Žanna Zaņegina ir viena no prasīgākajām trenerēm Daugavpilī. Savām audzēknēm viņa nedod nekādas atlaides. Iespējams, tieši tādēļ VK „miLATss” 2017. gadā iekļuva Baltijas līgas izslēgšanas spēlēs un izcīnīja piekto vietu. Arī sieviešu volejbols atgriezās Daugavpilī, pateicoties Ž. Zaņeginas mērķtiecībai.
Pagājušajā sezonā „miLATss”, salīdzinājumā ar iepriekšējām, startēja vāji. Sezonas beigās Ž. Zaņegina, palaižot spēlētājas atvaļinājumā, nebija pārliecināta, ka sieviešu komanda pastāvēs arī turpmāk.
- Pērnās sezonas beigās jūs teicāt, ka esat iedevusi meitenēm mēnesi pārdomām. Cik noprotams, šosezon komandas varēja arī nebūt?
- Tobrīd es jau zināju, ka trīs pamatsastāva spēlētājas pametīs klubu. Viņām radās iespēja spēlēt ārzemēs, noslēdzot līgumu, bet līdzvērtīgas maiņas nebija. Vasarā kļuva aktuāls jautājums par sieviešu volejbola likvidēšanu Daugavpilī. Taču, neskatoties uz šo pesimistisko noskaņojumu, arī šosezon „miLATss” pārstāvēs Daugavpili Baltijas līgā, taču spert šo soli nebija viegli. Situācija vēl nebija nonākusi līdz „neatgriešanās punktam”. Uzrunājām visas volejbolistes, kuras kādreiz spēlējušas Daugavpilī: „Ja mēs mīlam volejbolu, sāksim visu no jauna.” Atgriezās pat tie cilvēki, ar kuriem jau šķietami bija sarauti visi sakari. Mēs sākām no baltas lapas.
Strādāt galvenā trenera amatā tika uzaicināts Andrejs Kalāns. Viņš gatavos komandu un būs atbildīgs par rezultātu. Manā pārziņā būs tikai organizatoriskie un administratīvie jautājumi – sarunas ar spēlētājām, naudas meklēšana, līgumu sastādīšana, profesionālam volejbolam atbilstošu apstākļu nodrošināšana spēlētājām.
- Vai bija grūti pieņemt šādu lēmumu – atteikties no trenera darba?
- Es jau sen nespēju rast atbildi uz jautājumu: „Kā tas var būt? Es trenēju meiteni no deviņu gadu vecuma, bet 18 gados viņa kļūst par jaunieti, ar kuru veidojas visai sarežģītas attiecības.”
Pirms pusotra gada runāju ar sporta psihologu, un man pateica, ka sportistam nepieciešamas pārmaiņas, jo „meita nevar visu mūžu dzīvot kopā ar māti”. Lai mainītos attieksme, kaut kas ir jāmaina. Jāteic, ka man bija vajadzīgs gads, lai to pilnībā apzinātos. Lai cik arī grūti palaist projām savus bērnus, mums tas ir jādara, lai viņi būtu laimīgi.
Es piedāvāju galvenā trenera amatu Andrejam Kalānam un esmu ļoti gandarīta, ka viņš piekrita. Man patīk viņa attieksme pret darbu un prasme saprasties ar spēlētājām. Pašlaik apmierināti ir visi – gan es, gan spēlētājas. Komandā ir pozitīva gaisotne.
- Kur lai atrod spēlētājas, ja sastāvs ir tik ļoti sarucis?
- Es biju aizbraukusi uz Maskavu, notika sarunas Sanktpēterburgā, Baltkrievijā, taču man nav, uz kurieni uzaicināt spēlētājas, jo Daugavpils Universitātei (DU) nav nedz normālas zāles, nedz apstākļu. Piemēram, mūsu Inese Raciņa aizbrauca studēt uz Austriju, kur viņa var trenēties un mācīties, izglītība ir bez maksas, radīti visi apstākļi.
Ko es varu piedāvāt Krievijas vai Baltkrievijas volejbolistēm? Varbūt, bezmaksas studijas, taču arī tas ir zem jautājuma zīmes. Nav interesantu un prestižu studiju programmu. Arī tad, ja par dzīvošanu un ēdināšanu parūpēsies klubs, ko varētu uzņemties universitāte? Mēs esam runājuši ar DU pārstāvjiem, viņi ir gatavi palīdzēt, bet nepieciešama sava zāle. Es nevaru uzaicināt spēlētājas pat no Latvijas.
Pilnu interviju lasiet 23. oktobra numurā.
