Rapšu pļavu ieskauta, Aknīste sagaida savus viesus ar desmitiem stārķu ligzdu un paziņojumu mobilajā tālrunī “Laipni lūgti Lietuvā”. Kaimiņvalsts robeža te tik tiešām ir rokas stiepiena attālumā, taču lietuviskā vēsture ir sen pagātnē, piekāpjoties samērā eiropeiskajai tagadnei.
Pēc pāris gadiem Aknīstē tiks atzīmēts svarīgs datums – 100 gadi kopš pilsētas pievienošanas Latvijai pēc Latvijas–Lietuvas robežas precizēšanas. Lai gan vietējie, kuri sevi uzskata par Sēlijas iedzīvotājiem, vairāk gaida citu notikumu. Aknīstes pilsētas svētkos, 31. jūlijā, pie Aknīstes vidusskolas tiks atklāts jauns stadions. Pilsētas iedzīvotājiem tas ir svarīgi ne tikai tāpēc, ka aknīstieši ir sporta cienītāji, bet arī tādēļ, ka skola – pilsētas sirds –, kas ir vienīgā novadā, kļūs vēl pievilcīgāka un dzīvāka.
Lepojas ar saviem volejbolistiem un zemessargiem
Aknīstes vidusskolā smaržo pēc krāsas, aiz logiem rūc celtniecības tehnika. Jauno stadionu ceļ ne vietējais, bet Jēkabpils būvuzņēmums. Taču šī nianse nesarūgtina skolas administrāciju – galvenais, lai viss tiktu paveikts kvalitatīvi un savlaicīgi. Vienīgais, kas tiešām liek nopietni aizdomāties, ir skolēnu skaits, kas ik gadu neizbēgami sarūk.
“Iepriekšējais mācību gads bija diezgan stabils, to pabeidza 210 skolēni,” stāsta skolas direktora vietniece, informātikas skolotāja Līga Mažeika. „Nākamgad mums nebūs problēmu ar pirmo klasi, taču skolēnu uzņemšana 10. klasē var sagādāt nopietnas raizes.”
Pēc L. Mažeikas teiktā, Aknīstes vidusskola pastāvīgi pierāda savu nozīmīgumu un spēju izaudzināt īstus talantus. Lai arī pirmais ne vienmēr izdodas, patiesi talantīgu bērnu pilsētā un novadā ir ļoti daudz. Skola sen lepojas ar saviem volejbolistiem un kopš neilga laika arī ar zemessargiem, kuru nodarbībām piešķirts speciāls kabinets. Kopumā skolā strādā 25 skolotāji, no kuriem daudzi apvieno dažādus mācību priekšmetus un piedalās izglītojošās programmās bērniem ar grūtībām mācībās. “Vēsturiski Aknīstē nekad nav bijušas profesionālas skolas,” papildina direktora vietniece. “Tāpēc pēc 9. klases absolvēšanas jaunatne brauc uz Bebreni, Jēkabpili, Priekuli, dažreiz uz Višķiem. Pēc 12. klases – uz Rīgu vai Daugavpili. Pēdējā laikā īpaši populāra absolventu vidū kļuvusi Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija.”
Skolēnu skaita sarukumu pārskatāmi atklāj Gārsenes pils, kas atrodas pāris kilometrus no Aknīstes. Vēl tikai pirms pāris gadiem pils telpās atradās pamatskola. Taču pēc 2015. gada izlaiduma pils tiek izmantota tikai kā tūrisma objekts un svētku svinību vieta. Līdzīgs liktenis piemeklēja daudzas Aknīstes novada mazās skoliņas.
Novada lielākais darba devējs
Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca, kas tika izveidota 1954. gadā kā atbalsta iestāde bezpajumtniekiem un cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, mūsdienās ir profesionālās aprūpes centrs cilvēkiem ar hroniskiem psihiskiem traucējumiem. Tas ir arī lielākais darba devējs novadā (algu apmēra ziņā ir pirmajā vietā pēc kūdras pārstrādes uzņēmuma “Nordtorf”). Aprūpes centrā strādā 296 cilvēki, no kuriem daļa uz darbu brauc no Viesītes, Subates un Jēkabpils.
Slimnīcas vadītāja Nata Gaibišele stāsta: “Padomju laika psihiatrijas mantojums bija ļoti smags. Līdz mūsdienu līmenim mums nācās mācīties Somijā, Francijā un pat Kanādā. Taču mēs tikām galā. Kopumā slimnīca paredzēta 400 pacientiem, šobrīd tiek aprūpēti 99% no šī kopskaita. Katram slimniekam vajadzīga īpaša aprūpe, turklāt mūsu personālam nereti jāatgādina par distanci.”
2006. gadā slimnīcai tika piešķirts valsts kredīts – 4,7 miljoni eiro, savukārt 2010. gadā – 1,5 miljoni eiro no Eiropas Reģionālās attīstības fonda. Visi līdzekļi tika novirzīti infrastruktūras uzlabošanai. Taču, neraugoties uz finansiālo atbalstu, dažus svarīgus slimnīcas darbības aspektus nav izdevies saglabāt. Tas attiecas, piemēram, uz darba terapiju, kas tika praktizēta līdz ekonomiskajai krīzei.
“Mums ir cilvēki, ar kuriem lepojamies,” norāda N. Gaibišele. “Pirms mēneša Valsts prezidents Raimonds Vējonis mūsu galvenajai medmāsai Leonardai Klintij pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Uzskatu, ka šo apbalvojumu ir pelnījuši daudzi mūsu darbinieki, kuri veic patiesi titānisku darbu.”
Kristietība un pagānisma rituāli
Viens no galvenajiem vēsturiskajiem apskates objektiem Aknīstē ir Sēļu parka vārti, kas īstenībā ir daļa no iežogojuma apkārt kādreizējai baznīcai. Mūsdienās tās vietā ir iekopts neliels dārzs. Sēļu parka vārti atrodas pretim tagadējai 28 metrus augstajai Aknīstes Sv. Ignācija Romas katoļu baznīcai, kas ir pieticīga ārpusē, taču bagāta iekšpusē. Diemžēl baznīcas draudze piedzīvo grūtus laikus, atzīst baznīcas uzraugs Antons Putāns.
“Visticamāk, tā ir viena no nedaudzajām baznīcām, kas uzcelta Latvijas pirmās republikas laikā,” norāda A. Putāns, “taču mūsdienās par šo garīgās kultūras mantojuma pieminekli gandrīz neviens nerūpējas, tostarp vietējā pašvaldība, ar kuru mums pašlaik ir ļoti saspringtas attiecības. Dievnamam ir nepieciešams remonts, kuru mēs diemžēl nespējam atļauties.”
Vietējo draudzi apkalpo Subates mācītājs Andrejs Skadiņš, kurš, izņemot Aknīsti, vada dievkalpojumus vēl deviņās vietās. Aknīstes baznīcā dievkalpojumi notiek tikai siltā gadalaikā – ziemā tas nav iespējams, jo baznīcā nav apkures. Tāpēc draudzes locekļi izmanto nelielu kapelas namiņu, kas atrodas netālu.
Braucot garām Aknīstei vasarā, noteikti jāapmeklē Saltupes svētavots, kas tek kilometru no pilsētas centra. Šis avots ir izteikti oranžā krāsā, ko rada ūdens sastāvā esošais augstais dzelzs līmenis. Valda uzskats, ka tieši te kādreiz atradās viena no senākajām neolīta laika apmetnēm Latvijas teritorijā. Blakus avotam atrodas neparasts akmens, ko tālaika vietējie iedzīvotāji, pēc nostāstiem, izmantoja upurēšanas rituālos. Neraugoties uz savdabīgo piegaršu, ūdens no šī avota ir dziedinošs un ilgi saglabājas vēss. Tieši no šīs tūristiem labiekārtotās vietas ir vērts sākt vai noslēgt savu viesošanos Aknīstē.
