Nui, par Ūzulmuižu pošu un juos vuordeigū apleicīni (bejušuos muižys, draudzis i pogosta rūbeži) var saraksteit supereigu popularzynuotnisku gruomotu, sataiseit inciresnu kinu. Materials ir, oi kai ir!
Ūzulmuiža ir nazkas leidzeigs Adamovai – obejis tīpat pi Rēzeknis, obejis modernys, stileigys, izreklameitys... Adamova i Lobvuorži ir krīvu inteligencis centrs, a Ūzulmuiža – pūļu. Nav breinuma, ka jau pyrmajuos latgalīšu gazetuos gona daudz rokstu par Ūzulmuižu.
Tai 1909. godā “Drywā” apraksteits, ka Pauliņūs vīnam saiminīkam zyrgs saslyma – viejs puorpyute. “Kaids gudrinīks pastosta, ka wajagut izkurinot perti un zyrgu labi izsutynot. Uz reizi byušks wasals. Tai i padareja. Zynoms, “gora” uz krosnes dadewe daudz wairok, nakai del cylwaka. Tureja zyrgu aiztaisitā pertī prowu laiku. Kad atgoja saiminīks uz perti, lai iraudzit jau wasalu zyrgu, winš beja stipri porsteigts: zyrgs guleja ar kojom uz augšu. Pec pora dinom zyrgs pawysam nūsabeidze.”[1] Var ruodeitīs, ka tys roksts deļ smīkla. Zyrga žāļ... Da i nimoz tei dyžona glupeiba nabeja!
1927. godā vīns cylvāks nu molys par latgalīšim roksta: “Še vēl ir spēkā vārdošana un pūšļošana. Ārstē ar vārdošanu un pūšļošanu un visādām pašdarinātām zālēm un brūces dziedē ar govju un aitu mēsliem, bet galvenā kārtā ar akmeņu laikmeta cirvjiem – pērkoņa lodēm. Visas vainas atvieglina arī pamatīgi sakurināta pirts, lai tas būtu cilvēks vaj zirgs.”[2]
A ka i cylvāks prosola, na vysod kurynuoja pierti. Buoze jū maizis ceplī, kas beja mudruok i ekonomiskuok. Izkurynuoja, izpožoguoja ūglis, īsvīde kipeiti iudiņa, lopys i zareņus, a tod iz dielim sliminīku īšliucynuoja ar kuojom iz prīšku. Uorā aiz dzāslona beja tikai golva. Nui, dzeive zemnīku daspīde vysu kū izdūmuot, naizmātuot laiku i resursus.
Pādejais ituos smukuos i seņuos vītys muižkungs beja pūļs Mihals Benislavskis. Jis Ūzulmuižā (w majątku rodowym) ari pīdzyma (1860. goda 5. novembrī, cytūs olūtūs – 1857. g.), juo muote Jadviga beja nu Šadursku dzymtys. Mihalam beja ostoni bruoli i muosys, puse nu kurym myra pavysam mozeni. Lauluojīs muižkungs beja ar Amaleju nu Svolynsku dzymtys, jim beja meita Jadviga (1890–1923) i dāli Mihals (1884–1971) i Julians (1885–1972).
Vacais muižkungs piec Latvejis vaļsts izveidis vaira dzeivuojuos pa Pūleju, 1933. goda 1. febralī tī nūmyra i tyka Varšavā (piļsātys vacuokajūs i prestižuokajūs Povonzku kopūs) paglobuots. Jis beja izskateigs i izgleituots kungs, ar modernu dūmuošonu, plašim i elitarim sakarim. Absolvēja Reigys Politehniskū augstškolu, 1907. godā tyka īvālāts par Krīvejis Ūtruos vaļsts dūmis deputatu. Nu latgalīšim tymā dūmē tyka īvālāts Eduards Kazričs, kurs ari vuicejuos i pabeidze (1888–1898, kai agronoms) Reigys Politehniskū augstškolu i kura glaunajā sātā Rēzeknis upis krostā Benislavski na reizi viņ gastēja. Jī paleidzēja vīns ūtram tikt par deputatim – tuos vieliešonys beja vairuoku etapu, ar kvotom i elektorim, cīši samudžynuotys.
Kuplajai i ītekmeigajai Kazriču (cytur raksteits – Kazradžu) saimei iraida cīšs sakars ar Ūzulmuižu. “Ap 1860. gadu – vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas – kā turīgs saimnieks un pazīstams darbinieks Andrejs Kazradzis apprecējis Ozolmuižas muižnieka Muržica meitu Ludvigu. Viņu ģimenē bijuši trīs bērni. Vecākais dēls Antons vēlāk bija ģenerālis un pazīstams kultūras darbinieks. Meita Helēna – dzimusi 1865. gadā, un jaunākais dēls bija Eduards.”[3] Tys Eduards tod ari tyka par deputatu.
Tei Dūme nūstruodova tikviņ treis ar pusi mienešus – iz mienesi ilguok kai Krīvejis vaļsts Pyrmuo dūme, kurā nu latgalīšu beja bazneickungs Fraņcs Trasuns.
Mihals Benislavskis vaira grūzejuos pa Piceri i pasauļa lelajom ūstys piļsātom. Beja Dānejis generalais konsuls Sanktpīterburgā, da pošys smierts nūsadorbuoja globalā leidzīnī ar kuģnīceibys menedžiešonu.
1919. godā Latgolā saimnīkuoja sorkonī – Stučkys vaļdeiba. Leluos muižys tyka eipašnīkim atjimtys i, kod 1920. godā Latgolā de facto nūsadybynuoja Latvejis vaļsts, daudzi bejušī muižkungi dūmuoja, ka jaunuo vaļsts jim piļneigi vysu atdūs atpakaļ. A nikuo... Tyka taiseita zemis reforma, zemi izdaleja bezzemnīkim, mozzemnīkim i t. s. luočpliešim, a bejušajim muižnīkim pamete tik 50 ha – i iz tim varēja nabyut muižys centrs! I nikaidu kompensaceju, nikuo!
Beja jim škrobe, bet i moza prīca – tī 50 ha tūmār ir lobuok nakai kikucs nu sorkonūs.
Mihalam Benislavskim ar saimi nabeja daudz nakustamūs eipašumu. Dzymtys Benislavova (sūpluok tānejai Liepu pamatškolai) jau pīderēja Andrejam Račkovskim, Ūzulmuižu Benislavskim napamete, a viņ Marimontu foļvarku natuoļ nu Kiuku azara. Benislavski ar Marimontim eisti nanūsadorbuoja – 1929. godā tīsu izpiļdeituoji Marimontus ar 50 ha zemis, dzeivojamom i saimisteibys ākom izlyka izsūlē ar suokuma cenu 3 500 latu[4].
A Ūzulmuiža? Ite aizasuoc skandali ap Fraņci Trasunu! Voi jam pīduovuoja, voi jis pats dasasaceja, bet 1920.–1923. godūs gazetys[5] i vītejī daudz sprīž, par kū Fraņcim Trasunam pīškēre Ūzulmuižys centru, voi tei ir eistyna prauda, a ka nui, to kaidi jam te plāni. Tod tik beja cyti skandali – Stolerovys puorsaukšona par Trasunim, kū dora i cik sajam bazneickungs Fraņcis Trasuns Latvejis Bankys padūmē, sovys politiskuos partejis dybynuošona, dzeivūkļa nasadaleišona ar veiskupu Jezupu Rancānu, sutanys i celibata trikmīņs i c.
Kas zyn, kai tī beja, bet Fraņcs Trasuns atsasaceja nu Ūzulmuižys centra. Varātu byut, ka jam beja plāns te izmytynuot goreigū seminaru... Dīvs viņ zyna!
1923. goda 30. aprelī iz Ūzulmuižu atbrauce Izgleiteibys viceministrs – kab apsavērt, voi te navar īreikuot Skūluotuoju institutu. 1930. godā beja Rēzeknis apriņča vaļdis plāns te taiseit lauksaimnīceibys vydškolu. Ar lelom školom nasaguoja, bet cīnejamys akceju sabīdreibys te īsakuortelēja. Jom ari guoja vysvysaiži, skandalu beja daudz.
Kod pyrms pādejuo kara byuvēja Rēzeknē tānejū luteraņu bazneicu, cīši daudz akmiņu, ceglu i puorejuo izplēse i pajēme nu Ūzulmuižys kompleksa ākom. Ka tu Rēzeknē stuovi i verīs iz bryunsorkonū, stoltū bazneicu, vari īsadūmuot, ka tu verīs iz Ūzulmuižu!
[1] Zynotoja. Uzulmuiža // "Drywa", 07.09.1909.
[2] Andermanis K. Latvijas trešā zvaigzne - Latgale // "Jaunā Nedeļa", 29.04.1927.
[3] Latkovkis D. Nacionālā atmoda Latgalē. 1. daļa. - Rēzekne: LKC izd., 1999.,196.lpp.
[4] Latgales apgabaltiesas.. // "Valdības Vēstnesis", 14.06.1929.
[5] Ari naapmirinots! // "Jauno Straume" 12.07.1922. u. c.
