Gada beigās gaidāmi Daugavpils novada pašvaldības pasūtītā pētījuma rezultāti par Daugavas dabas resursu bagātībām. No tiem pašvaldībai jāizdara secinājumi, Dabas resursu nodaļa solījusi arī pēcāk izstrādāt apsaimniekošanas plānu. Taču par Daugavu, it īpaši dabas parka „Daugavas loki” un aizsargājamo ainavu apvidus „Augšdaugava” teritorijām, jārūpējas arī citiem iesaistītajiem.
Katram savs plāns
Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) ir atbildīga par infrastruktūras tehnisko stāvokli, pagastu pārvaldes pašvaldībās – par teritorijas uzturēšanu, skaidro DAP Daugavpils biroja vecākā valsts vides inspektore Irēna Skrinda. Piemēram, pirms četriem gadiem atjaunotais Vasargelišķu tornis atrodas DAP pārvaldībā, bet objekti ap to ir pašvaldības veidoti. Daugavpils novada pašvaldības iniciatīvu pasūtīt pētījumu viņa vērtē pozitīvi, taču bilst, ka pēc tam pasūtītājam, viņasprāt, būtu arī skaidri jānodefinē secinājumi. „Lai, balstoties tajos, pieņemtu lēmumus, kā veikt publiskās upes apsaimniekošanu,” vērtē I. Skrinda, „vai tās būtu piekļuves vietu izveides, vai kādi lielāki apsaimniekošanas pasākumi, ūdens augu pļaušana, krastu sakārtošana.” Loģiski būtu pēcāk šos secinājumus integrēt arī šobrīd topošajā aizsargājamo ainavu apvidus „Augšdaugava” aizsardzības plānā. Turklāt pašvaldība varētu spert arī nākamo soli – izstrādāt individuālos noteikumus. Dabas aizsardzības plāniem ir tikai ieteikuma raksturs, sodīt par to neievērošanu nevar, savukārt individuālo noteikumu pārkāpējus jau varētu sodīt. Tādi, piemēram, izstrādāti Dvietes palienei, bet Daugavpils novadā to nav, norāda I. Skrinda. Kopumā gan pagastu pārvalžu iniciatīvas un darbu apsaimniekošanā un projektu īstenošanā viņa uzslavē.
Laivotāji – vienam bizness, citam traucēklis
Veidojot plānus, notiek vietējo iedzīvotāju aktivizēšana, aicinot paust viedokli. I. Skrinda atminas, ka, veidojot iepriekšējo plānu „Daugavas lokiem”, iedzīvotāji bijuši tik atsaucīgi, ka pat vēlējušies nodibināt biedrību. Diemžēl tas neizdevās. Savukārt pēdējā laikā, apsekojot „Daugavas loku” teritoriju un kontaktējoties ar zemes privātīpašniekiem, viņai nācies uzklausīt bažas par pieaugošā laivotāju skaita atstāto ietekmi. „Daži laivotājus redz kā lielu problēmu tikai tāpēc, ka nav pieturas vietu, nav publiskas infrastruktūras, piemēram, ugunskura vietas, atpūtas vietas ar tualetēm. Ja saimnieks ir izkopis krastu, izpļāvis zāli, protams, ka laivotājam vieglāk ir izkāpt tādā.” Šādos gadījumos, kad teritorija tiek izmantota nesaskaņojot, arī rodas konflikti starp zemes īpašniekiem un tūristiem.
Cits skatupunkts ir Daugavpils novada tūrisma aģentūras „TAKA” vadītājam Rolandam Gradkovskim, viņš vērtē, ka pieaug to privāto zemes īpašnieku skaits, kas ir ieinteresēti piesaistīt laivotājus kā potenciālos klientus. „Privātie, kas apdzīvo krastus un kuriem ir saistošs tūrisma bizness, ir gatavi veidot lielākas vai mazākas piestātnes,” stāsta R. Gradkovskis, „bet ir problēma – Daugavā mainās ūdens līmenis. Tas saistīts ar pavasara paliem, Baltkrievijas hidroelektrostaciju darbību, gruntsūdens izmaiņām un sausuma periodiem.” Tas sarežģī gan laivu piestātņu izveidi, gan uzturēšanu. Arī laivu operatoru atbildība būtu vismaz piedalīties šī jautājuma risināšanā.
„Esmu atradis, kur savu laivu ielaist upē, bet nezinātājam varētu būt grūti. Ar pieejām Daugavai ir problēmas,” atzīst uzņēmējs, Lielbornes muižas saimnieks Mārtiņš Stankevičs. Lejup muižai vijas pašvaldības ceļš, bet līdz pašai Daugavai var nokļūt, šķērsojot cita privātīpašnieka teritoriju. Lielbornes muižas uzņēmēji atzīst, ka būtu gatavi vienoties un ieguldīt piestātnes izveidē, bet baida dokumentācija, kas būtu jāizstrādā, lai to varētu veikt atbilstoši noteikumiem. „Dzīvojam puskilometra attālumā no upes, bet bērni vasarā peldas baseinā. Pludmales nav,” bilst M. Stankevičs.
Vasargelišķu skatu torni līdz šī gada oktobrim apmeklējuši 17 tūkstoši cilvēku
Kā mainās ainava un resursi
Daugavpils novada domes pasūtītajā pētījumā uzsvars tika liekts uz zivju resursa izpēti. R. Gradkovskis atzīst, ka popularizēt Daugavu kā makšķernieku galamērķi nav bijis prioritāri. Arī par zivju resursu bagātību viņam ir šaubas, to tad arī varēs apstiprināt vai noliegt profesionāļi, kas vasarā to centās izpētīt. Arī M. Stankevičs atzīst, ka labprāt uzzinātu, kāds ir zivju resursu stāvoklis Daugavā. „Runājot ar vietējiem, esam dzirdējuši, ka agrāk zivju bagātība esot bijusi lielāka. Pats esmu makšķernieks, un tajā posmā, pa kuru pats braukāju, zivju tiešām ir maz.”
To, kā mainījusies Daugavas ainava, I. Skrinda atturas komentēt, bet to, ka upe paliek aizvien seklāka, nenoliedz. Taču tas novērots jau pirmajās dabas aizsardzības plāna veidošanas reizēs, un inspektore to saista ar klimata pārmaiņām, piemēram, pavasara pali kļuvuši retāki un rāmāki. Ar upju aizaugšanu aizsargājamās teritorijās viņa iesaka uzmanīties – savā teritorijā privātīpašnieks to var droši tīrīt, ierobežot bebru darbību, novākt nokritušos kokus, bet, ja dabas aizsardzības noteikumos tas nav fiksēts, jāizstrādā tehniskie noteikumi. Vēl, apsekojot teritoriju, Daugavas kreisajā krastā viņai nereti nācies redzēt izmētātus atkritumus atpūtas vietās pie Ververu kraujas vai Lazdukalna skatu torņa. DAP vīzija šīs problēmas risināšanā gan ir nevis uzstādīt atkritumu urnas, bet izglītot apmeklētājus ar pērn uzsāktas kampaņas palīdzību. Uzņēmējiem, zemju īpašniekiem un pašvaldībām izsniegtas informatīvas zīmes ar aicinājumu: „Dabā ejot, ko atnesi, to aiznes!”.
