Dagdas novada Šķaunes ciems atrodas pie pašas Baltkrievijas robežas. Iebraucot tajā, viesus sagaida trīsstāvu mājas, pēc tam – memoriāls Otrajā pasaules karā kritušajiem, kapsēta, privātais sektors, baznīca, aiz kuras jau atrodas robeža.
Pagasta pārvalde, pamatskola un robežapsardzības nodaļa – tās ir trīs galvenās vietējo iedzīvotāju darba vietas. Pirms aptuveni pieciem gadiem šeit strādāja liels cūkkopības komplekss „Šķaunes bekons”. Uzņēmums bija visa novada lepnums un stabilitātes simbols. Tagad fermas teritorija aizaugusi ar zāli, ēkām izsisti logi, izlauztas durvis.
Iemesli satraukumam un svētkiem
Visā ciemā ir viens veikals, kurā strādā divas pārdevējas. Viņas zina katra pircēja vārdu. Viena no pārdevējām Janīna pastāstīja „Latgales Laikam”, ka „Šķaunes bekona” slēgšana stipri ietekmēja cilvēku labklājību. Šķita, ka darbs būs vienmēr, viss bija stabils, cilvēki bija droši par nākotni. „Ļoti daudzi cilvēki miruši. Daudzi aizbrauc uz pilsētu, jaunatnes ir pavisam maz,” stāsta Janīna.
Veikalā cilvēki pērk galvenokārt maizi, vistas gaļu, desas, retāk – rūpniecības preces (ziepes, šampūnu). Taču ir cilvēku kategorija, kuriem katra diena ir svētki - viņi pērk vienu un to pašu preci.
„Viņi nestrādā, un nav arī strādājuši. Saņem pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai, nopērk septiņu grādu alu un dzīvo bez raizēm un bēdām. Tie ir visbezrūpīgākie, jautrākie, nodrošinātākie cilvēki, bet tie, kuri strādā – tie arī strādā visu mūžu. Zemniekiem šogad iekavējusies sēja, tas prasa daudz nervu un spēku, savukārt tiem, kuri katru dienu svin, satraukumam nav iemesla,” uzskata Janīna.
Uz veikalu iepirkties atnākusi Broņislava, viņasprāt, strādājošu cilvēku ir daudz, un viņi nesūdzas. Broņislava uzskata, ka valsts pabalstu sistēma atradina cilvēkus no darba: „Izsniedz visu – apģērbu un pārtiku, pat zobu pastu. Piedodiet, bet vēl atliek tikai paņemt pie rociņas un aizvest uz tualeti. Ir daudz sirmgalvju, kuri saņem 200 eiro pensiju. Kā viņiem dzīvot, ja ziemā lielākā daļa ienākumu tiek iztērēta komunālo pakalpojumu apmaksai, zālēm?”
Sabiedriskie darbi ir viena no iespējām nopelnīt. Taču Nodarbinātības valsts aģentūra ciemam nepiešķir tik daudz kvotu. Gadā šāda iespēja ir tikai aptuveni 15 cilvēkiem.
Sociālā darbiniece Antoņina Adileviča skaidro, ka populāri ir Šķaunē rīkotie kursi: „Izmantojam iespēju ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību organizēt dažādus kursus. Sadarbojamies ar vienu Rēzeknes firmu, tās speciālisti vada kursus mūsu ciemā. Cilvēki tos labprāt apmeklē, jo viss notiek tepat, turklāt tiek maksāta arī stipendija.”
Galvenais jautājums, kurā vēršas pie sociālā darbinieka, ir statusa saņemšana, un, vienlaikus ar to – iespēja tikt pie pabalsta, turpina A. Adileviča: „Statuss dod tiesības saņemt mājokļa pabalstu, bet ES programmas ietvaros mēs izsniedzam pārtikas pakas, higiēnas pakas bērniem, skolas piederumus,”
Taču, neskatoties uz to, daudzi pagasta un novada iedzīvotāji nesēž, klēpī saliktām rokām. braucot pa ceļu, paveras sakopti tīrumi – zeme uzarta, apsēta, daudzos pagalmos stāv tehnika.
Vasara – nelegāļu laiks
Pagasta pārvaldes ēkā izlikts robežsardzes aicinājums latviešu un krievu valodā – „ja pie savas mājas vai pagasta teritorijā pamanāt nepazīstamas, aizdomīgas personas, t. sk. Āzijas, Āfrika vai arābu valstu pārstāvjus, kā arī transportlīdzekļus, kuri jums šķiet aizdomīgi, lūdzam nekavējoties par to ziņot mums”.
Vietējie iedzīvotāji pastāstīja, ka, sākoties vasarai, robežsargi pastāvīgi ziņo par nelegāļu grupu aizturēšanu. Taču šī iemesla dēļ ciemā un pagastā neviens diskomfortu nav izjutis, sastapties ar nelegāļiem nav nācies, iedzīvotāji uzticas robežsargiem – viņi rada drošības sajūtu.
Pārbaudi operatoru!
Dzīvošana robežas tuvumā slēpj citas – materiāla rakstura „briesmas”. Nereti mobilie telefoni automātiski pieslēdzas Baltkrievijas mobilo sakaru operatoram, tāpēc, zvanot, jābūt vērīgiem.
Šķaunes bibliotēkas vadītāja Jeļena Jermakoviča reiz tā „iekrita”, parunājot ar Baltkrievijas operatora starpniecību: „Nepamanīju, kā telefons pieslēdzās, mainījās tarifs, bet es runāju gandrīz stundu. Pēc tam pienāca iespaidīgs rēķins.”
Lauku bibliotēka jau sen vairs nav tikai vieta, kur vienkārši ņem grāmatas. Vecākā paaudze šeit sapulcējas, lai parunātos, tiek apspriestas visdažādākās tēmas – no laika apstākļiem līdz politikai. Vecāka gadagājuma cilvēki, izņemot grāmatas, ņem uz mājām periodiskos izdevumus, tos izsniedz uz trim dienām, jo tādu, kuri var atļauties abonēt avīzi vai žurnālu, nav daudz. Vietējās pamatskolas audzēkņi iztiek ar obligātās literatūras lasīšanu, kura nepieciešama mācību programmas apgūšanai.
Bibliotēkā tiek rīkoti arī dažādi tematiski pasākumi. Pagasta viešņa – dzejniece Marija Andžāne, septembrī Šķaunē notiek tradicionālās Dzejas dienas.
Ar mopēdu uz mēģinājumu
Šķaunē runā galvenokārt latgaliski. Satiekoties, cilvēki runā latgaliski, sarunas laikā nemanāmi pāriet uz latviešu, pēc tam – uz krievu valodu. Šis lingvistiskais karuselis šķiet organisks un dabisks. Vērojot no malas šādu komunikācijas stilu, šķiet, ka sarunas biedri nejūt diskomfortu, tieši pretēji, galvenais ir runāties, kamēr vēl ir, ar ko.
Nav brīnums, ka Šķaunē, kur galvenā ir latgaliešu valoda, darbojas folkloras ansamblis „Gaiļupeite”, kurš dzied latgaliešu dziesmas. Kolektīvs izveidots pirms dažiem gadiem. Pašlaik tajā ir 16 cilvēki no visa pagasta, stāsta Kultūras nama vadītājs Jurijs Tomiļins: „Pie mums pārsvarā nāk vecākā paaudze. jaunatne vai nu mācās, vai arī aizbraukusi. Kolektīvā galvenokārt ir sievietes, un tikai četri stiprā dzimuma pārstāvji. Dažus uzaicinājām, bet viens atnāca pats, jo ļoti gribēja dziedāt. Kāds vīrs, kuram nākamgad apritēs 80 gadi, ar prieku dzied un uz mēģinājumiem brauc ar mopēdu. „Gaiļupeite” dzied latgaliešu, latviešu, krievu un baltkrievu dziesmas.”
