Kopš 2016. gada FK „Rīga” spēlē Latvijas futbola virslīgā. Visas trīs sezonas klubu pārstāvēja daugavpilietis Antonijs Černomordijs (1996. dz. g.), lai gan bija periodi, kad viņš spēlēja ārzemēs. Taču 2018.gada sezonu Antonijs nostiprinājās pamatsastāvā un kopā ar komandu izcīnīja gan Latvijas kausu, gan Latvijas čempionāta zeltu. Par uzvaru valsts čempionātā, Polijā un Kiprā gūto pieredzi FK „Rīga” aizsargs Antonijs Černomordijs pastāstīja avīzei „Latgales Laiks”.
- Kāds bija noskaņojums pirms 2018. gada sezonas sākuma?
- Katras sezonas sākumā ir viens mērķis – izcīnīt čempionu titulu. Pirmajās trijās kārtās mums neveicās, bet pēc tam pamazām „ieskrējāmies” un uzvarējām piecās spēlēs pēc kārtas. Taču tās bija ļoti smagas uzvaras ar minimālu rezultātu 1:0, sacenšoties ar dažādiem pretiniekiem.
Vienu brīdi mēs atpalikām no RFS par deviņiem punktiem, taču vasarā savstarpējā spēlē pieveicām viņus ar 1:0, tādējādi samazinot rezultātu starpību par sešiem punktiem, savukārt vēlāk uzvaras sekoja cita citai.
- Ko tev nozīmē uzvara Latvijas futbola virslīgas čempionātā?
- Mana pirmā lielākā uzvara ir zelta medaļa pirmās līgas čempionātā komandas „Daugavpils” sastāvā. Bija sapnis uzvarēta arī virslīgā. Protams, esmu priecīgs un ceru, ka tas nebūs vienīgais čempiona tituls. Turklāt tas vairo ticību savai varēšanai futbola laukumā.
- Vai komandā bija liela konkurence uz tavu pozīciju?
- Sezonas sākumā bija pieci aizsargi, es sapratu, ka būs grūti iekļūt sastāvā. Pirmajās divās spēlēs mani pat neiekļāva pieteikumā. Vēlāk sāka pieteikt, tāpēc laukumā esmu aizvadījis pusi spēļu. 2018. gadu, salīdzinājumā ar iepriekšējo, var uzskatīt par veiksmīgu spēļu prakses apjoma ziņā.
- Savulaik tu pāris gadus pavadīji Polijā. Kā viss beidzās?
- Poznaņas „Lech” es aizvadīju divus gadus, kad aizbraucu uz turieni no Daugavpils, man bija septiņpadsmit gadi. Trenējos kopā ar augstākās līgas komandu, bet spēlēju ar dublieriem trešajā līgā – pēc ranga tas ir valsts ceturtais čempionāts. Pēc diviem gadiem man beidzās līgums. Saņēmu piedāvājumu palikt, taču radās variants ar „Rīgu”. Es jutu, ka pienācis laiks kaut ko mainīt. FK „Rīga” projekts man šķita interesants. Par to bija labas atsauksmes, es nolēmu atgriezties Latvijā un nenožēloju, ka to izdarīju. „Rīgai” pievienojos sezonas vidū – klubam tas bija pirmais virslīgas čempionāts, toreiz bijām piektie, bet ar katru gadu augām. 2017. gadā izcīnījām bronzu, bet pern – zeltu. Iepriekš divreiz iekļuvām Latvijas kausa finālā, bet pagajājušā sezonā izcīnījām arī kausu.
- Savā karjerā esi spēlējis arī Kiprā.
- 2017. gadā nesapratāmies ar treneri un man piedāvāja variantu – izīrēt Kipras klubam „Pafos”. Tas bija jauns projekts, jo komanda tika veidota no nulles. Tur es aizvadīju pirmssezonas sagatavošanos. Sastāvā bija dažādi cilvēki, kādi pieci vietējie, un tikai divi iekļuva sastāvā. Tajā sezonā nekādi nevarēja iesākt čempionātu, termiņus visu laiku pārcēla Eiropas kausu spēļu dēļ, līdz beidzot aizvadījām pirmo kārtu, kurā zaudējām ar rezultātu 0:3. Pēc tam es aizbraucu uz jaunatnes izlasi, manis nebija pāris nedēļas. Kad atlidoju, komandā jau bija seši jauni spēlētāji. Būtībā tā atkal tika atjaunināta. Pirmssezonas sagatavošanās posmā es piedalījos visās pārbaudes spēlēs, sanāca kādas desmit. Piedalījos arī pirmajā kārtā – tā bija mana vienīgā oficiālā spēle Kiprā. Pēc tam sēdēju uz soliņa, īres līgums beidzās, tad vēl iedzīvojos traumā, tāpēc nolēmu, ka jāgatavojas jaunajai sezonai ar „Rīgu”, kopā ar kuru arī kļuvu par čempionu.
Pilnu rakstu lasiet 8. janvāra numurā.
