Gleznainais Silenes ciems atrodas trīsdesmit minūšu braucienā no Daugavpils pa P68 ceļu un tikai dažus kilometrus no robežpunkta ar Baltkrieviju. Šeit, ezeru un neskartas dabas ielenkumā, dzīvo cilvēki, kuri savu ikdienu nespēj iedomāties bez atpūtas svaigā gaisā un apcerīgas dabas skaistuma vērošanas. Daudziem no viņiem dabas bagātības ir peļņas līdzeklis, jo ūdenstilpju krasti ir kā sētin nosēti ar viesu namiņiem.
Cilvēki ir stingri, bet visi – gluži kā tuvinieki
Viena no vecākajām pastāvīgajām Silenes iedzīvotājām Viktorija Sivačova, kurai šogad apritēs 89 gadi, ar grūtībām spēj atcerēties kaut vienu nopietnu vietējo iedzīvotāju strīdu: „Šeit vienmēr ir dzīvojuši draudzīgi, tuvi cilvēki. Gan padomju laikos, gan tagad. Man dzīvē ir visādi gājis, bijusi pat krāpšana un aizdomas par lielu zādzību, taču tie bija reti izņēmumi.”
Viktorija gremdējas atmiņās un stāsta par saviem vecākiem. Viņi satikās Pirmā pasaules kara laikā – ienācējs, poļu karavīrs ieskatījās Viktorijas mātē, un tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Saskaņā ar tālaika tradīcijām, viņiem bija liela ģimene, kurā katram bērnam bija uzticēts kāds darbs. Viktorija kopš mazotnes ganīja govis, bet vēlāk strādāja visdažādākos darbus – bijusi grāmatvede, ciema padomes sekretāre, sviesta kombinātā strādājusi pie separatora, bijusi pārdevēja rūpniecības preču veikalā.
1959. gadā Viktorija kopā ar vīru uzcēla savu māju pie Šengeidas ezera, kopa nelielu saimniecību. Un, lai arī ģimenes nesaskaņu dēļ viņai nācās pamest dzimto vietu, tagad, kad ir pagājuši tik daudzi gadi, viņa to tāpat mīļi sauc savā „vārdā”. Arī pēc pārcelšanās no Šengeidas Viktorija kopa zemi: „Pēc PSRS sabrukuma deviņdesmitajos gados šeit tikai tā arī izdzīvoja – govis, cūkas, vistas. Visiem bija sava saimniecība, zeme dārzeņu audzēšanai vai augļu dārzs.”
Viktorija uzskata, ka zīmīgākais gadījums, kurš lieliski raksturo vietējos ļaudis, noticis viņas jaunībā, kad piena separēšanas punktā viņu apvainoja krējuma zādzībā. Kvalitātes kontroliere sākumā nolēma atmaskot jauniņo Viktoriju, bet vēlāk, kad izrādījās, ka viņa nav vainīga, nokrita ceļos un lūdza piedošanu. „Mani tas ļoti aizkustināja, uzreiz piecēlu viņu kājās un apskāvu,” stāsta V. Sivačova, „tādi, lūk, ir mūsu cilvēki – stingri gan pret citiem, gan pret sevi.”
Tagad, būdama cienījamā vecumā, Viktorija Sivačova nespēj pati brīvi staigāt, un viņai no pagasta atsūta palīgus, kuri paveic visus uzdevumus – atnes no veikala produktus, ienes malku, palīdz, ja nepieciešams remonts, kā arī dara daudzus citus darbus. „Esmu ļoti pateicīga par to pagastam. Šāda palīdzība pensionāriem ir ļoti svarīga. Viens zvans – un viss kārtībā,” ar prieku stāsta sirmgalve.
18 gados -- īpaši apsveikumi
Silenes kultūras nama vadītāja Alevtina Mihailova stāsta, ka daudzi vecāka gadagājuma pagasta iedzīvotāji piekopj aktīvu dzīvesveidu, piedalās kultūras un sporta pasākumos: „Mūsu ļaudis ir rosīgi, tāpēc nevaram sūdzēties par apmeklētāju trūkumu pasākumos. Visa Skrudalienas pagasta stiprā puse ir tā, ka mēs bieži rīkojam visdažādākos festivālus un konkursus, šeit mums palīdz vietējā skola, bibliotēka un dažādas biedrības. Protams, dažkārt ir sarežģīti sadalīt nelielo finansējumu, bet cilvēki vienmēr ir apmierināti.”
Silenē jau sen darbojas vokālais ansamblis „Līgaviņas” un deju kolektīvs „Tornado”, kuram nesen apritēja divdesmit gadi. Par godu šim notikumam tika sarīkots jautrs kinofestivāls, kurā savus priekšnesumus demonstrēja jauniešu no astoņiem pagastiem. Taču visspilgtākais notikums Silenē, neapšaubāmi, ir dziesmu festivāls Līgo svētku priekšvakarā. Kādreiz tajā piedalījās tikai daži kolektīvi, pēc tam – jau desmit vokālās grupas, bet par godu Latvijas simtgadei ciemā paredzēts grandiozs mūziķu un vokālistu saiets.
Kultūras nama vadītāja uzskata, ka daudzu pasākumu popularitāte un to sirsnīgā gaisotne ir ne tikai Skrudalienas pagasta kultūras biedrību aktīvās darbības, bet arī Bebrenes un Demenes entuziastu nopelns. Interesanti, ka pirms diviem gadiem, kad Silenes ciemam apritēja 260 gadi, uz šejieni bija uzaicināta ebreju kopiena. Tādējādi tika godināta pagātne, jo XIX gadsimtā šajā vietā (tolaik Borovkā) dzīvoja galvenokārt ebreji.
Silenē ar cieņu izturas ne tikai pret pagātni, bet arī tagadni. Piemēram, jau divdesmit gadus šeit tiek kopta brīnišķīga tradīcija – 18. novembrī apsveic visus, kuriem līdz Latvijas Neatkarības dienai apritējuši astoņpadsmit gadi. Sākumā to uzņēma piesardzīgi, bet vēlāk šo tradīciju pārņēma arī kaimiņu pagasti. Apsveikuma simboliskā nozīme ir pavisam vienkārša un saprotama – jaunie Latvijas pilsoņi kļūst pilntiesīgi, vienlaikus priecājas par savu pilngadību un valsts svētkiem.
Īpašu ievērību ir pelnījusi sporta joma, jo nesen šeit sākusi strādāt talantīga organizatore Ināra Lapkovska, kura pastāvīgi motivē jaunatni. Gan vecāki, gan bērni un pensionāri nodarbojas ar riteņbraukšanu, spēlē futbolu, volejbolu, nodarbojas ar citiem sporta veidiem.
Saskaņā ar dabu un biznesu
Spilgts piemērs tam, ka Silenē saudzīgi izturas pret dabu, ir atpūtas parks „Silene”, kurā pašlaik gatavojas kārtējās tūrisma sezonas atklāšanai. Šogad komplekss, kurš atrodas dabas rezervāta zonā, svin 20 gadu jubileju, un tā darbinieki ar optimismu raugās nākotnē.
„Mums ir ļoti patīkami, kad redzam, ka cilvēkus, kuri atbrauc no galvaspilsētas vai citiem Latvijas reģioniem, Latgalē redzētais patīkami pārsteidz,” stāsta parka vecākā menedžere Anna Koroļa-Korženko. „Rīdziniekiem tas palīdz atbrīvoties no stereotipiem, jo viņi redz šejienes skaistumu, sakārtotu vidi.” Atpūtas parka tuvumā var ieraudzīt melno kliju, meža susuru, vilkus, lapsas un daudz citu dzīvu radību. Vietējos ezerus un mežus iecienījuši sēņotāji, mednieki un makšķernieki.
Pagājušajā gadā Atpūtas un ūdens tūrisma asociācija piešķīra atpūtas parkam „Silene” četras zvaigznes, un tam jāatbilst šim augstajam līmenim. Tagad parks pieslēgts kopējai elektroapgādei (agrāk bija ģenerators), ciemā, bijušā bērnudārza vietā, tiek ierīkota jauna viesnīca, bet šovasar beidzot noasfaltēs ceļu līdz parkam. Parks „Silene” kļūst skaistāks ar katru gadu, to uzsver ne tikai vietējie tūristi, bet arī apmeklētāji no Krievijas.
Baltkrievija un Lietuva
Arī vietējie iedzīvotāji ir gandarīti par patīkamām pārmaiņām ciematā, kurš tiek labiekārtots, kā arī kārtību uz trases. Vēl pavisam nesen tālbraucēju uzvedība, kuri stāvēja pie robežkontroles punkta pie Baltkrievijas robežas, izraisīja iedzīvotāju sašutumu, jo atkritumu izmešana tieši no kabīnēm bija ierasta parādība. Taču nesen viss mainījies – ceļmalas ir tīras, bet šoferi neslinko un dodas izmest atkritumus tuvumā novietotajos konteineros. Silenieši uzskata, ka tā ir ļoti laba zīme – cilvēki iemācījušies cienīt dabu un cits citu.
