Vēsturiski Daugavai ir bijusi milzīga nozīme to tautu dzīvē, kas apmetās tai līdzās. „Ceļš no varjagiem uz grieķiem”, likteņupe, Latvijas vienotības simbols – gadsimtu gaitā tai tika veltīti visdažādākie epiteti. Vienu no tiem – Daugava – mūsu barotāja, visbiežāk lietoja plostnieki un zvejnieki, kuru liktenis bija cieši saistīts ar upes ūdeņiem.
Laikā, kad tapa šis raksts, redakcijā vērsās daugavpilietis Haralds Bērziņš – aizrautīgs makšķernieks, kuram nav vienaldzīgi ar ekoloģiju saistīti jautājumi. Haralds pasūdzējās, ka beidzamajos divos gados Daugavas ūdeņos viņš novērojis aizdomīgu brūnu substanci. Viņaprāt, tas ir bīstams piesārņojums, kurš ieplūst no Baltkrievijas, kā arī veidojas no notekūdeņiem Latvijas teritorijā. H. Bērziņš paziņoja, ka šo netīrumu dūņainās nogulsnes upē jau sasniegušas kritisko līmeni, un drīzumā gan zivis, gan Latvijas iedzīvotājus gaida dabas katastrofa. Fotomateriālus, kas tapa, dodoties braucienā kopā ar redakcijas viesi, iesniedzām bioloģijas doktoram un vides zinātņu maģistram, Daugavpils Universitātes docentam Dāvim Grubertam.
Ūdensaugi un informācijas deficīts
Biologs D. Gruberts steidza nomierināt cīnītājus par vides tīrību – fotogrāfijās, kuras tapa Daugavpils cietokšņa tuvumā, bija redzamas sapuvušas un saulē izbalējušas zaļaļģes (Chlorophyta). Cilvēkiem un zivīm tās nav bīstamas, taču paaugstinātas koncentrācijas gadījumā var kaitēt zivju mazuļiem, jo ūdenī var radīt skābekļa badu. Taču tas notiek tikai lokāli, „ūdens kabatās”, kur ir lēna straume. Zaļaļģes, atšķirībā no zilaļģēm – cianobaktērijām, nav toksiskas. Katru vasaru šie bīstamie mikroorganismi savairojas gan Baltijas jūrā, gan Daugavā.
„Šogad veselu mēnesi ūdens vidējā temperatūra pārsniedza 20 grādus – mūsu platuma grādiem tas ir gana augsts rādītājs,” saka Dāvis, „tāpēc Daugavā un citās ūdenstilpēs masveidā savairojās dažādi ūdensaugi.”
Par to, ir vai nav globālā sasilšana, var strīdēties bezgalīgi, taču acīmredzams ir fakts, ka ūdens līmenis Daugavā pastāvīgi pazeminās. Taču hidroloģiskie mērījumi, pirmām kārtām, tiek veikti nevis karstajos vasaras mēnešos, bet pavasarī – palu laikā. Tieši upes dabiskās pārplūšanas pakāpe liecina, cik stipri ūdens līmenis krītas ilgtermiņā. Kā liecina Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra arhīva dati, beidzamajos piecdesmit gados pavasara palu līmenis Daugavpilī nav pārsniedzis 8 metru atzīmi. Tāpēc tuvākajā nākotnē Latvijas iedzīvotāji diezin vai jelkad dzirdēs stāstus par to, ka pēc pavasara paliem zivis varēja vākt apkaimes dārzos.
Savukārt jautājums, kā uz visām šīm pārmaiņām reaģē zivis, joprojām ir atklāts. Speciāli pētījumi šajā jomā Latvijā netiek veikti. Līdzīga situācija ir arī meliorācijā – notiekošo nav iespējams objektīvi novērtēt tikai pēc Lauku atbalsta dienesta piestādītajiem sodiem. Bioloģijas doktors un DU profesors Artūrs Škute atzīmē, ka ūdens kvalitāte Daugavā pakāpeniski pasliktinās. Vissmagākais trieciens šajā ziņā bija padomju laiku industrializācija pagājušā gadsimta vidū, kuras rezultātā cieta dažas zivju sugas. Pirmām kārtām tas ietekmēja līdaku skaitu un izplatības areālu, kuras nārstošanai meklē īpaši tīrus ūdeņus. Savukārt Daugavas Baltkrievijas daļā – Rietumu Dvinā, ārkārtas situācijas veidojas gandrīz ik pēc 5-6 gadiem. Periodiskas naftas produktu, ķimikāliju un citu vielu noplūdes (lai arī ne vienmēr tās ir lielas), dara savu melno darbu.
Vairāk vērtīgas informācijas neizdosies iegūt arī tad, kad būs noslēdzies Latvijas biotopu pētīšanas projekts („Dabas skaitīšana”, 2017—2019), jo zivju fauna tajā nav iekļauta. Taču aizsargājamo ainavu apvidus „Augšdaugava” aizsardzības plāns, kura īstenošana sāksies tuvākajā laikā, vēlāk varētu pavēstīt daudz ko noderīgu gan biologiem, gan makšķerniekiem.
Nav pārbaudītas arī baumas par to, ka zivju Daugavā paliek aizvien mazāk un upe kļūst seklāka. Piemēram, šī gada jūnijā Klintāju pagastā (Pļaviņu novads) makšķernieki noķēra 100 kilogramus smagu un 2,45 metrus garu samu – tas ir jauns Latvijas rekords. Turklāt speciālisti uzsver, agrāk Daugava nav bijusi īsti piemērota ūdenstilpe šādu gigantu ķeršanai, jo samiem patīk silts ūdens. Acīmredzot, tagad situācija ir mainījusies. Spriežot pēc lielākajos makšķernieku forumos publicētajiem komentāriem, karstajos mēnešos zivis Daugavā tiešām dodas uz dziļākām vietām.
Briesmīgais vārds – hidroelektrostacija
Par to, kā hidroelektrostacijas (HES) ietekmē zivju uzvedību upēs, var uzrakstīt veselu enciklopēdiju. Celtniecība, appludināšana, stāvošie ūdeņi, „zivju slūžas” un daudzas citas nianses ekologus un dabas aizstāvjus spēj pārvērst sabiedriskajos darbiniekos. Tieši tas arī notika Daugavpilī 1986. gadā, kad žurnālists Dainis Īvāns izraisīja sabiedrībā milzīgu sašutuma vilni sakarā ar Daugavpils HES celtniecību. Rezultātā PSRS Zinātņu akadēmijas Biosfēras problēmu zinātniskā padome pieņēma lēmumu pārtraukt būvdarbus. Bet kā būtu, ja zinātnieki tomēr būtu devuši „zaļo gaismu”?
Dāvis Gruberts atzīmē, ka tad, ja Daugavpilī tiktu uzcelta HES, hidroloģiskā un bioloģiskā situācija kardināli mainītos visā upes garumā. Daugavā vairs nebūtu dabisku ūdens līmeņa izmaiņu. Izzustu visas apkārtējās palieņu pļavas (tostarp arī Dviete) un mitrāji, kā arī normālas zivju nārstošanas vietas. Vairāk nenotiktu upes krastu dabiskā attīrīšanās, lai atbrīvotos no mirušajiem organismiem, - arī tas ietekmētu zivju un mikroorganismu dzīves apstākļus. Visa ūdens plūsma līdz Rīgas jūras līcim būtu mākslīgi noregulēts process. Vairākkārt paātrinātos krastu erozija un sāktos to izskalošanās.
HES ūdenskrātuve izveidotos Krāslavas virzienā – tādējādi izzustu gleznainie „Daugavas loki”. Turklāt šajā gadījumā tiktu pilnībā bloķēta zivju migrācija.
Jāatzīmē, ka Ķeguma HES projektā bija paredzēta „zivju ceļa” izveidošana, bet Pļaviņu un Rīgas HES tas vairs netika ieplānots. Tā rezultātā Daugavā (neskaitot grīvu) savulaik pilnībā izzuda laši, upes nēģi un taimiņi. Tā kā dabā viss ir savstarpēji saistīts, reizē ar šīm zivīm Daugavas lejtecē izzuda upju pērlenes – reti divvāku gliemji, kuri spēj „izaudzēt” t.s. upes pērles.
Daugavpils zivju resursu nākotne ir neapskaužama, jo Baltkrievijā, pie Lietuvas robežas, tiek būvēta Dvinskas HES kaskāde. Šajā zonā jau darbojas Vitebskas un Polockas HES, kā arī top Verhņedvinskas un Bešenkoviču HES. No ekoloģijas viedokļa šis megaprojekts novedīs pie tā, ka ūdens līmenis Daugavā pazemināsies vēl vairāk, iztvaikojot staciju ūdenskrātuvēs. Turklāt mikrobioloģisko procesu (pūšanas) rezultātā samazināsies Daugavas ūdeņos samazināsies skābekļa piesātinājums.
Biologu prognozes ir skarbas – zivīm jaunajos apstākļos būs grūtāk izdzīvot. Stāvošie ūdeņi izraisīs vēl intensīvāku zilaļģu un zaļaļģu vairošanos, tādējādi apdraudot ne tikai zivis, bet arī cilvēkus. Vēļ viens efekts – upe, kura ilgstoši neaizsalst, kā arī plānais ledus sarežģīs dzīvi ziemas makšķerēšanas cienītājiem. Tas viss jo īpaši aktuāli būs Krāslavas novadā, kurš atrodas vistuvāk Baltkrievijas robežai.
Uzziņai
- Daugavas kopējais garums ir 1020 km, tā iztek no Valdaja augstienes Krievijā, ietek Rīgas jūras līcī
- Daugavā izplatītākās zivju sugas – līdakas, raudas, baltie sapali, sapali, ālanti, mailītes, ruduļi, salates, līņi, grunduļi, vīķes, plauži, pliči, spāres, karūsas, sami, zuši, vēdzeles, zandarti, asari un ķīši
- Ir bijuši vairākkārtīgi un neveiksmīgi mēģinājumi aklimatizēt upē sterletes un Eiropas alatas
- Makšķernieki uzskata - lai makšķerēšana Daugavā būtu veiksmīga, dažādās dienās jāizmanto dažādas zivju ķeršanas metodes
