Kad mēs uzzinām, kā ūdenstilpē tiek ielaisti zivju mazuļi, parasti domājam par skaitu, nevis kvalitāti. Ūdens vides biologiem, kuri cenšas vadīties pēc savām zinātniskajām interesēm un uzņēmēju vēlmēm, jāņem vērā simtiem faktoru, tostarp ģenētika, līdzsvars dabā utt., taču viņi nevar pilnībā garantēt savu eksperimentu rezultātus.
Daugavpils Universitātes (DU) profesors, bioloģijas doktors un akvakultūras programmas koordinators Artūrs Škute ir īsts sava darba fanātiķis. Viņš ir gan augstskolas mācībspēks, gan vada vairākus valsts ūdenssaimniecību attīstības projektus. Zinātnieks cer, ka jau nākamajā gadā DU būs Baltijas valstīs pirmā pilnvērtīgā akvakultūras izpētes programma.
Zivju drudzis
Zemeslodes pārapdzīvotības dēļ zivju zvejošanas un citu jūras iemītnieku ķeršanas apjomi ar katru gadu pieaug, tas draud ar badu un veselu sugu izzušanu. Tāpēc pašlaik pasaulē un Eiropā akvakultūra ir viens no uzņēmējdarbības virzieniem, kurš attīstās visstraujāk. Akvakultūra ir ūdens organismu (zivju, vēžveidīgo, molusku, aļģu) pavairošana un audzēšana dabiskās un mākslīgās ūdenstilpēs kontinentu iekšienē. Latvija un kaimiņvalstis nolēma neatpalikt no šīs tendences, taču saskārās ar nopietnu šķērsli. Ūdens kultūra – tas nav tikai bizness, bet arī vesels zinātnisku zināšanu un prasmju komplekss, bez kurām jebkura akvakultūras uzņēmuma attīstība nekustēsies ne no vietas.
Biznesmeņu loģika ir pavisam vienkārša – ieguldīt pēc iespējas mazāk un iegūt pēc iespējas vairāk. Taču uzņēmēji nevar atļauties frivolus eksperimentus ar dzīvām zivīm, jo tādējādi var zaudēt resursus, laiku un naudu. Viņiem talkā nāk biologi, kuri domā ne tikai par uzņēmēja peļņu, bet arī par savas darbības noderīgumu (vai arī to, lai netiktu nodarīts kaitējums) dzīvo organismu populācijai.
Stāstot savas pārdomas par zivju audzēšanu pārtikai, Artūrs Škute min šausminošus skaitļus par zivju izdzīvojamību rezervuāros. Pirmkārt, neskatoties uz zivju masveida audzēšanu, nebrīvē izdzīvo tikai 25% mazuļu. Pārējie iet bojā no bada, jo nespēj vai nesaprot, kā ēst mākslīgo barību. Otrkārt, paaugušās zivtiņas ielaižot ūdenstilpē, tās var tikt pakļautas daudziem negatīviem faktoriem, -- temperatūras starpība, skaņas un gaismas šoks, plēsoņas utt. Runājot par populācijas pavairošanu pilsētas ūdenstilpēs, pēc 24 stundām no ūdenī ielaistajiem zivju mazuļiem dzīvi ir tikai 4-5%. Visu šo rādītāju uzlabošana arī ir akvakultūras jomā strādājošo biologu galvenais uzdevums.
Daudzi domā, ka zivju audzēšana pārtikai ir tas pats kas rūpēšanās par lielu akvāriju, taču tas tā nav. Zivju audzēšanas procesā jādomā plaši. Pareiza zooplanktona tonnas iegūšana mazuļu audzēšanai – tas ir vesels zinātnisks projekts, un kļūda tajā var radīt milzīgus zaudējumus. Ja zivīm izdodas izdzīvot pēc 2-3 mākslīgas audzēšanas nedēļām, tās izredzes uz turpmāko dzīvi ievērojami pieaug.
Ģenētika – galējību spēle
Ikru inkubatori, barošana, parazītu apkarošana, ūdens filtrācijas sistēmas un citi apstākļi – tā ir tikai aisberga, kuru sauc par akvakultūru, redzamā daļa. Daudz smalkāka un sarežģītāka ir selekcijas un antiselekcijas problēma, izvēloties zivis – vecākus pēcnācēju radīšanai. Šeit biologs, gluži kā Radītājs, atrodas sarežģītas izvēles priekšā. No vienas puses, uzņēmējiem nepieciešamas skaistas, lielas un mierīgas zivis (mierīga reakcija uz ražošanas cehiem, ūdenstilpēm). No otrās puses, nebrīvē zivīm jābūt aktīvām, tām ir jābūt normālai reakcijai uz kairinātājiem. Zivis makšķerēšanai, zivis ūdenstilpju attīrīšanai, zivis masveida ēdināšanas industrijai – tie visi ir grūti apvienojami uzdevumi, kurus biologiem tomēr nākas kombinēt.
Grūtības ģenētikā rada arī tas, ka zinātnieki, un arī cilvēki kopumā, nekad nezina, kādi riska faktori viņus gaida turpmāk. Mēs nezinām, kuri gēni ir slikti, un kuri – labi, un kas „izšaus” nākotnē. Iespējams, tas, ko mēs pašlaik uzskatām par patoloģiju, mutāciju vai slimību, pēc kāda laika izglābs no izmiršanas veselu populāciju vai kļūs par priekšrocību. Tāpēc, no izdzīvošanas viedokļa, ir ļoti svarīgi uzturēt daudzveidību. Saistībā ar zivīm tas nozīmē dažāda ārējā izskata un izmēra tēviņu un mātīšu izmantošanu ar dalītu ikru apaugļošanu. Skaidrot uzņēmējam šādas lietas dažkārt ir ļoti sarežģīti, tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai zivjaudzētavās būtu akvakultūras jomas speciālisti.
Šaura profila speciālisti
Lai gan speciālisti ir ļoti nepieciešami, valsts līmenī vēl nav izstrādāti profesijas un kvalifikācijas prasību standarti akvakultūras jomā. Daļēji tas ir iemesls arī tam, ka pašlaik Daugavpils Universitātē nav atsevišķa virziena „Akvakultūra” – ir bakalaura programma „Bioloģija” ar daļēju specializāciju ūdenssaimniecībā (no 2016. gada). Taču šī daļa ir tikai 20% no mācību procesa, un cilvēki, kuri nākotnē vēlas darboties šajā jomā, nav ieinteresēti apgūt dendroloģiju, zooloģiju un akadēmiskās disciplīnas. Tāpēc daudzi no viņiem nolēma paņemt akadēmisko atvaļinājumu. Taču, visdrīzāk, tikai līdz nākamajam gadam.
Artūrs Škute apgalvo, ka pašlaik visas formalitātes ir pēdējā saskaņošanas stadijā un jau 2019. gada pavasara semestra sākumā DU varētu sākties uzņemšana mērķprogrammā „Ūdenstilpju bioloģiskie resursi un akvakultūra”. To vēlas apgūt gana daudz interesentu, turklāt ne tikai Latvijā, -- nekā tamlīdzīga nav ne Lietuvā, ne Baltkrievijā. Visdrīzāk, pirmajā uzņemšanā būs 20-25 budžeta vietas. To visu atbalsta Zivju fonds un Latvijas Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departaments.
Profesors A. Škute ir pārliecināts, ka akvakultūras nozarei ir liela nākotne un milzīgas perspektīvas. To apliecina ne tikai Daugavpils Universitātes veiksmīgā sadarbība ar zivsaimniecību „Nagļi” (Rēzeknes novads), bet arī līdzīgu uzņēmumu izveide visos Latvijas reģionos. Pirms pusotra mēneša Vecpiebalgas novadā (Vidzeme) tika atklāts Austrumeiropā lielākais firmas „Hibitech Piebalga” zivju audzēšanas cehs 3,7 miljonu eiro vērtībā. Komersanti nespēs iztikt bez bioloģijas speciālistiem, tāpēc Daugavpils Universitāte cer kļūt par šīs tendences daļu un „noķert vilni”.
Uzziņai
- DU laboratoriju korpuss ar 9 zinātniskajām nodaļām atklāts 2014. gadā. Tiešu un netiešu darbu akvakultūras jomā šeit veic Ekoloģijas departaments (aptuveni 15 cilvēki), ūdenssaimniecības laboratorija, kā arī parazitoloģijas un histoloģijas, ķīmijas, fizikas laboratorija.
- Izņemot zivis, viens no svarīgākajiem akvakultūras virzieniem ir pārtikas un lopbarības aļģes.
- Tuvākajā laikā DU Ekoloģijas departaments saņems lietošanā jaunu mobilo zinātnisko bāzi („zinātnes pilsētiņu”), kurā būs 6 moduļi. Saskaņā ar līgumu, piecos turpmākajos gados biologiem būs jāstrādā zivsaimniecībā „Nagļi”.
