Augusta pirmajā pusē Daugavas posmā, kas šķērso Daugavpils novada teritoriju, pēc pašvaldības pasūtījuma rosījās SIA „Vides risinājumu institūts” pētnieki, izzinot upes dzīļu bagātības. Pielietojot tādas metodes kā elektriskā zveja, kontrolzveja ar tīkliem, plaši pētīti zivju resursi, taču ievākti arī ūdens paraugi, tādējādi ļaujot pēcāk vērtēt ekoloģiskos faktorus. Rezultātus speciālisti sola apkopot līdz gada beigām, bet pirmie iespaidi liecina – par spīti izmaiņām Daugavas ainavā, situācija nav katastrofāla.
Kamēr pētījumi ir vēl tikai pusē, zinātnieki no pārsteidzīgiem secinājumiem izvairās. Šķirojot ikdienas lomu, ataust vien atmiņā, ka pirms pāris dienām piedzīvots arī atklājums – noķerts rotans, kas ir invazīva suga no Tālajiem Austrumiem un līdz šim tik tālu Latvijas teritorijā nebija konstatēts. Nu datu ievākšana dabā beigusies. Balstoties uz zinātniski noteiktiem rādītājiem, pētnieki izstrādās ieteikumus, savukārt tos izmantos pašvaldība, veidojot apsaimniekošanas plānu, uz ko atsaukties, pieņemot attīstības lēmumus. Līdzīgi pērn izstrādāti apsaimniekošanas plāni deviņiem Daugavpils novada ezeriem, šādi projekti īstenoti arī citās Latvijas pašvaldībās. Kā veiksmīgus šādu plānu īstenotājus pētnieki min Riebiņu un Alūksnes novada pašvaldību
Pētnieki sadarbojas, pašvaldības sola sadarboties
Šoreiz gan par pētījuma objektu Daugavpils novadā kļuvis nevis ezers, bet upe, turklāt nevis kāda neliela straujupīte, bet Daugava. Pētniekiem tas ir izaicinājumus, SIA „Vides risinājumu institūts” vadošais pētnieks Matīss Žagars atzīst, ka jau pirmajās dienās nācās pārliecināties, ka ezeros norūdītā tehnika upes straumē negaidīti pievīlusi. Pateicoties vietējiem meistariem, ķibeles gan operatīvi novērstas. Šādi Daugavā pētītas esot vien ūdenskrātuves, upe hidroelektrostaciju apkārtnē, nevis plašāki tās posmi. Citur Latvijā Daugava ir pētīta šaurākiem mērķiem, bet trūkst zivju resursu pētījumu un kompleksa skatījuma uz tiem. Speciālisti norāda, ka sadarbojas ar vietējiem zinātniekiem, Daugavpils Universitāte jau gadiem veic ūdens kvalitātes mērījumus, kurus varēs salīdzināt ar šovasar iegūtajiem.
Jautājums, vai citas pašvaldības, kuras atrodas Daugavas krastos, sekos šim piemēram. „Zivis jau nedzīvo viena novada robežās,” uzsver M. Žagars. Viņš norāda, ka citur pasaulē šādas lielas ekosistēmas tiek uzraudzītas, izstrādājot plānu visai tās teritorijai, tātad arī Daugavu vajadzētu izpētīt no Latvijas robežas līdz ietekai Rīgas jūras līcī vai vismaz līdz Pļaviņu ūdenskrātuvei.
Uz kopēja redzējuma veidošanu, kas iespējams, tikai sadarbojoties vairākām pašvaldībām, pērn norādīja arī projekta „DaugavAbasMalas” īstenotāji, kas izbrauca Daugavu visā tās garumā, lai pievērstu uzmanību tās ekonomiskajam potenciālam. Šovasar, viesojoties Daugavpils novada domē, projekta pārstāvji atzinīgi novērtēja pašvaldības iecerēto iniciatīvu izpētīt Daugavu savā teritorijā un izstrādāt apsaimniekošanas plānu. „Tas ir vērtīgs darbs, ieguldījums nākamībā, un mēs vēlētos, lai citas „daugaviešu” pašvaldības turpinātu Daugavpils novadā iesākto,” komentē projekta pārstāve Sandra Biseniece. Viņu ieskatā turpmākai datu iegūšanai pašvaldībām būtu jāvienojas to darīt kopā, līdzīgi kā iegūto datu izmantošanu plānošanā. Būtu svarīgi iegūtās zināšanas apkopot arī universitātēs, lai vides zinību studentiem, arhitektiem, vides plānotājiem un ģeogrāfiem šie dati būtu brīvi pieejami.
Sandra Biseniece atgādina pērn novēroto – pašvaldību vēlme apzināties šo Daugavas vērtību ir krasi atšķirīga. To atspoguļo dažādā attieksme pret ideju ierīkot vienotas zīmes upes krastā plostotājiem. Daugavpils novada Dabas resursu nodaļas darbinieki Jolanta Bāra un Artūrs Kārkliņš sadarbību ar Krāslavas novadu vērtē kā veiksmīgu, jo abas apsaimnieko dabas parka „Daugavas loki” teritoriju.
Izpļaut pašam savu pludmali
Tomēr ar tūrisma iespēju apzināšanu Daugavas potenciāls nav izsmelts. „Daugavas loki ir fantastiska ekosistēma un dažkārt pat atgādina plūstošus ezerus. Līdz ar to šeit ir liela zivju dažādība,” atgādina M. Žagars, definējot, ka mērķis varētu būt visiem kopā apsaimniekot Daugavu, nenodarot pāri dabai, bet ņemot vērā cilvēku intereses. Tas, ka zivju resursu bagātība samazinās, tuvojoties pilsētas robežām, esot pašsaprotama parādība, jo izvairīties no piesārņojuma vietās, kur ir blīvāka iedzīvotāju koncentrācija, nav iespējams. Viņaprāt, plānojot ilgtermiņa, piesārņojums, ko rada pilsēta, vai, piemēram, malu zvejniecība, nav aktuālākās problēmas. Jāatceras gan, ka uz Daugavas uzbūvētas nevis trīs, bet piecas hidroelektrostacijas – trīs Latvijā, vēl divas -- Baltkrievijā. To ietekmi pētnieki nesteidzas kategoriski nosodīt, norādot, ka tās atrodas salīdzinoši tālu.
„Jāatceras, ka upe, tāpat kā jebkura ekosistēma, dabiski evolucionē, gluži tāpat kā mēs paliekam vecāki, arī upe mainās,” atgādina M. Žagars, „cilvēki bieži vien ir reaģē uz pārmaiņām dabā pārāk emocionāli. Un, piemēram, tam, ka aizaug piemājas pludmale, tiek meklēti globāli iemesli. Īstenībā risinājums ir vienkāršs – paņemt un pašam izpļaut. Opis pļāva, kāpēc tu nevari?”
