Medumu pagastā ir deviņi ezeri, taču vienkopus daudz mazākā teritorijā desmitiem tūkstošu zivju mājo pavisam citās ūdenstilpēs. Autoceļa Daugavpils–Lietuvas robeža malā, aptuveni divus kilometrus no Medumu ciema, jau 16 gadus ar zivsaimniecību nodarbojas saldūdens akvakultūras zinātājs Ēriks Ciršs, audzējot zivis, kas ir viens no efektīvākajiem ieročiem cīņā pret ezeru aizaugšanu, - amūrus.
Dažādība, nevis apjoms
Pirmo dīķi tolaik vēl 3,5 hektārus plašajā zemes gabalā Ēriks Ciršs izraka 2002. gadā. Šobrīd saimniecības platība pieaugsi līdz 15 hektāriem un zivju audzēšanai paredzēti deviņi dīķi. Kādā no tiem aug 3000 amūru mazuļu, citos – apmēram tikpat daudz citu sugu zivju: karpas, karūsas, līņi. Attīstība ir bijusi pakāpeniska, bet šis gads nesis pārmaiņas – Ē. Ciršs apņēmies vairāk pievērsties saimniekošanai, jo devies pensijā. „Jā, līdz šim man tas bija tikai hobijs,” zivju audzētājs skaidro, ka savulaik akvakultūru apguvis augstskolā Sanktpēterburgā, bet, atgriezies Latvijā, sācis strādāt Grīvas cietumā. Pamest darbu un nodarboties ar zivju audzēšanu kā biznesu jau agrāk Ē. Ciršs negribēja, jo nesaskatīja tajā perspektīvu. „Tirgus pieprasījums Latvijā šajā nozarē ir pārāk mazs, turklāt Lietuvā ir spēcīgi konkurenti,” norāda zivsaimnieks, „varētu daudz vairāk audzēt karpas, bet to tik daudz nevajag, tāpēc audzēju dažādas zivis, bet mazākos apjomos.”
Tāpēc SIA „ERIKO plus” klienti lielākoties ir privātpersonas vai nelielu uzņēmumu, piemēram, viesu māju īpašnieki, kas izrok piemājas dīķi un vēlas tajā ielaist dažus zivju mazuļus. Zivis pērk gan vietējie, gan interesenti no citiem Latvijas reģioniem. Pavisam nesen pie zivsaimnieka amūrus vēlējušies iegādāties arī pāris daugavpilieši. „Gribēja amūrus ielaist Šūņu ezerā,” stāsta Ē. Ciršs, „ja pret ezeru aizaugšanu necīnās pašvaldība, tad to sāk darīt iedzīvotāji.”
Ezeru meliorators – baltais amūrs
Baltie amūri ir karpu dzimtas saldūdens zivis, vienas no tām, kas visbiežāk tiek audzētas zivsaimniecībās. Amūri ir lieli, trīs gadu laikā no mazuļiem var izaugt pārdesmit kilogramus smagas zivis. Un tieši šādas, nevis mazuļi, kuru dzīvotspēja ir mazāka par 20%, ir vispiemērotākās laišanai ezeros. „Netiek pārdomāts, kuras zivis labāk laist, cik daudz un pats galvenais – cik lielas,” atzīmē Ē. Ciršs. Kritiku viņš velta tām pašvaldībām, kas īsteno projektus ar mērķi papildināt ezeros zivju resursus, bet nepiesaista speciālistus. „Nesaprotu, kāpēc tik daudz laiž līdakas, kuru ezeros jau tāpat ir papilnam. Daudzi ezeri ir izpostīti lielā līdaku skaita dēļ. Tās apēd citu zivju mazuļus, un rezultātā citu zivju gandrīz nav.”
Viņš cenšas pārdot tikai paaugušās zivis, bet tas gan nenozīmē, ka tāpat rīkojas citas zivsaimniecības. Iegādājoties zivju mazuļus, akvakultūras speciālists iesaka uzmanīties, lai nenopirktu slimas zivis. Baktērijas zivju dīķos rodas, ja tajos vairākus gadus netiek nolaists ūdens. Apdraudējumu var radīt arī piesārņoti ūdeņi, kas ezeros nonāk no laukiem, kurus apstrādā ar ķīmiskām vielām. Tāpēc Ē. Ciršs iesaka veidot sanitāro zonu ezeru krastos. Savukārt maluzvejniecība, viņaprāt, sen vairs nav galvenā problēma ezeru apsaimniekošanā. Pret to gan cīnās biedrības, kam uzticēts organizēt makšķerēšanas licenču izsniegšanu, taču Ē. Ciršs uzskata, ka joprojām neatbildēts ir jautājums, kā noteikt, vai tas tiek darīts efektīvi.
Viņaprāt, dažkārt nepārdomāta ir ezeru apsaimniekošana, risinot vienu no akūtākajām problēmām – ūdenstilpju aizaugšanu. Viens no risinājumiem ir niedru pļaušana krastos, bet rezultāts ir īslaicīgs, Ē. Ciršs skaidro, ka vienas nopļautās niedres vietā izaug vairākas. Viņaprāt, labākais ezeru meliorators ir amūrs. „Baltie amūri daudz ēd zāli. Piemēram, nesen kādā ezerā ielaiduši 20 pieaugušus amūrus, kas dažu mēnešu laikā izēda visu lieko zāli,” stāsta zivsaimnieks, „arī es savā teritorijā nopļauto zāli metu dīķos, kur zivis to apēd.” Viņš vēlreiz atzīmē, ka efektīvāk ir laist paaugušos amūrus, kas gan ir dārgāki, bet tad šo zivju vajag daudz mazāk. Arī to ielaišanas process ir sarežģītāks, jo zivis vienmērīgi tiek ielaistas dažādās vietās, nevis tā, kā tas tiek darīts, ielaižot mazuļus – ezera krastā.
%%photo5%
Motivācija un nākotne
Ar zāli gan vien nepietiek, lai pabarotu zivis visos saimniecības dīķos. Mazuļus saimnieks baro ar graudu maisījumu, citkārt – baltmaizes šķēlēm. To patīk darīt bērniem, tāpēc Ē. Ciršs iecerējis tuvākajā nākotnē aicināt ciemos uz saviem dīķiem arī ģimenes. Vecākiem, kas vēlas iemācīt savus bērnus makšķerēt, karūsu dīķis varētu šķist piemērotāks nekā aizaudzis ezers, jo, atšķirībā no makšķerēšanas ezera krastā, šeit ir „grūtāk” ievelties ūdenstilpē vai izvairīties no odiem un dunduriem. Saimnieks plāno teritoriju labiekārtot, lai tā būtu pieejama tūristiem, bet pagaidām vēl makšķerniekus neaicina, jo darba vēl daudz. Ē. Ciršs ir apsvēris arī iespēju startēt projektu konkursā Eiropas Savienības līdzfinansējuma saņemšanai, bet atturējis birokrātiskais slogs.
Runājot par attīstības plāniem, saimnieks neizslēdz iespēju, ka nāksies pastāvīgi algot pāris strādniekus, tos viņš cer atrast savā bijušajā darba vietā, Grīvas cietumā. Viņš ir pārliecināts, ka tur atradīs daudz motivētākus un disciplinētākus darbiniekus, nekā laukos. „Latvijā trūkst motivācijas gan augstos, gan zemos varas līmeņus, bet dzīvot tīrā un ekoloģiskā vidē grib visi,” Ēriks Ciršs ir pārliecināts, ka tā ir aktuāla problēma gan ezeru apsaimniekošanā, gan zivsaimniecības nozarē.
Komentāri