Par īpašiem sasniegumiem sporta jomas attīstībā aizvadītajā gadā vieglatlētikas treneriem Dmitrijam un Janai Hadakoviem ir piešķirta Daugavpils novada “Gada balva sportā” nominācijā ”Gada treneris/trenere” un ”Gada ieguldījums sportā”. Par treneru lielāko panākumu 2019. gadā atzīta viņu audzēkņa Edvīna Hadakova uzvara un Olgas Ignatjevas trešā vieta trīssoļlēkšanas disciplīnā Pasaules skolu vieglatlētikas čempionātā.
Karatē vai vieglatlētika
Sportam Dmitrijs pievērsāties 12 gadu vecumā. 13.vidusskolas sporta skolotāja Nonna Meļņikova pamanīja talantīgu puisi un ieteica viņu vieglatlētikas trenerim Sergejam Petrakovam, jo Dmitrijam labi veicās skriešanas un lekšanas disciplīnā. Tieši trenerim turpmāk bija svarīga loma sportista dzīvē, viņa ceļā uz lielo sportu.
“Vēl tagad glabāju savu pirmo diplomu par uzvaru pilsētas čempionātā 50 un 300 metru distancē un tāllēkšanā. Tās bija manas pirmās sacensības, kurās es uzvarēju. Panākumu šajās sacensībā arī var uzskatīt par manas vieglatlēta karjeras sākumu. Savukārt par pirmajām lielajām sacensībām, kurās izcīnīju uzvaru, kad man bija 13 gadi, kļuva skolēnu spartakiāde (patlaban -- Latvijas čempionāts), kas norisinājās Tukumā,” atceras Dmitrijs.
Līdzīgi kā daudziem puišiem tajā laikā, arī Dmitrijam patika filmas ar leģendārā aktiera un Austrumu cīņu veidu pratēja Brūsa Lī dalību. Pirms pievērsties vieglatlētikai, pirms tam Dmitrijs četrus gadus nodarbojās ar karatē, tādēļ izšķiršanās par labu vieglatlētikai nenotika uzreiz un nebūt nebija vienkārša.
Lielā treniņu apjoma dēļ, protams, cieta mācības. “Regulāri bija arī nesekmīgas atzīmes, un vecāki, protams, mani rāja. Taču turpināju nodarboties ar vieglatlētiku, jo biju sasniedzis augstu līmeni un, reizē ar to, uzņēmies lielu atbildību,” atceras Dmitrijs.
Vieglatlētikai sportists pievērsās 8. klasē – tolaik viņš jau biju iekļauts Latvijas izlasē, Dmitrijam piešķīra finansējumu, formastērpu un ēdināšanu. Savukārt karatē par visu bija jāmaksā pašam.
Augstākais sasniegums -- Pasaules studentu čempionāts Pekinā
“Tālāk viss aizgāja kā „pa sviestu” – sākumā sprinta distancēs ieguvu 3. pieaugušo sporta klasi, pēc tam -- 2., 1., sporta meistarkandidātu un visbeidzot kļuvu par sporta meistaru. Arī skolu pabeidzu labi – vidējā balle bija 7,7. Pateicoties labai sadarbībai ar treneri, savu dzīvi sakārtoju tā, ka pietika laika gan mācībām, gan sportam, gan arī izklaidēm,” atceras Dmitrijs.
Par vienu no saviem lielākajiem panākumiem Dmitrijs uzskatu dalību Pasaules studentu čempionātā Pekinā, Ķīnā, 100 un 200 metru distancē. Turklāt 200 m distancē viņš iekļuva ceturtdaļfinālā, tādējādi sasniedzot savu personisko rekordu.
Dmitrijs uzskata, ka starts kopā pasaules elites sportistiem -- Kubas, ASV, Japānas pārstāvjiem, kuriem gribas līdzināties, var daudz ko sniegt jebkuram sportistam. “Nekad neesmu apskaudis sportistus, kuri mani ir uzvarējuši. Esmu viņus vērojis, pēc zaudējuma centies izdarīt secinājumus un pilnveidot sevi. Nesaprotu mūsdienu jauniešus, kuri grib sacensties ar vājākiem, nekā paši. Bez zaudējumiem, vilšanās, savas rīcības analīzes un pašaizliedzīga darba nav virzības uz priekšu,” uzsver vieglatlēts.
Dmitrijs atzīst, ka viņam nekad nav bijis uzdevums uzvarēt par katru cenu, svarīgāk ir bijis noskriet pareizi: “Cīņā par uzvaru svarīgs ir raksturs. Man svarīgāks par mērķi bieži vien ir bijis ceļš uz mērķi. Ja tev baudu sagādā pats treniņu process, tu vari pilnveidoties un sasniegt augstus rezultātus, neatkarīgi no tā, cik tev ir gadu.”
Trauma, kas iespaidoja turpmāko karjeru
Kā visrūgtāko brīdi savā sportista karjerā Dmitrijs atceras sacensības Tallinā 19 gadu vecumā. Viņš bija izpildījis normatīvus dalībai Eiropas ziemas čempionātā un uz mēnesi aizbrauca uz treniņnometni Dienvidāfrikas Republikā, Johannesburgā. Diemžēl finansējuma trūkuma dēļ treneris nevarēja braukt līdzi, lai koriģētu viņa treniņu procesu. Sportists pieļauj, ka tieši šis faktors, ka līdzās nebija trenera, kurš varētu sniegt padomu, kļuva par vienu iemesliem traumai, kuru viņš pēc tam guva.
“Šajā treniņu procesā biju izdarījis visu, ko varēju un kā sapratu,. Aizbraucām uz sacensībām Tallinā. Tur skrējienā biju pārliecinošā vadībā, taču notika negaidītais – guvu augšstilba divgalvainā muskuļa plīsumu. Pats skumjākais visā šajā situācijā bija tas, ka, tuvojoties savai vislabākajai sportiskajai formai, guvu traumu. Atlabšana ilga divus gadus un negatīvi ietekmēja manu turpmāko sportisko karjeru,” stāsta Dmitrijs.
Pirmo pusgadu pēc gūtās traumas sportistam nācās pavadīt ģipsī, bet otru pusgadu -- mācīties normāli staigāt un palēnām skriet. Otrajā gadā viņš jau varēja skriet ar 70% no sava potenciāla. Sportists ir pateicīgs savam trenerim par pacietību, veicinot viņa atgriešanos lielajā sportā.
Par pēdējo lielo startu talantīgā vieglatlēta sportiskajā karjerā 28 gadu vecumā kļuva Latvijas čempionāts. Pēc aiziešanas no lielā sporta Dmitrijs vairāk pievērsās sporta skolotāja un trenera darbam.
Projām no ģimenes kopš 14 gadu vecuma
Dmitrijs atzīst, ka viņa sportiskajā karjerā un dzīvē ļoti liela loma ir trenerim. “Drīz pēc tam, kad Latvija kļuva neatkarīga, mani vecāki, neredzot šeit perspektīvas, pārcēlās uz Krieviju, bet es, būdams pusaudža vecumā, paliku šeit, turpināju trenēties un turpmākos desmit gadus nodzīvoju savu treneru Sergeja un Svetlanas Petrakovu ģimenē. Visos manos sasniegumos viņiem ir pat lielāka loma nekā maniem vecākiem,” saka Dmitrijs.
Savukārt ar savu nākamo sievu Janu Dmitrijs iepazinās, kopā trenējoties vieglatlētikā. “Viņa ir trīs gadus jaunāka par mani. Kopā studējām augstskolā, ceturtajā kursā apprecējāmies. Bildināju viņu pa telefonu -- to viņa man vēl tagad nevar šad tad atgādina,” ar smaidu stāsta Dmitrijs.
Pēc augstskolas beigšanas Dmitrijs un Jana sāka strādāt par sporta skolotāju, treneri, turklāt katrs savā izglītības iestādē. 2008. gada krīzes laikā Dmitrijs zaudēja trenera darbu un sāka strādāt par sporta skolotāju, bet, kad Ilūkste atdalījās no Daugavpils rajona un izveidojās divas sporta skolas, Dmitrijs un Jana sāka strādāt par treneriem Daugavpils novada sporta skolā.
Dēlam Edvīnam vieglatlētika -- piespiedu brīvprātīga izvēle
Tā kā abi vecāki ir vieglatlēti, varēja paredzēt, ka arī viņu dēls Edvīnam pievērsīsies vieglatlētikai. Kad 4. klasē Edvīns paziņoja vecākiem, ka, tāpat kā viņa labākais draugs, grib spēlēt futbolu, dēlam tika strikti pateikts, ka tomēr būs jānodarbojas ar vieglatlētiku.
“Tā kā viņam viss padodas, izvēle nav jānožēlo. Nezinu, kā viņam būtu klājies futbolā, bet viņš ir gana labs vieglatlēts. Edvīnam vislabāk patīk tāllēkšana un trīssoļlēkšana,” atbildot uz jautājumu, vai dēls nenožēlo izvēli, saka Dmitrijs.
Edvīna augstākais sasniegums viņa sportiskajā karjerā pagaidām ir sestā vieta trīssoļlēkšanā pērn Azerbaidžānā, Baku, kur norisinājās pasaules čempionāts. Ja viņam nebūtu sastiepta kāja, iespējams, rezultāts būtu vēl labāks, piebilst tēvs.
Savu turpinājumu redz savos audzēkņos
Atbildot uz jautājumu, kāda vieta viņa dzīvē ir sportam, Dmitrijs atzīst, ka visa viņa dzīve ir sports. “Vairākkārt esmu saņēmis piedāvājumus startēt veterānu sacensībās. Savulaik vienreiz tajās piedalījos, bet sapratu, ka tas man nesagādā gandarījumu, tādēļ šādās sacensībās vairs nestartēju. Tas, kas man sagādā patiesu gandarījumu, ir manu audzēkņu izaugsme un sasniegumi. Man patīk trenēt bērnus, es redzu šajā procesā savas dzīves jēgu un dažreiz dienā sporta zālē varu pavadīt pat 13 stundas.
Runājot par nākotnes plāniem, Dmitrijs atzīst, ka tie viņam esot kā Napoleonam -- tikai uz priekšu, lai viņa audzēkņi tiktu uz Latvijas vasaras čempionātu un ierindotos augstās vietās. Savukārt stratēģiskos plānus viņš neatklāja.
Treneru izcilais darbs un panākumi 2019. gadā ievēroti arī Latvijas mērogā -- gada nogalē Jana un Dmitrijs Hadakovi saņēma Latvijas Jaunatnes sporta fonda balvu nominācijā ”Labākais treneris”.
