Pasaulē daudzas pilsētas atrodas tik tuvu cita citai, ka bieži vien veido vienu kopīgu dzīvu organismu. Trīsdesmit piecus kilometrus no Rēzeknes, pie pašas Krievijas robežas, atrodas mazpilsēta Kārsava un Malnavas ciems, kur dzīvo atvērti un radoši ļaudis, kas nākotnē raugās ar ambīcijām.
Lauksaimniecības meistari vajadzīgi vienmēr
Pirmā mūsu pietura ir Malnavas koledža, kur vienlaikus ieradusies partnerības delegācija no Pleskavas agrotehniskās koledžas. Direktors Juris Bozovičs sarīkoja viesiem prezentāciju, kurā parādīja, ka, neskatoties uz daudzajiem stereotipiem par attāliem reģioniem, izglītības iestādes atrodas salīdzinoši labā situācijā.
1921. gadā dibinātā Malnavas koledža pārdzīvojusi vairākus kāpumus un kritumus, un savas pastāvēšanas laikā mainījusi nosaukumu pat septiņas reizes. Pēdējais nopietnais trieciens profesionālajai skolai bija 2008.—2009. gada krīze, kuru diezgan ātri izdevās pārvarēt. 2010. gadā bija 646 audzēkņi, bet tagad skolā mācās jau vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Sava loma, protams, šeit bija arī apvienošanai ar Višķu tehnikumu 2015. gadā.
Laikposmā no 2000. līdz 2015. gadam Malnavas koledža centās maksimāli piedalīties līdzekļu piesaistes programmās no valsts un ES fondiem. Pateicoties tam, beidzamajos gados izglītības iestāde piesaistījusi 3,3 miljonus eiro, kuri izmantoti korpusa renovācijai, mācību procesa modernizācijai, sadzīves apstākļu uzlabošanai kopmītnē, darbgaldu iegādei un citām vajadzībām. Koledža spēj pelnīt arī pati – katlu māja, graudi, neklātnieki – tie ir aptuveni 150 tūkstoši eiro gadā. „Patiesībā tas nav daudz, pietiek vien dažu izdevumu segšanai, bet arī tas ir pluss,” saka Juris Bozovičs.
Malnavas koledžas zemes kopplatība ir 415 hektāri, daļu aizņem apstrādājamie lauki, daļu – mežs. Šeit audzē stādus, sēklas, graudaugus, sagatavo koksni. Interesanti, ka tad, kad tika minēts iespaidīgais skaitlis, Pleskavas delegācijas pārstāvji atzīmēja: „Mums bija 270 ha, bet palikuši tikai 15. Visu izsaimniekoja.”
Malnavas koledžā var apgūt tādas specialitātes kā lauksaimniecības uzņēmējdarbība, grāmatvedība un finanses, autotransports un citus saistītus novirzienus, tāpēc šeit mācās galvenokārt stiprā dzimuma pārstāvji. Viens no studentiem, Kristaps, uz jautājumu, kāpēc viņš nolēmis šeit mācīties, atbildēja: „Man patīk tehnika. Koledža ir tuvu mājām, turklāt šeit iestājās arī draugi. Neskriešu taču uzreiz uz ārzemēm, kā visi.”
Maize, šmakovka un Hitlera bunkurs
Izglītības iestādei kaimiņos atrodas Ainas Barsukovas ceptuve „Dzīles”, kura pazīstama tālu aiz novada robežām. Ražošanas telpās – moderna virtuves tehnika un krāsnis, pie sienām – diplomi, gaisā virmo gatavās produkcijas un ziedu burvīgā smarža.
Pāris minūšu sarunā noskaidrojas, ka Aina ir viena no titulētākajām Latvijas konditorēm, kura prot cept ne tikai garšīgu maizi, bet arī lieliskas tortes. Savā ceptuvē viņa pastāvīgi cep desmit maizes šķirnes, turklāt bez biezinātājiem, margarīna un citiem kaitīgiem piemaisījumiem.
„Man tā ir vienkāršāk,” skaidro „Dzīļu” saimniece, „kamēr cilvēkam ieskaidrosi, kas un kā jādara, paies laiks. Bet man visas prasmes ir ne tikai galvā, bet arī intuitīvā līmenī.”
Uz ceptuvi brauc ne tikai vietējie labas produkcijas cienītāji, bet arī veselas grupas no galvaspilsētas. „Rīdziniekiem es klāju latgaliešu galdu, obligāti ar speķi un garšīgu sviestu. Šeit notiek ļoti dažādi pasākumi – degustācijas, vietējo zemnieku un amatnieku tirgus, muzikāli priekšnesumi. Pie mums, uz Malnavu, brauc gan pieaugušie, gan skolēni,” stāsta A. Barsukova.
Ceptuvei ir partneris – netālu top Latgales šmakovkas ražotne. Muzeja – ražotnes īpašniekam Jānim Krivtežam ir gana ambiciozi plāni – pēc diviem mēnešiem viņš plāno atvērt savu „nelielu rūpnīciņu”, bet vēl pēc kāda laika – kontrabandas muzeju. „Tie taču ir patiesi stāsti,” aizrautīgi stāsta Aina, „mašīnas ar dubultu dibenu, plakanas tvertnes zem sēdekļiem un citas viltības. Var savākt ļoti daudz amizantu stāstu.”
Jāpiebilst, ka šajā apkaimē ir papilnam neparastu stāstu. Kā liecina kinohronikas, 1941. gadā Trešā reiha Ziemeļu armijas grupas štābu Malnavā apmeklējis pats Ādolfs Hitlers. Iespējams, tas bijis attālākais štābs austrumu virzienā, kur kādreiz ir pabijis fīrers. Savukārt četru kilometru attālumā no Kārsavas atrodas Bozova, kur 1862. gadā, kad būvēja dzelzceļa Pēterburga—Varšava atzaru, tika uzcelta pirmā dzelzceļa stacija Baltijā.
„No tā visa jāgūst peļņa,” ir pārliecināta Aina, „ideja ir ļoti vienkārša – pilns tūristu autobuss atbrauc pie mums uz visu dienu, apmeklē šmakovkas muzeju, apskata gleznainas un vēsturiskas vietas, bet pēc tam brauc pie manis atpūsties un labi paēst. Gribētos tajā iesaistīt garāmbraucošos Krievijas iedzīvotājus, taču šis uzdevums jārisina pašvaldības līmenī.”
Kārsava rada talantus
Apmeklējuma beigās mēs iegriežamies Kārsavas kultūras namā, kura ilggadēja vadītāja ir Ināra Rasima. „Pie mums šeit ir īsta talantu kalve,” viņa saka, rādot plašu radošo kolektīvu sarakstu. Daži no tiem darbojas jau kopš astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākuma. Lielākais vietējo iedzīvotāju lepnums ir latgaliešu rokgrupa „Bez PVN”, kura jau sen kļuvusi par visas valsts kultūras dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
„Arnis Slobožaņins, kurš tagad muzicē grupā „Dabasu Durovys”, arī ir mūsējais, no Bozovas,” ar lepnumu saka I. Rasima, „šajā Kultūras namā savu darbību sākuši daudzi tagad populāri cilvēki.”
Savukārt lielākais atklājums bija tas, ka Kārsavā ir ļoti stipras teātra tradīcijas, ka Latgalē nebūt nav tik daudz mazpilsētu, kuras ar to varētu lepoties. Piemēram, bērnu un jauniešu teātra studija „Aplis” jau vairākkārt piedalījusies lielos teātra mākslas festivālos, tostarp arī Valmierā, kā arī daudzreiz saņēmusi augstu žūrijas vērtējumu.
„Šeit ir dažādi gājis – radošo grupu aktivitāte ir gan uzvirmojusi, gan pierimusi,” rezumē Kultūras nama direktore, „bet galvenais taču nav daudzums, bet gan kvalitāte. Un tās gan Kārsavā, gan Malnavā ir atliku likām.”
