vērību latviešu valodas mācīšanai, arī es iestājos Drujas vidusskolā, kurp nokļuvu ar prāmi, kas kursēja katru dienu. Šī bija vistuvākā skola, vecāku māja atrodas tepat Daugavas krastā, pa logu redz Drujas katoļu baznīcu un kultūras namu. Vēlāk absolvēju Baltkrievijas Politehnisko institūtu un ar inženiera-celtnieka diplomu atgriezos Piedrujā. Esmu latviete, lai gan mana latviešu valoda nav tik laba, kā gribētu, un kautrējos runāt latviski. Piedruja ir manas mājas. Te dzīvoja mani vecvectēvi un vecāki, te izaudzināju un izskoloju meitu, kura strādā Krāslavā, un dēlu, kurš strādā Rīgā. Viņi prot gan latviešu valodu, gan svešvalodas un negrib braukt projām, jo ir šīs valsts patrioti,” saka Z. Lukša, un piebilst, ka tāda vizītkarte esot daudziem piedrujiešiem.
Sakaru krustcelēs…
Piedrujā dzīvo ap 400 iedzīvotāji. Zita pazīst katra pagasta cilvēka priekus un sāpes: „Savā darbā varu cilvēkus iepriecināt ar pasākumiem un palīdzēt grūtos brīžos. Piedrujieši interesējas par visu. Tādus cilvēkus, kuriem ir vienaldzīga pat pašu dzīve, sastapsiet jebkur. Taču viņu nav daudz. Lielākā daļa pagasta iedzīvotāju zina, kas notiek Latvijā. Kad notiek likumu izmaiņas, viņi nāk un jautā, kā tās ietekmēs pensijas vai pabalstus. Piedrujieši vairāk interesējas par pagasta dzīvi nevis par politiku.” Z. Lukša neatbalsta ideju ieviest atsevišķu krieviski raidošu TV kanālu, jo labprāt skatās LTV7, kas piedāvā saturīgas ziņas un raidījumus krievu valodā. Ikdienā pagastā visi runājot krieviski, tomēr Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svinīgais pasākums notiek valsts valodā, bet citas kultūras norises viņa organizē latviešu un krievu valodā. Piedrujieši saka – ja ciemos atbrauks Valsts prezidents, viņu sagaidīšot ar latgaliešu dziesmu.
Piedrujā gandrīz katru dienu apspriež Latvijas mobilo sakaru slikto kvalitāti. „Esam tādās kā sakaru krustcelēs. Nezini, uz kuru pusi doties, jo nav tāda operatora, kurš nodrošinātu kvalitatīvus sakarus. Pieļauju, ka tādas pašas galvassāpes ir iedzīvotājiem, kuri dzīvo Krievijas, Lietuvas un Igaunijas pierobežā,” atzīst Zita.
Mārīte Ļoļāne, Piedrujas ģimenes ārsta palīgs, dzīvo Lupandos, kilometru no Baltkrievijas robežas. Latvijas sabiedrisko TV viņa skatās satelīttelevīzijā. Agrāk bijis dekoders, taču tas Latvijas TV kanālus neuztvēra. „Piezvanīju uz televīziju un jautāju, kāpēc maksāju naudu, ja es neko neredzu. Viņi man atbildēja: „Jūs taču dzīvojat pierobežā”. Ja šeit cilvēks skatīsies Latvijas TV, klausīsies Latvijas radio, lasīs Latvijas presi, tad viņu nevarēs „zombēt” ar informāciju no kaimiņvalstīm. Mums ir vajadzīgi arī labi sakari. Savā mājā uzliku mobilo sakaru bloķēšanas iekārtu, lai Baltkrievijas operatori „nepārsit” Latvijas sakarus,” stāsta Mārīte.
„Latvijas Mobilā Telefona” preses sekretāre Elīna Lidere skaidro, ka Piedrujā jau šobrīd nevajadzētu būt sakaru problēmām, bet nākamajā ceturksnī ciemā esošajā bāzes stacijā ir plānota 3G tehnoloģijas nomaiņa uz 4G ar ātrgaitas interneta iespējām, kas papildu varētu uzlabot sakaru kvalitāti. Savukārt, lai izvairītos no pieslēgšanās ārzemju operatoru tīkliem, jebkurā mobilajā telefonā (ne tikai jaunākajos viedtālruņos) ir iespējams iestatīt, ka sakariem tiek izmantoti tikai Latvijas mobilais tīkls (izslēdzot viesabonēšanas iespējas).
Pietrūkst asfalta diviem kilometriem līdz skolai
Piedrujas pagasta novadpētniecības mājā, kur līdz apvienošanai ar Robežnieku pagastu atradās pagasta pārvalde un ko piedrujieši sauc par muzeju, ir daudz karšu, dokumentu un fotogrāfiju, kas stāsta, ka Piedruja jau 13. gadsimtā bija blīvi apdzīvota un ekonomiski aktīva vieta. „Tāpēc tolaik to uzskatīja par iekārojamu teritoriju pat trīs valstis -- Polija, Krievija un Lietuva,” uzsver novadpētniecības istabas vadītāja Ludmila Paņko.
Eiropas Savienībā finansējumu piešķir reģionu vienmērīgai attīstībai, tomēr piedrujieši nejūtot, ka Latvijas valsts Piedruju atbalstītu tikpat, cik lielās pilsētas vai turīgākos novadus Pierīgā. Taču piedrujietim jāiegulda divtik laika un līdzekļu, lai, piemēram, izaudzēto labību aizvestu uz Rīgas ostu vai jaunietis nokļūtu augstskolā.
Vērts ieklausīties Ērikā Gabrusānē: „Ja esi no tāliem laukiem, tad valsts uz tevi skatās kā uz desmito pasaules brīnumu. Bet realitāte ir cita. Piedrujas cilvēkiem jātiek galā ar tādām pašām problēmām, kādas ir pārējos novados, viņi mīl un priecājas tāpat, kā citur pasaulē. Bet mums pietrūkst asfalta diviem kilometriem ceļa līdz Indrai, kur mācās mūsu bērni. Uzņemot valdības cilvēkus vai deputātus, nenogurusi jautāju, vai tiešām piedrujietis nav pelnījis labus ceļus un labus sakarus?”
Inese Laizāne, Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja:
Lai cilvēks justos piederīgs Latvijai un būtu informēts par visu, kas notiek valstī, valdībai ir jānodrošina Latvijas sabiedrisko TV kanālu pieejamība. Mūsu komisija jau pagājušajā gadā apmeklēja pierobežu, pēc tam Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei iesniedzām risinājuma scenārijus, tostarp, piedāvājām palielināt jaudu esošajam TV tornim vai būvēt jaunu. Tas valstij izmaksātu no dažiem simtiem tūkstošiem līdz pāris miljoniem eiro. Par šiem risinājumiem ir informēts Ministru prezidents. Protams, katram cilvēkam ir brīva izvēle, ko skatīties un klausīties.
