Invazīvās sugas ir organismi, kuri nav raksturīgi vietējai ekosistēmai. Tiem nav dabisku ienaidnieku. Uz to fona vietējās sugas ir mazāk konkurētspējīgas. Daudzas Latvijā šķietami ierastas augu un dzīvnieku sugas patiesībā ir invazīvas.
Turklāt biologi un valsts dienesti pret invāzijas jautājumiem izturas dažādi. Latvijā oficiāli reģistrēts tikai viena invazīva suga – Sosnovska latvānis, informēja Dabas aizsardzības pārvaldē.
Taču tas nenozīmē, ka vietējā ekosistēma ir kārtībā. Pagājušā gada nogalē Daugavpils Universitātes biologi pabeidza pētījumu, kurā tika konstatētas aptuveni 50 invazīvas sugas. Vairākums no tām ir augi.
Pēc šī projekta rezultātiem izveidots invazīvo sugu saraksts, tas publicēts Dabas aizsardzības pārvaldes mājas lapā. Taču tas nenozīmē, ka šie organismi ir oficiāli atzīti par invazīviem.
Ja valsts atzīst augu vai dzīvnieku par invazīvu, tai jāizstrādā metodika tā apkarošanai, izplatības novēršanas programma, kā tas ir gadījumā ar latvāni. Un tam ir vajadzīgi līdzekļi. Papildu spiedienu radīs ES regulas, jo arī tās uzliek par pienākumu veikt profilaksi, ja suga ir oficiāli atzīta par invazīvu.
Saraksts, kas izveidots pēc DU pētnieku darba rezultātiem, ir savdabīga Latvijas floras un faunas inventarizācija.
Guļošie aģenti
„Paveikts liels darbs, apkopota visa nepieciešamā informācija,” stāsta DU pētnieks Maksims Balalaikins, „mēs izveidojām šo augu un dzīvnieku monitoringa metodiku, to var pielietot jebkurā brīdī, kad valsts uzskatīs, ka tas ir nepieciešams. Mēs izdarījām, ko spējām, tagad tas jau ir politikas jautājums, -- vai tas ir vai nav vajadzīgs.”
Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš pastāstīja, ka, izņemot invazīvās sugas, ir ne mazums svešu vai citas dabas organismu, kuri gaida savu laiku: „Par invazīvām parasti ir pieņemts uzskatīt sugas, kuras atstāj spēcīgu negatīvu ietekmi uz pastāvošajām ekosistēmām. Bet ir milzīgs daudzums sugu, kuras vēl nav invazīvas un gaida, kad pienāks viņu laiks. Ja mainīsies apstākļi, tās uzreiz pamodīsies.”
„Haizivis” un citi „atnācēji”
Zoodārzā tiek vienlaikus īstenoti vairāki projekti, kuros pēta invazīvās sugas Latgalē. Vienā projektā paredzēts izpētīt četras sugas. Viena no tām – zivs rotans.
„Rotans ir mikrohaizivs. Sākot pētīt sarkanvēdera ugunskrupjus, mēs konstatējām likumsakarību: vietās, kur mīt rotani, šo krupju ir mazāk. Mūsu nelielajos dīķos līdz šim nebija plēsēju, ķīši un asari tajos neizdzīvo, toties rotans jūtas lieliski. Tam piemīt fantastiskas pielāgošanās spējas. Šo zivi nedrīkst laist ūdenstilpēs, ir jāsaprot, ka šāda iejaukšanās dabā ir bīstama,” brīdina M. Pupiņš.
Biologi vēlas noskaidrot rotana izplatību Latgalē, pēc tam novērtēt tā ietekmi uz ekosistēmu un uzzināt, kādas parazītus tas pārnēsā. „Kad pie mums „atbrauc” invazīva suga, visi domā tikai par to, bet ir jāsaprot, ka tas ir autobuss. Viņš ir atbraucis ar draugu bagāžu – jauniem parazītiem,” stāsta zoodārza direktors.
Zoodārza darbinieki pētīs arī sēnīti, kura var inficēt vietējos abiniekus. Tās izcelsmes vieta ir Āfrika un to var atklāt tikai veicot ģenētisko analīzi. Rīgas zoodārzā šī sēnīte jau ir konstatēta pieciem dzīvniekiem, no kuriem četras ir Latvijas varžu sugas.
„Otrs projekts ir smilšu krupju pavairošana. Pirmo reizi Latvijas vēsturē mēs izstrādāsim protokolu, saskaņā ar kuru pārbaudīsim, lai palaistie dzīvnieki nebūtu inficēti. Vai agrāk tā bija? Palaida – un lai veicas. Tagad mums jābūt pārliecinātiem, ka dzīvnieks nav infekcijas pārnēsātājs. Tas ir grūti, darbietilpīgi, nav lēti, pamatīgi sarežģī vienkāršu darbu, bet tas ir jādara,” skaidro Mihails Pupiņš.
Ir vēl kāds „atnācējs” – adatainais dzeloņgurķis jeb šāvējgurķis, kas ir plaši izplatīts Daugavas ielejā, stāsta M. Balalaikins: „Tas aug galvenokārt pašos Daugavas krastos. Tur ar dzeloņgurķi aizaug palieņu pļavas, daži to sēj kā žoga dekorāciju, bet tas ir nepareizi.
Jenots jau ir uz sliekšņa
Vairākumā gadījumā invāzija ir cilvēka darbības rezultāts. Pastāv netīša izplatība, piemēram, ja dzīvnieks aizbēdzis no fermas. Taču lielākajā daļā gadījumu tā tomēr ir svešinieka tīša ieviešana vietējā vidē.
„Sarakstā iekļauta viena mārīte – arlekīns. Tās dabīgais dzīves areāls ir Ķīna un Mongolija. Šis kukainis ir plēsējs – ēd laputis un citus kaitēkļus. Deviņdesmitajos gados Amerikā un Eiropā to ieveda un izlaida dārzos, bet drīzumā šī suga sāka izspiest vietējās mārīšu sugas,” stāsta M. Balalaikins, „šis kukainis negatīvi ietekmē arī cilvēku. Arlekīna hemolimfas izdalījumi ir alergēns, kurš var izraisīt astmu. Kukainis ielien vīnogu ķekaros, citos augļos, un to pārstrādes laikā nonāk produktā.”
Uz sliekšņa ir vēl viens jauns viesis – parastais jenots. Biologi iesaka „neiekrist” tā jaukās ārienes dēļ. Šis dzīvnieks ir briesmīgāks pat jenotsuni. Viņš nav tik bailīgs un spēj uzrāpties kokos, kā arī uzturēties cilvēku vidē. Lietuvā parastais jenots jau ir iekļauts invazīvo sugu sarakstā, un tā „pieraksts” Latvijā ir tikai laika jautājums.
Biologu ieteikumi
Bez nepieciešamības neturēt neko svešu mājās un neaudzēt dārzā
Neievest eksotiskos dzīvniekus, bet, ka esat atveduši, bet vēlāk tas apnicis, -- nepalaist dabā
Ja pamanāt kaut ko neparastu, zvaniet uz tālruni 29621191 (Latgales zoodārzs). Vēlams to nofotografēt un atsūtīt foto uz e-pastu latgales.zoo@gmail.com
Uzziņai
Publikācijā izmantoti projekta Nr. 1-08/153/2017 „Datu ieguve un vadlīniju izstrādāšana triju invazīvo, abiniekiem letālo, svešzemju organismu sugu ierobežošanas pasākumu veikšanai Dienvidaustrumu Latvijā” materiāli. Projektu finansē Latvijas vides aizsardzības fonds.
