Ilūkstes novads atrodas pie Latvijas-Lietuvas robežas, tamdēļ visos laikos latvieši un lietuvieši pārcēlušies uz kaimiņvalsti, jo atraduši darbu vai dibinājuši ģimenes, vai vienkārši apmetušies uz dzīvi. Vēl šā gadsimta sākumā Subatē un tās apkārtnē sētās, kur dzīvoja ilgdzīvotāji, varēja dzirdēt lietuviešu valodu, jo Lietuvas pierobežas ciemu ļaudis apmeklēja Subates katoļu baznīcu, kur dievkalpojumi notika arī lietuviešu valodā. „Latgales Laiks” jautāja lietuviešiem, cik viegli vai grūti ir iesakņoties Latvijā.
Latvijas skolas bija tuvāk
Eglainiete Ludmila Mihailova atminas, ka no dzimtā Lietuvas ciema Pabiržiem bieži gājuši kājām uz Eglaini. „Manā bērnībā Eglaines veikalā bija garšīga maize un deva vairākus klaipiņus, tikmēr Pabiržos varēja nopirkt vienu kukulīti. Mēs bijām 8 bērni, tāpēc vajadzēja daudz maizītes. Kad absolvēju Zarasu vidusskolu, atnācu strādāt uz Eglaines veikalu. Vēlāk Daugavpils patērētāju biedrības skolā izmācījos par jaunāko pārdevēju un nostrādāju Eglaines veikalā līdz pašai Latvijas neatkarības atjaunošanai. Vēlāk strādāju arī Eglaines bērnudārzā un Ilūkstes dzelzceļa stacijā, bet šobrīd esmu pensionāre. Latvijas ir manas mājas. Manā jaunībā pierobežas lietuvieši izvēlējās Latviju, jo arodskolas, augstskolas atradās Daugavpilī. Tas ir ļoti tuvu. Latvieši gan uz Lietuvu brauca tikai pēc pārtikas,” saka Ludmila.
Tā kā ģimenē Lietuvā dzimtā bija krievu valoda, bet padomju laikos Eglainē runāja gandrīz tikai krieviski, Ludmila nerunā lietuviešu un latviešu valodā, saprast gan saprot. Viņa dalās pieredzē: „Mans darba stāžs ir 42 gadi. Esmu sastapusi dažādus cilvēkus. Taču valoda un pilsonība nekad nav bijusi barjera, lai saprastos. Meita un mazbērni ir Latvijas pilsoņi, bet es - nepilsone. Galvenā valoda ir sirds valoda.”
Arī šodien viņa bieži ciemojas pie māsas, kura dzīvo Zarasos. Jūtas tur tikpat labi kā Eglainē, tomēr īstā māju sajūta ir tikai Eglainē, kur viņa tur govi un mazdārziņu. „Meita Oksana gan strādā Norvēģijā, lai izskolotu mazbērnus. Mazdēls Vladislavs (mācās Latvijas Jūras akadēmijā) un mazmeita Jeļizaveta (biznesa augstskolas „Turība” studente) un es pati neplānoju braukt projām. Esmu iemīlējusies Eglainē. Mēs esam Latvijas patrioti, lai gan man kā nepilsonei nedrīkst balsot. Latvijā visi dzīvo draudzīgi. Robežas ir atvērtas. Mums ir viss,” saka Ludmila.
Rokišķu puisis atbrauca meitenes dēļ
„Latgales Laika” lasītāji subatieši Olga un Edvards Bendorjusi iepazinušies kāzās Rokišķos (Lietuvā), un, kā joko Edvards, lietuviešu puisis nolūkojis latviešu meiteni, tāpēc pārcēlies pie mīļotās uz Subati. „Olga ir mana vienīgā un pati labākā. Mēs apprecējāmies 1972. gadā. Toreiz pierobežas Lietuvas un Latvijas puišu un meitu likteņi savijās ciešā mezglā. Brauca pie radiem vai strādāt, vai iepirkties. Satikās, parunājās un iemīlējās. Kad man vajadzēja izlemt, vai vest Olgu uz Lietuvu, vai varbūt man pārbraukt uz Latviju, izlēmu, ka dzīvosim Subatē. Toreiz lietuviešu sakarniekam atrast darbu bija vieglāk nekā latviešu bibliotekāram. Ierīkojot telefonsakaru vadus, esmu kājām mērojis visu Ilūkstes novadu. Pēcāk esmu strādājis arī Subates apavu fabrikā,” atzīstas Edvards.
Kad Olga satika Edvardu, ievēroja, ka viņš ir stalts, izskatīgs, sirsnīgs. „Mēs uzreiz nolēmām, ka būsim kopā. Edvards mani atbalstīja tad, kad strādāju bibliotēkā un sabiedriskajā darbā (biju iesaistīta vēlēšanu komisijā, tautas kontrolē utt.). Tagad viņš dzīvo līdzi manām Subates pensionāru kopas vadītājas gaitām. Mums ir meita Jevgeņija (strādā par skolotāju Daugavpilī) un mazdēls Arkādijs. Es un Edvards esam ļoti līdzīgi. Viņš mīl grāmatas, un es mīlu grāmatas. Edvards tepat Subates ezerā ķer zivis gandrīz katru dienu, jo zina, kas man tās ļoti garšo. Mums abiem patīk darboties dārzā,” sarunā iesaistās Olga.
Bendorjusu pāri ikdienā sarunājas latviski un krieviski, bet ja atbrauc Lietuvas radi vai draugi, vai paši ciemojas Lietuvā, Edvards brīvi sarunājas lietuviski. Stāsta Edvards: „Vēl dažus gadus atpakaļ vecāka gadagājuma subatieši latvieši runāja lietuviski. Tagad lietuviešu valodu dzird tikai gadatirgos vai veikalā, kad atbrauc lietuvieši no Obeļiem vai tālākiem Lietuvas ciemiem.”
Pēc Edvarda un Olgas novērotā, latviešiem un lietuviešiem ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, proti, abām tautām ir dziesmusvētki, sena, skaista valoda, pat vēstures takas ir savijušās, vienīgi cepelīni esot daudz garšīgāki Lietuvā. Iespējams, Latvijā aug citi kartupeļi, joko Edvards.
Automātiska pilsonība veicinātu integrāciju
Alla Bleidele ir dzimusi un mācījusies Zarasos. „Iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā un paralēli strādāju Kimbarcišku astoņgadīgajā skolā (tā atradās aiz Turmantas) Lietuvā. Toreiz kursēja autobuss no Stelmuižas uz Daugavpili un Zarasiem, ar kuru varēja ērti nokļūt Daugavpilī. Es, protams, aizgāju studēt tuvāk mājām uz Daugavpili. Raudā dzīvoja mans klasesbiedrs, un viņa mamma, būdama direktora vietniece Raudas skolā, pierunāja mani strādāt šajā skolā. Latvijā dzīvoju un strādāju jau 32 gadus. Samīlējos latviešu puisī, apprecējos, piedzima dēls un meita, tāpēc studija nepabeidzu. Tomēr atgriezos skolā, kur strādāju par pavāri,” saka Alla.
Lai gan viņa vairāk kā pusi dzīves ir pavadījusi Latvijā, tomēr gan bērni, gan viņa pati runā lietuviešu valodā. Stāsta Alla: „Dēls Artūrs un meita Kristīne piedzima Zarasu slimnīcā, kas atrodas daudz tuvāk nekā Daugavpils. Bērni visas vasaras dzīvoja pie maniem vecākiem Lietuvā. Arī vīra audžumāte bija lietuviete. Tāpēc bērni zina lietuviešu valodu. Ja viņi atbrauc atvaļinājumā, skatās tikai Lietuvas TV kanālus un tiekas lielākoties tikai ar Lietuvas draugiem. Abi mācījās Ilūkstes 1. vidusskolā un brīvi runā arī latviski. Viņiem ir Latvijas pilsonība. Man gan nav pilsonības, taču bieži iedomāju, ka vajadzētu kārtot naturalizācijas eksāmenus. Meita atgriezīsies no Anglijas, kur izmācījusies par tulku, un dzīvos Viļņā (Lietuva) nevis Latvijā, bet dēls gan vēl plāno palikt Anglijā. Pati bieži braucu uz Lietuvu, jo tur vasarā dzīvo mamma (viņa strādā Čehijā), atrodas dzimtas kapi un var nopirkt lētus produktus. Joprojām garām Raudai kursē Stelmuižas autobuss, tāpēc varu ciemoties Lietuvā katru dienu.”
Viņa atzīst, ka Latvijā palika, pateicoties ģimenei un darbam. Jāiestarpina, ka Bleideļu mājas atrodas netālu no Stelmuižas gandrīz uz pašas Latvijas-Lietuvas robežas. Latvijas cilvēki esot tādi paši kā lietuvieši, - strādīgi un draudzīgi, uzsver Alla. Tāpat pēc viņas novērotā abas tautas vieno piederība kādai tradicionālai konfesijai, svētki un vēsture. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka lietuvieši vēl aktīvāk integrētos Latvijā, ja valdība piešķirtu pilsonību automātiski tiem, kuri dzīvo šeit ne mazāk kā 5 vai 10 gadus. Tā tas ir Vācijā un citās ES valstīs. Kur ir sirds, tur ir mājas - lakoniski uzsver Alla, novēlēdama gan lietuviešiem, gan latviešiem būt veseliem un laimīgiem.
