Austrietis Ulrihs Ponleiters Latviju sauc par savām otrajām mājām. Pirms piecpadsmit gadiem atbraucis strādāt uz Daugavpili, viņš pamazām kļuva par cienījamu pilsētas iedzīvotāju, aktīvu tās kultūras un sociālās dzīves dalībnieku. Ulrihs šeit izveidoja ģimeni un droši saka – tagad viņam ir divas dzimtenes.
Latvijā kā mājās
Ulriham joprojām pārāk bieži uzdod jautājumu, kur ir labāk – Austrijā vai Latvijā, un viņam tas nav saprotams. Ulrihs uzskata, ka visām vietām uz zemes piemīt savs jaukums, katrai ir sava „rozīnīte”, savi plusi un mīnusi, tāpēc šāds jautājums ir pat nevietā: „Piemēram, Latvijā nav kalnu, toties šeit ir milzumdaudz ezeru.”
Viņš piekrīt teicieniem, ka „dzimtene ir vieta, kurai pieder sirds”. Taču viņš pašlaik ir tādā situācijā, ka, atrodoties Latvijā, ilgojas pēc Austrijas, savukārt, esot Austrijā, viņam atkal gribas atgriezties Latvijā. Jo īpaši Ulrihs ilgojas pēc kalniem. „Iedomājieties cilvēku, kurš dzīvojis 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa, skatījies apkārt – tur virsotnes 4000 metru augstumā, bet tagad viņš pa logu redz pavisam citu, līdzenu reljefu,” smaidot saka Latvijas austrietis.
U. Ponleiters uzauga un dzīvoja netālu no Vīnes, pēc Austrijas mērogiem - mazā ciemā. Viņš uzskata, ka Austrijas lauku apvidos ir labāk attīstīta infrastruktūra.
Ulrihs cenšas 2-3 reizes gadā aizbraukt uz dzimteni. Saikne ar Austriju saglabājas arī pateicoties meitām, arī Betīna un Natalī šad tad apciemo tēvu Latvijā. Turklāt Natalī, kura studē socioloģiju un antropoloģiju, bija šurp atbraukusi praksē.
Ulrihs pārcēlās uz Latviju pirms piecpadsmit gadiem, kad uzņēmums „Ziegler” atvēra ražotni Daugavpilī un piedāvāja viņam darbu. Nu jau piecpadsmit gadus austrietis uzskata sevi par pastāvīgu Latvijas iedzīvotāju, jo viņš bija liecinieks visām pārmaiņām, kas norisinājās valsts dzīvē. Viņaprāt, ir slikti, ka šajā laikā ļoti daudzi no Latviju ir aizbraukuši un jaunatne dod priekšroku darbam ārzemēs. Taču daudz kas ar Eiropas Savienības palīdzību ir uzlabojies, piemēram, ceļu stāvoklis.
Valstī galvenais ir cilvēki
Latvija nav pirmā valsts, kur Ulrihs strādā un dzīvo. Divtūkstošo gadu sākumā viņš dzīvoja Austrijā, bet katru dienu brauca uz darbu Ungārijā. „Mani nogurdināja vienīgi pases pārbaude uz robežas,” smejas Ulrihs, „šādi rīkoties spieda apstākļi, jo tolaik Ungārija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā, un tur bija ļoti dārgi mājokļi.” Taču Ulriham patīk ceļot, lai arī saistībā ar darbu, viņš ir radis pastāvīgi komunicēt ar jauniem cilvēkiem. Viņaprāt, valoda ir minimālais līdzeklis, ar kura palīdzību var nodibināt kontaktus ar citas tautības cilvēkiem. Tāpēc Ulrihs vienmēr cenšas iemācīties vismaz dažas frāzes tās valsts valodā, uz kuru dodas.
Ulrihs strādā par projektu un klientu menedžeri, darbā viņš izmanto pamatā divas valodas – vācu un angļu, tāpēc praktizēties latviešu vai krievu valodas lietošanā nav tik daudz iespēju. Jebkurā gadījumā, viņam pietiek zināšanu komunikācijai, saka dzīvesbiedre Nadežda. Pastaigājoties kopā pa Daugavpili, viņai gadās satikt vienu paziņu, savukārt Ulrihs sasveicinās vismaz ar trīsdesmit cilvēkiem: „Viņš lieliski prot nodibināt kontaktu ar jebkuru cilvēku, neatkarīgi no tā, vai tas ir strādnieks, vai pašvaldības priekšsēdētājs.” Ulrihs uzskata, ka tieši cilvēki ir katras valsts bagātība, un tas ir visinteresantākais, kas valstī ir, izņemot dabu, arhitektūru utt.
Ulrihu un Nadeždu iepazīstināja tieši valoda. „Viņa zina vācu valodu labāk par mani,” viņš atzīst, „manā valodā ir daudz „austriešu” īpatnību.” Ģimenē viņi sarunājas vācu valodā. Turklāt Nadežda uzskata, ka lielākās grūtības Ulriham krievu valodas apgūšanā „sagādā” viņas profesija. „Tikko sākam sarunāties krieviski, manī „ieslēdzas” skolotāja, un tas mums ļoti traucē,” viņa saka. Nadežda jau daudzus gadus māca krievu valodu skolā, bet par labajām vācu valodas zināšanām viņa pateicas saviem pedagogiem un izglītības sistēmai, kura nu jau ir pagātne.
Dzīve pēc diviem kalendāriem
Neviltotu pārsteigumu gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē Ulriham Ponleiteram sagādā dažas īpatnības. Piemēram, visus piecpadsmit gadus, kopš viņš dzīvo Daugavpilī, Ulrihu pārsteidz tas, ka informācija par daudzajiem pasākumiem pilsētā kļūst zināma pēdējā brīdī vai nav zināma nemaz.
„Aprīlī joprojām redzama februāra afiša,” viņš saka, „tas sagādā vilšanos.” Ulrihu tas apbēdina, jo viņam patīk Daugavpils kultūras dzīve un austrietis labprāt, ja vien ir iespēja, apmeklē dažādus koncertus un pasākumus.
Ulriham tas šķiet pārsteidzoši arī tāpēc, jo viņš redz, cik daudz pūļu tiek ieguldīts šo svētku organizēšanā. „Interesanti, ka Latvijā dažādos festivālos un koncertos piedalās ļoti daudz bērnu un jauniešu,” atzīmē Ulrihs. Par Daugavpils kultūras dzīvi viņš zina daudz, jo patīk mūzika, kā arī labprāt muzicē pats. Draugi uzdāvināja viņam interesantu metāla kompozīciju, kuru veido lietas, kas spilgti raksturo Ulrihu, un ne velti galvenajā vietā tajā ir klavieres.
Ponleiteru ģimene pastāstīja, kā viņi ar mūzikas palīdzību iepazīstināja austriešus ar latviešu valodu. Ulriha jubilejai, kuru viņš svinēja dzimtenē, tika speciāli sagatavota latviešu dziesma „Baltā roze”. Ulrihs spēlēja, piemeklējot mūziku pēc dzirdes, un viņi kopā dziedāja.
Austriešu draugus un radiniekus ļoti pārsteidza nepazīstamā un melodiskā latviešu valoda. „Par Latviju Eiropā zina ļoti maz,” saka Ulrihs, „mēs cenšamies to labot.”
Kā uzsver U. Ponleiters, pats galvenais ir tas, ka šajos Daugavpilī pavadītajos piecpadsmit gados viņš ir iepazinies ar daudziem lieliskiem cilvēkiem, arī ar savu dzīvesbiedri. Labākais laika pavadīšanas viņam ir komunikācija ar Nadeždu – sarunas, pastaigas utt. Gan ģimenes dzīvē, gan dzīvojot Latvijā, Ulriham īsts pārbaudījums ir dzīvošana pēc diviem kalendāriem, jo ar šādu situāciju viņš saskaras tieši šeit. „Tas ir diezgan sarežģīti, taču ar laiku izdodas pierast - divi Ziemassvētki, divas Lieldienas,” saka Ulrihs, „tas māca cienīt citam citu.” Uz jautājumu, kādā ziņā ir laba dzīvesbiedre – krieviete, viņš viennozīmīgi atbild, ka neņem vērā ar tautību saistītos stereotipus. „Rūpes, maigums nav nacionāli jēdzieni. Tās ir cilvēkam, nevis tautai piemītošas īpašības,” ir pārliecināts Ulrihs.
