Satiksmes ministrs Tālis Linkaits, tiekoties ar Latgales pašvaldību vadītājiem 10. janvārī „Lejasmalās”, uzsvēra, ka aktuāla ir diskusija, kādam jābūt ceļu tīklam reģionos līdz 2030. gadam. Intervijā „Latgales Laikam” ministrs atzina, ka Satiksmes ministrija (SM) debatēs vēlas noskaidrot, kuri ceļi ir prioritāri valsts līmenī un kuri -- pašvaldībās. Tomēr viņš jau skaidri zina, ka, piemēram, valdība likumos noteiks, ka tos ceļus, kurus pašvaldība pārņems no valsts, SM atdos ar visu finansējumu.
Kāpēc tā ir sanācis, ka maģistrālais ceļš no otra lielākā robežkontroles punkta Grebņevā līdz Kārsavai ir ļoti sliktā stāvoklī, lai gan tā ir Latvijas vizītkarte?
Šobrīd mūsu prioritāte ir šie galvenie ceļi, tostarp Kārsava--Grebņeva. Mums ir palikuši vēl daži problemātiski posmi gan Vidzemē, piemēram, virzienā no Smiltenes uz Pleskavu, gan Latgalē, piemēram, šosejas Daugavpils--Rīga divu joslu ceļš posmā no Daugavpils līdz Nīcgalei. Tiklīdz būs papildus finansējumus, mēs plānojam sakārtot šos galvenos ceļus.
Jājautā par jūsu ideju būvēt autobāņus starp lielajām pilsētām. Varbūt ir vērts salabot jau esošos lielceļus tā, lai tur var braukt ar ātrumu 100--110 km/h?
Es redzu, ka risinājums varētu būt fonds pašvaldību ceļu sakārtošanai pēc administratīvi teritoriālās reformas, tam ieplānoti 300 miljoni eiro. Ceļu sarakstu gatavo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija kopā ar pašvaldībām. Svarīgi ir noteikt ceļus, kas ir svarīgi pašvaldību attīstībai un savieno vairākus novadus. Tāpēc es Latgales pašvaldību vadītājus mudināju sagatavot šo ceļu sarakstu, lai, kad tie „mērnieku laiki” būs beigušies, mēs varētu sākt īstenot šo ceļu programmu.
Kā apsaimniekot vietējās nozīmes ceļus?
Mēs esam ieinteresēti, lai vietējos ceļus ar mazu satiksmes intensitāti pārņemtu pašvaldības, jo tikai tās zina, kurā brīdī kuru ceļu tīrīt, lai no rīta skolēni varētu aizbraukt uz skolu. Valstij vienmēr būs svarīgāk vispirms notīrīt galvenos ceļus.
Ceļu pārņemšanas pasākums nav obligāts. Taču mēs līdzi dodam naudu -- mērķdotāciju 1560 eiro vienam kilometram, ko mēs garantējam nākamajos piecos gados. Tā būs likumā ierakstīts. Ja tur nav vajadzīgi lieli remonti, tad tā ir liela nauda uzturēšanai. Mēs ļoti ceram, ka būs pašvaldības, kas atsauksies un pārņems vietējos ceļus.
Ko varat teikt par darbinieku atlaišanu uzņēmumā „Latvijas dzelzceļš”. Šajā uzņēmumā Rīgā strādājošajiem ir lielākas iespējas pārkvalificēties un atrast darbu, nekā Latgalē, kur ir augsts bezdarba līmenis.
VAS „Latvijas dzelzceļš” veicam gan darbinieku, gan biznesa procesu optimizēšanu jeb salāgošanu atbilstoši kravu plūsmai. Ja salīdzina ar Lietuvu un Igauniju, uzņēmumā „Latvijas dzelzceļš” ir pārāk daudz strādājošo gan uz vienu pārvadāto tonnu, gan uzturēto kilometru.
Darbinieku atlaišanu sākām ar administrāciju Rīgā. Tāds bija mans uzstādījums, ka mums jāparāda darbiniekiem, ka taupība sākas no „augšas”.
Darbinieku samazināšana turpinās visā Latvijā, jo uzņēmums strādā visā valsts teritorijā. Tur tiek ievērots viens princips -- taisnīgums. Tiek atlaisti nevis labākie, čaklākie, bet gan priekšniecība „puspriekšniecība” un tie, no kuriem nav tas labākais pienesums uzņēmumam.
Mēs skatāmies arī uz ģimenēm, lai nebūtu tā, ka tiek atlaisti visi ģimenes locekļi vienlaicīgi, jo tas var būt ļoti sāpīgi.
SM ir izveidota darba grupa, kurā iekļauti Latvijas Dzelzceļnieku un satiksmes nozares arodbiedrības, Finanšu ministrijas, Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāvji, lai risinātu problēmu situācijas, konfliktus. Mums ir ļoti laba sadarbība ar arodbiedrību. „Latvijas dzelzceļa” darbiniekiem ir paveicies, ka ir noslēgts ļoti labs koplīgums, kas darbiniekiem nodrošina sociālās garantijas, kā nav nevienā citā Latvijas uzņēmumā.
Daugavpilī, salīdzinot ar citām vietām, štatu samazināšana varētu būt vismazākā, jo mēs pārceļam no Rīgas uz Daugavpili ritošā sastāva remontu. Ar uzņēmuma vadību runājām, ka Daugavpilī varētu tikt atlaisti 35 darbinieki, un tas, salīdzinājumā ar kopējo skaitu, nav daudz.
