Rauda ir neliels ciemats Ilūkstes novada Šēderes pagastā pašā Lietuvas pierobežā, kur dzīvo vien daži desmiti cilvēku. Tur darbojas Raudas internātpamatskola, atrodas pāris daudzdzīvokļu nami un desmitiem viensētu. Kaimiņos Eglaines pagastā Lietuvas robežas ir daudz zemnieku vai piemāju saimniecību. Vaicāti, kāpēc viņi nebrauc projām un kāpēc Raudas skola pastāv gandrīz 100 gadus, šīs puses cilvēki saka, ka kamēr būs ģimenes, skolas un baznīcas, tikmēr arī nomales nepalikšot tukšas.
„Darbmīļos” dzīvo un strādā sešās paaudzēs
Lūcija Salna nemēdz runāt par vecumu un slimībām, viņas teiktais raisās par darbu. „Es jau nemaz nezinu, par ko lai citu runā. Meitai Vijai ar znotu Aigaru kūtī ir daudz lopu. Es pati nestāvu malā. Lai gan palīgā jāņem draugs spieķis, tomēr vēl esmu braša, lai pagatavotu pusdienas vai nomazgātu traukus. Kur ir latvietis, tur zemīte ir uzarta un apsēta. Turklāt mēs dzīvojam mājās, kuras sauc par „Darbmīļiem”. Šogad ēkai svinēsim 100 gadus, jo vīratēvs šo zemi saņēma 1917. gadā no Lietuvas valdības par labu darbu pienotavā. Kad latviešiem bija sava valsts, saimniecības plauka un attīstījās. Nedz Otrais pasaules karš, nedz arī padomju vara un deportācijas nesalauza pierobežas cilvēkus,” teic sirmgalve. Viņas vīratēvs Jānis Salna ar paša rokām uzcēlis saimniecību. Pati absolvējusi Stāmerienes lauksaimniecības tehnikumu, nokļuvusi Lašu MTS un apprecējusi jauno „Darbmīļu” saimnieku Aivaru, toreiz kolhoza šoferi. Dzimtas stāstus viņa ir pierakstījusi burtnīcā un domā, ka no tiem varētu sanākt grāmata.
Pēc Lūcijas novērotā, cilvēki ir braukuši prom no pierobežas un arī atgriezušies tur visos laikos. Vīra divi brāļi bija pārcēlušies uz citiem novadiem, taču Aivars ar Lūciju ieauguši kā senie ozoli un izaudzinājuši 4 bērnus un, neskatoties uz smagajiem kolhoznieku pienākumiem, vienmēr kopuši zemi. Pēcāk arī Salnu jaunā paaudze, absolvējusi skolas, devusies plašajā pasaulē. Kad vīrs nomira, Lūcija sasaukusi ģimenes „konsīliju”, lai izlemtu, kas saimniekos „Darbmīļos”. Meita Vija piekritusi kļūt par lauksaimnieci un ar vīru Aigaru un meitām pametusi darbu un mājas Bauskā, atgriezusies Eglainē. Viņa cerīgi uzsver, ka gan jau mazmeitas Zanda un Māra pārņems „Darbmīļus”.
L. Salna saviļņoti pauž: „Eglainieši ir stipri ļaudis. Viņi jau vairāk kā 200 gadus stutē Lašu luterāņu baznīcu, kur joprojām darbojas stipra un vienota draudze. Eglainieši no pašiem pamatiem ir uzbūvējuši katoļu baznīcu. Un kādu drosmi, uzdrīkstēšanos vajadzēja, lai atjaunotu G. F. Stendera muzeju! Es ļoti priecājos, ka muzeja atdzimšanas biedrībā „Stendera novadnieki” darbojas arī Vija un Zanda. Kamēr pierobežā būs skola un baznīca, kamēr saimniekos stipras ģimenes, tikmēr mums nav jābaidās, ka te augs tikai mežs.”
Raudas bērni ir smaidīgi un talantīgi
Raudas internātpamatskolai, kur uzturas 32 bērni, ir gandrīz 100 gadus ilga vēsture. Vēls pirms Pirmā pasaules kara toreizējā Raudas pagastā bija izveidota Lašu trīs klašu skola. Bet jau 1921. gadā durvis vēra Šarlotes pamatskola, ko apmeklēja 20 skolēni, vēl pēc dažiem gadiem tā bija pārveidota par svētdienas skolu un turpat kaimiņos bija atvērta Mičunišķu pamatskola. Trīsdesmitajos gados skolas, ko uzturēja pagasts, ieguva Raudas 1. un Raudas 2. pamatskolas statusu, un, kad 1936. gadā tās pārņēma Izglītības ministrija, skolas apvienojās vienā Raudas sešu klašu pamatskolā ar 200 izglītojamajiem. Mācības notika pašreizējā ēkā, kurai pamatus ir licis Kārlis Ulmanis. 50. gadu nogalē padomju vara izlēmusi, ka Raudā mācīsies tikai bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Pateicoties jaunajam skolas direktoram Andrejam Vēveram 2013. gadā skolu pārdēvēja par Raudas internātpamatskolu. „Mēs, strādājot ar bērniem dienu dienā redzam, ka mūsu audzēkņi ir bērni šī vārda labākajā un skaistākajā nozīmē nevis speciālie bērni. Jā, viņi apgūst dažāda līmeņa speciālās programmas, jā, dažiem ir vajadzīgs pieaugušo atbalsts, lai apģērbtos un paēstu, taču viņi ir tikpat smaidīgi un talantīgi kā veselie bērni. Viņi sporto (mums ir savs novusa čempions), zīmē, spēlē teātri, un šobrīd aktīvi spēlē florbolu,” saka direktora vietniece izglītības jomā Līga Baltrukeviča.
Izrādot skolu, Andrejs Vēveris aizrautīgi stāsta, ka, pateicoties valsts un draugu („Latvijas dzelzceļa”, „Lattelecom” u.c.) atbalstam, skola piedzīvojusi nopietnu remontu, tāpat izveidota attīstošo rotaļu un rotaļlietu telpa, trenažieru zāle un fizioterapijas kabinets. Bērniem ļoti palīdz arī nodarbības baseinā, ko finansē Ilūkstes novada dome, un drīz vien parādīsies arī sajūtu istaba, ko solās finansēt Latvijas bērnu fonds.
„Bērni Raudas skolā ne tika apgūst to, ko paredz mācību programmas, bet arī mācās dzīvot. Klases ir mazas, tāpēc var aprunāties ar katru individuāli. Turklāt mēs drīkstam ieviest individuālās programmas, tāpēc cenšamies attīstīt viņu talantus. Ja neveicas matemātikā vai fizikā, attīstām arodus. Bērni koncertē Ilūkstes novada pasākumos un konkursos. Viņi jūtas kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Mūsu skolas absolventi iestājas arodskolās un paralēli pabeidz vakarskolas,” saka A. Vēvers, pauzdams cerību, ka nākotnē valsts piešķirs naudu liftam bērniem ar kustību traucējumiem, kā arī siltumtrases un kanalizācijas sistēmas, darbnīcu, bibliotēkas un atpūtas telpas remontam.
Pateicoties raudēniešiem, Grendzes baznīca nav tukša
Izbraucot no Raudas, lielceļa malā var redzēt no laukakmeņiem celtu baznīcu. Dievnams uzbūvēts 1907. gadā, pateicoties Grendzes muižas īpašniekam, kurš nolēmis, ka neapmeklēs Stelmuižas (Lietuva) baznīcu, lai netiktos un nestrīdētos ar Stelmuižas baronu.
Grendzes katoļu baznīca nav tukša, pateicoties Rauda skolas bērniem, kuri dievkalpojumus apmeklē visčaklāk, un sirmgalvjiem, kas nav pametuši viensētas, saka Grendzes draudzes prāvests Arnis Maziļevskis.
„Kalpoju šeit jau 11 gadus, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka Raudas skola pievilcīga ar to, ka Dievs šos bērnus mīl. To, ko viņi nav saņēmuši no cilvēkiem, to viņiem dod Dievs un skolotāji, kuri strādā šeit. Raudas bērni sapulcējas gan kapelā, gan baznīcā, un viņi ir ne tikai lielākie Dieva lūdzēji, bet arī palīgi dievkalpojumos. Kad ir auksta ziema, tad Svētās Mises notiek skolas kapelā. Es pats no bērniem esmu daudz saņēmis, jo Raudas bērni ir ļoti skaisti dvēselē,” teic priesteris, atgādinādams, ka dievnams ir pirmām kārtām garīgā dziedinātava.
