Noslēpumainākais Latvijas novads – tā Sēliju pirms divām nedēļām nodēvēja mūziķis Kārlis Kazāks. Klusumu un mieru mīlošie sēļi neizceļas ar sabiedriskumu, tāpēc viesmīlība, kas ir neizbēgama tūrisma sastāvdaļa, šajā reģionā palikusi novārtā. Pirms diviem gadiem paši sēļi to izlēma mainīt, uzsākot starpteritoriālo sadarbības projektu „Sēlijas salas”. Tagad projekts tuvojas noslēgumam un aktualizējies jautājums, vai „Sēlijas salas” kļūs par pastāvīgu un visā Latvijā atpazīstamu tūrisma piedāvājumu.
Tūrisms caur sadarbību
Lai pastāstītu par „Sēlijas salām”, projekta koordinatori, biedrība „Lauku apvienība „Sēlija”, 11. oktobrī organizēja prezentāciju plašsaziņas līdzekļu un tūroperatoru pārstāvjiem, vienas dienas ekskursijā piestājot vismaz vienā Sēlijas salā. Kopumā tādas ir 17. Uzsākot projektu, apzinātas mazās lauku apdzīvotās vietas, kur vietējā ekonomiskā un sociālā izaugsme nav tik augstā līmenī, kā, piemēram, novada centrā -- pilsētā. Ilūkstes novadā tā bija Dviete, Eglaine un Subate.
„Jau sen vajadzēja ko tādu veidot,” vērtē Paula Sukatnieka mājas „Apsītes” saimniece Vanda Gronska. Viņa palīdzējusi pozicionēt Dvieti kā Sēlijas vīnogu galvaspilsētu, un tūristu plūsma manāmi pieaugusi. Audzis arī piedāvājums, skolēni brauc ekskursijās nobaudīt Dvietes saldējumu, kaimiņos Bebrenes pagastā apskatīt alpaku saimniecību. „Sēlijas salu” projektā V. Gronska gan uzsver savstarpējās sadarbības nozīmi. Tā kā sēļus vieno līdzīgā mentalitāte, ar viņiem esot vieglāk sadarboties nekā austrumu kaimiņiem. Daloties pieredzē un veidojot plašu kontaktu tīklu, ir iespējams skaidrāk saredzēt savus trūkumus. Par būtisku sevis reklamēšanas rīku tūrismā viņa vērtē dalību „Balttour” izstādē. Ilūkstes novads kopumā gan tajā šogad netika pārstāvēts.
Visu rakstu lasiet 18. oktobra numurā.
