Latvijas Futbola federācijas vadībā briest pārmaiņas – ilggadējais prezidents Guntis Indriksons 2018. gada pavasarī atkāpsies no amata, ļaujot kongresam izvēlēties jaunu prezidentu. Ko šīs pārmaiņas nozīmēs praksē un vai ir cerība, ka tas varētu mainīt Latvijas izlases vietu uz Eiropas futbola kartes, jo pagaidām, piemēram, bukmeikeru izliktajās prognozēs Latvijas izlase tiek pielīdzināta pundurvalstīm.
Viena no Latvijas hokeja un futbola līdzībām bija ļoti ilgstoši federācijas prezidenta amata turētāji. Šai līdzībai pienāca gals, kad hokeja sabiedrība beidzot nolēma Kirova Lipmana vietā iebalsot Aigaru Kalvīti, un arī futbolā gaidāms līdzīgs pavērsiens, tiesa, nevis negaidīti pārbalsojot Gunti Indriksonu, bet viņam pašam atkāpjoties.
Līdzīgi kā Lipmanam ir viens monumentāls sasniegums (PČ 2006 sarīkošana Rīgā), ar ko lepoties gadiem uz priekšu, tā arī Indriksons nevilcinās katrā izdevīgā brīdī atgādināt par Euro 2004 finālturnīra sasniegšanu. Taču tas grimst arvien tālākā un tālākā pagātnē, kamēr LFF kritiķi vairojas kā sēnes pēc lietus. Netrūkst arī iemeslu – Latvijas futbola izlase spēlē arvien neveiksmīgāk, futbols kā sporta veids Latvijas līdzjutējiem liekas arvien nepievilcīgāks un LFF lēmumi un attieksme situāciju nav īpašu uzlabojusi.
Futbola sabiedrībā jau sen runā, ka Indriksons ir LFF prezidents tikai vārda pēc. Lielākos un svarīgākos lēmumus parasti iniciē LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis, kurš arī ir nozīmīgākais Latvijas delegāts Eiropas futbola elitē, savukārt ikdienas organizatorisko darbu lielā mērā pārvalda LFF izpilddirektors Edgars Pukinsks. Līdz ar to vērts vaicāt, vai Indriksona nomaiņa pret jaunu, svaigu prezidentu vispār nestu uzlabojumus?
Sporta totalizators “Betsafe” 2016. gada LFF prezidenta vēlēšanās Indriksonam paredzēja drošu uzvaru pār Krišjāni Kļaviņu, ambiciozo, bet arī skandalozo personu, kas nekautrējās solīt visas LFF pamatīgu iztīrīšanu. Taču Kļaviņa pagātnē bija nenotīrīti traipi par spēļu sarunāšanas mēģinājumiem, tāpat arī izrādījās, ka futbola sabiedrība, kas veidoja LFF kongresa balsotāju pulku, nav īpaši sajūsmināta par Kļaviņa pausto viedokli, ka lielāka daļa futbola sabiedrības ir sapuvusi.
Tagad bukmeikeri jau daudz drošāk prognozē pretēju scenāriju, proti, Indriksona nomaiņu. Kā ļoti ticams kandidāts piesaukts Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, ļoti populāra un cienīta personība Latvijas futbolā. Gorkša gadījumā varbūt nevajadzētu šaubīties par viņa nodomu nopietnību un vēlmi ieguldīt Latvija futbolā, bet viņam tomēr līdzi nāks visas vecās pazīšanās, un vērts šaubīties, vai Gorkšs spēs krasi mainīt LFF uzņemto virzienu un nostāju, ka viss nemaz nav tik slikti.
Domājot par Latvijas izlasi, problēmu saskata un atzīst teju visi – trūkst augsta līmeņa spēlētāju. Šī problēma lielā mērā dzēš izlases galvenā trenera jautājuma svarīgumu, taču LFF tāpat parādīja, ka īsti neapzinās reālo situāciju, ieceļot šajā amatā atkal Aleksandru Starkovu. Par Starkova kā trenera kvalitātēm tiešām maz jautājumu, taču tāpat arī maz šaubu, ka viņš ir ļoti nepopulārs līdzjutēju vidū, un viņa iecelšana tikai pavēsināja skatītāju attieksmi pret jau tā bieži zaudējumos cietošo Latvijas izlasi.
Taču ir taisnība arī viedoklī, ka pārmaiņas Latvijas futbolā īpaši nevēlās arī daļa futbola sabiedrības. Pie izlases neveiksmēm tagad tiek vainots Starkovs, bet pie sistēmas trūkumiem joprojām tiek vainots Indriksons un Mežeckis, kamēr visi pārējie var lielā mērā turpināt darīt savas lietas. Lai arī no lielajiem komandu sporta veidiem futbols Latvijā ir vismazāk populārais, tas nešaubīgi ir visbagātākais UEFA un FIFA finansējuma dēļ. Un tā ir ērta vietiņa, kur apgūt līdzekļus un stabili strādāt, taču arī UEFA kādā brīdī tomēr sāks vaicāt, kādēļ Latvijas izlasei nav sava nacionālā stadiona. Indriksons to solīja uzcelt jau vairākus gadus, bet arī pēdējais projekts nomira dabiskā nāvē, netiekot nemaz līdz būvniecības darbu sākumam. Šis nepateicīgais darbs, visticamāk, paliks jaunajam LFF vadītajam.
