Beidzamajos desmit gados iedzīvotāju skaits Kaplavas pagastā samazinājies par diviem simtiem, pašlaik šeit deklarējušies 592 cilvēki, taču patiesībā viņu skaits ir vēl mazāks. Taču, neskatoties uz to, Kaplavai ir paveicies ar labiem asfaltētiem ceļiem no Salienas un Krāslavas puses, šeit ir veikals, bibliotēka un feldšeru punkts. Turklāt lielākajai daļai vietējo iedzīvotāju pluss dzīvošana pierobežā un iespēja braukt uz kaimiņvalsti Baltkrieviju.
„Cilvēki pie mums ir labi, tikai viņu maz,” saka Kaplavas pagasta pārvaldes vadītājs Andris Uzuls, kurš pagastu vada desmit gadus. Kā liecina Kaplavas novada pašvaldības mājas lapā publicētā statistika, 2000. gadā Kaplavas pagastā dzīvoja 843 cilvēki, bet līdz karam, 1935. gadā – 2383 cilvēki, tostarp 60% bija latvieši. Pašlaik latviešus var saskaitīt uz pirkstiem, ir kādi desmit cilvēki, visi runā krieviski,” stāsta A. Uzuls. Kad iedzīvotāji saņem vēstules no valsts instancēm, nāk vai zvana uz pagastu, lai darbinieki tās pārtulko. Savukārt pagasta galvassāpes ik pavasari ir cīņa ar mežvedējiem, kuri ignorē zīmes un izdangā jau tāpat daudz cietušos ceļus.
Braukt pie kaimiņiem ir izdevīgi
Deklarēto iedzīvotāju skaits nekad nav vienāds ar reālo skaitu. Ko tur slēpt – Kaplavā daudzi deklarējas, lai iegūtu tiesības vienkāršoti šķērsot robežu, saka vietējā iedzīvotāja Jeļena. Caur Matulišķu robežšķērsošanas punktu uz Baltkrieviju jau sen brauc daudzi vietējie iedzīvotāji, atļauja ir gandrīz visiem. Lai to saņemtu, vajadzīgs pamatojums – Baltkrievijā jābūt radiniekiem vai tuvinieku kapiem. Pirms vairākiem gadiem pierobežas zonu, kuras teritorijā ir spēkā atvieglotais vīzu režīms, paplašināja, tajā iekļāva gan Daugavpili, gan Krāslavu. Taču caur Kaplavas robežpārejas punktu nedrīkst vest daudzas preces, jo šeit nav muitas, šādā gadījumā jābrauc caur Patarniekiem vai Sileni. „Agrāk daži pamanījās šķērsot robežu 7—8 reizes dienā, tagad tas atļauts tikai vienu reizi astoņās dienās,” saka A. Uzuls.
Uz ielas sastopu vīrieti, rokās viņam cigarešu paciņa ar Baltkrievijas akcīzes marku. Uz jautājumu „Vai bieži braucat pāri robežai?” atmet ar roku un saka: „Ai, te jau visi brauc.”
Vietējie iedzīvotāji skatās Baltkrievijas televīziju. „Mēs labprāt skatītos Latvijas TV, jo dzīvojam Latvijā, bet nevaram. Daudziem ir „šķīvji”, tad var redzēt Latviju,” saka Jeļena.
Kādreiz Kaplavas pagastā bija divas skolas – Vecbornes pamatskola un Ausekļa sākumskola Varnavičos, abas slēdza vairāk nekā pirms desmit gadiem. Bērni brauc uz Salienas vidusskolu un Krāslavas skolām. Kaplavas iedzīvotājiem braukt pēc produktiem uz Daugavpili ir pat ērtāk, nekā uz Krāslavu. Darba dienās uz Krāslavu kursē reisa autobuss – atiet pulksten 7.30, kad savāc skolēnus, bet brīvdienās autobusa nav, pēcpusdienā tas brauc atpakaļ tikai pl. 15.30, bet Krāslavā tik ilgi nav, ko darīt. Savukārt autobuss Daugavpils—Faļtopi—Kaplava kursē katru dienu. Iepirkties var arī turpat, veikalā ir diezgan plašs pārtikas un rūpniecības preču sortiments. Pārdevēja Alīna stāsta, ka strādā šeit jau 16 gadus un ir priecīga, jo mūsdienās darbs laukos ir greznība, turklāt darbavieta viņai ir pie mājām. Veikals strādā katru dienu, bez brīvdienām. Jāpiebilst, ka cenas nav augstākas kā pilsētas lielveikalos.
Pāri kalniem, cauri mežam
Nogriežoties uz Varnavičiem (ciems atrodas 17 km no Kaplavas), pienāk īsziņa, ka telefons „noķēris” kaimiņvalsts operatoru. Zvans uz ES valstīm no šejienes maksās 1,40 eiro par minūti, ienākošais – 0,71 eiro, savukārt, zvanot uz citām valstīm, par minūti būs jāmaksā 2,55 eiro. Līdz robežai šeit ir 1—2 km.
Divreiz mēnesī pagasta pārvaldes darbinieki brauc uz Varnavičiem, lai pieņemtu iedzīvotājus. Cilvēki nāk galvenokārt pie sociālā darbinieka, lai noformētu izziņas, saņemtu pārtikas pakas, kā arī pie lauku konsultanta. No Varnavičiem uz Kaplavu autobusa nav, ir tikai no Krāslavas un tikai darbdienās, bet vasarā – tikai divreiz nedēļā, jo bērni nav jāvadā. Iedzīvotāji, ja ir nepieciešamība, izmanto taksometra pakalpojumus – sametas un brauc uz pilsētu pie ārsta, uz valsts iestādēm.
Uz ciemu var aizbraukt pa diezgan labu zemes ceļš cauri mežam. Tas stiepjas gar pašu robežu, šeit ir gleznainas, paugurainas vietas, ainava nedaudz atgādina Slutišķus. Īsta paradīze lauku vai „mežonīgajam” tūrismam. Taču tūristu autobusiem vietējais robežpārejas punkts ir slēgts. Mežu ieskautajos Varnavičos ir pavisam maz iedzīvotāju, autobuss uz skolu ved divus bērnus. nav ne asfalta, ne veikala (kādreiz bija), divreiz nedēļā atbrauc autoveikals.
Skaistajā kraujajā krastā, kur Daugava met spēju līkumu, atrodas bijušās skolas ēka, kuras būvniecībai pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā izdeva rīkojumu prezidents Ulmanis. Krastā stāv laiva, kāds asprātis uz tās uzrakstījis „Titāniks”. Iepretim skolai – sniegbalta katoļu baznīca.
Slota pie durvīm
Františka Ušaka dzīvo Varnavičos gandrīz visu mūžu. Viņa kopš jaunības strādājusi lielajā Gagarina kolhozā, atceras, ka ciemā darbojās adīšanas cehs. Bija daudz iedzīvotāju. No savu vecāku stāstiem viņa zina, ka Varnavičus šķērsoja frontes līnija. Františka auga vienpadsmit bērnu ģimenē, un, kad vācieši ieņēma ciemu, viņu māju uzspridzināja, bet jaunu mājokli ģimene uzcēla tikai 1947. gadā. Františkas meita Alla atceras, kā viņa pirmās trīs klases gāja uz vietējo skolu, pēc tam bērnus ar prāmi veda uz Krāslavu.
Františka un viņas kaimiņiene Jadviga Ristere skatās televīziju ar satelītantenas palīdzību, radio var dzirdēt Latvijas programmas. Daugavpils un Latgales jaunumus uzzina avīzē „Latgales Laiks”. Jadviga dzimusi Varnavičos, arī viņu māju karalaikā nodedzināja.
Galvenie Františkas palīgi ir meita un mazdēls. Otra meita dzīvo Francijā, mazmeita un mazmazdēls – Anglijā. Drīz sāksies dārza darbi, uz palodzes aug dēsti. Františka un Jadviga tur govi un sivēnu, sev un tuviniekiem pietiek. Cilvēki turas cits pie cita, palīdz: „Ko mums vēl vajag? Ēdiens ir, tīrs gaiss, blakus bērni,” saka kaimiņienes.
„Mēs nejūtam, ka Baltkrievija ir pavisam blakus. Bēgļu šeit nav. Taču pirms diviem gadiem biju aizgājusi uz mežu sēņot un satiku trīs vīriešus skūtām galvām un ar tetovējumiem. Viņi pieklājīgi sasveicinājās, bet pēc divām dienām radio dzirdēju, ka izbēguši ieslodzītie,” stāsta Alla. Taču ar mobilajiem sakariem ciemā ir problēmas.
„Agrāk ciemā neviens mājas durvis neslēdza. Pieslēja slotu – tātad, mājās neviena nav. Tagad mūs pat brīdina, lai aizslēdzam durvis,” saka Františka un Alla un aicina atbraukt pie viņām vasarā, kad visa apkārtne slīgst zaļumos un smaržo. Īsts kūrorts.
Uzziņai
Savulaik, būdams vides ministra amatā, Kaplavu apmeklēja tagadējais prezidents Raimonds Vējonis.
