„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 6. novembris
Trešdiena
Leo, Leonarda, Leonards, Leons, Linards
+6.7 °C
apmācies

Valdis Lauskis: man nav kauns skatīties cilvēkiem acīs par to laiku, kad vadīju pilsētu

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 1990. gadā Valdis Lauskis kļuva par Demokrātiskās Darba partijas Daugavpils nodaļas priekšsēdētāju, izveidoja Demokrātisko spēku padomi (DSP) un raidstaciju "Demokrātiskais Radio". Kad 1991. gada 20. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu atlaist Daugavpils domi, Valdi Lauski iecēla par pilsētas pagaidu valdes priekšsēdētāju. 1998. gada Saeimas vēlēšanās viņš tika ievēlēts 7. Saeimā. V. Lauskis labprāt piekrita dalīties ar “Latgales Laiku” atmiņās par Atmodas laiku.

Kas, jūsuprāt, kļuva par iemeslu atmodai?

-- Uzsākot „perestroiku” jeb pārbūvi, toreizējais Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs kļūdījās, uzskatot, ka Komunistiskā partija spēs šo procesu kontrolēt. „Perestroikas” mērķis bija padarīt valsti atvērtāku sadarbībai ar rietumvalstīm, demokrātiskāku, kā arī dot impulsu ekonomikas izaugsmei. Tolaik naftas cena pasaules tirgū bija ļoti zema, kā rezultātā bija nopietnas grūtības ekonomikā, bija preču deficīts un daudz citu problēmu, kas izraisīja strauju cilvēku dzīves līmeņa kritumu.

„Perestroikas” gaitā M. Gorbačovs nebija ņēmis vērā nacionālo faktoru. Latvija 1940. gadā bija okupēta, un, lai gan kopš tā brīža bija pagājuši 50 gadi, tas tomēr nebija aizmirsts. Latvijā nacionālā atmoda sākās ar Daugavpils HES būvniecības apstādināšanu. Iepriekš bijušais Rīgas mērs Alfrēds Rubiks izgāzās ar metro būvniecības ieceri, kuras realizācijai Latvijā būtu bijis jāiepludina vairāki tūkstoši viesstrādnieku.

Cīnīties ar nacionālo faktoru ir ļoti grūti, šajā cīniņā nebija efektīvi arī ekonomiskie argumenti -- draudi Latviju atstāt bez izejvielām un gatavās produkcijas noieta tirgus. Baltijas valstu neatkarības atgūšanas process vairs nebija apturams. Nenoliedzams tā līderis bija Lietuvas prezidents Aļģirds Brazausks. Laimīgas apstākļu sakritības rezultātā Latvijā šis process neprasīja daudzu cilvēku dzīvību. Lietuvā upuru bija vairāk.

„Perestroiku” organizēja Komunistiskā partija. Arī Baltijas valstu Tautas frontes bija Komunistiskās partijas veidotas un tā arī mēģināja tās vadīt. Kad Latvijā izveidojās neatkarīga komunistiskā partija, tajā bija ap 160 000 biedru, tas bija labi organizēts spēks visās pašvaldībās. Akcentējot nacionālo komponenti, Tautas frontes jau ar citiem vadītājiem izgāja ārpus komunistiskās partijas kontroles.

Kā Atmoda izpaudās Latgalē?

-- Ļoti intensīvs un notikumiem bagāts Daugavpilī bija posms no 1990. līdz 1991. gada pučam. Daugavpilī tika izveidota demokrātisko spēku padome, kurā bija 21 juridiska persona, tai skaitā piecas reliģiskās konfesijas, nacionālās biedrības, nacionālie komunisti (Demokrātiskā Darba partija), arī Tautas fronte. Padome intensīvi strādāja, koordinējot savu darbu ar Tautas fronti Rīgā. Divas reizes nedēļā tai bija arī 40 minūšu radiopārraides savā raidstacijā.

1991. gada janvārī Komunistiskā partija kopā ar strādnieku komitejām un pilsētas arodbiedrībām Vienības laukumā (toreiz Ļeņina laukums) noorganizēja mītiņu, sapulcinot ap 50 000 iedzīvotāju, un pieņēma rezolūciju, kurā noteica, ka Latvijas valsts likumdošana Daugavpils teritorijā nedarbojas, aicināja nepārskaitīt nodokļus valsts budžetā, kā arī aicināja ieviest šeit prezidentālu pārvaldi. Demokrātisko spēku padome gada laikā pie Daugavpils Universitātes sarīkoja ap desmit mītiņu, kur informēja iedzīvotājus par situāciju valstī. Katrā no mītiņiem piedalījās viens līdz divi tūkstoši dalībnieku. Faktiski pilsētā tobrīd bija divvaldība. Valsti vadīja Augstākā padome, bet Daugavpilī savu nostāju diktēja kompartija, kurai vairs nebija saites ar valdību. Savukārt Demokrātisko spēku padomei nebija lēmējtiesību, bet bija sakari ar valdību. Šāda situācija pilsētā turpinājās teju gadu.

1991. gada 3. martā norisinājās Vislatvijas aptauja par to, vai mēs gribam kļūt neatkarīga valsts, vai arī gribam palikt PSRS sastāvā. Daugavpils pašvaldība sākotnēji atteicās veikt šo aptauju un tikai pēc tam, kad to uzņēmās veikt DSP, iesaistījās aptaujas rīkošanā. Rezultātā aptauja tika veikta kopīgi. Visiem par lielu pārsteigumu, 51% iedzīvotāju, kam bija Daugavpils pieraksts, nobalsoja par Latviju kā neatkarīgu valsti.

19. augustā Maskavā notika pučs. Tās pašas dienas vakarā DSP sanāca uz sapulci un jau 20. augusta avīzē “Krasnoje Znamja” tika nopublicēta rezolūcija, kurā bija pausts uzskats, ka radikālie komunisti ir kļūdījušies un ar šādu savu soli tikai paātrina PSRS sabrukšanu. Jau 21. augustā pučs izgāzās un Augstākā padome pieņēma lēmumu, ka Latvija ne tikai „de iure”, bet arī „de facto” ir neatkarīga valsts. Teritorijās, kur pašvaldības uzvedās visagresīvāk un pieprasīja prezidentālas varas ieviešanu -- Daugavpilī, Rēzeknē un Rīgas Kurzemes priekšpilsētā -- tās tika atlaistas un ieceltas jaunas pagaidu valdes. Līdzīgi rīkojās arī kaimiņi lietuvieši un igauņi.

Kā jūs kļuvāt par Daugavpils pilsētas pagaidu valdes priekšsēdētāju?

-- Nu jau bijušais pašvaldības vadītājs Vladimirs Žarkovs atdeva man seifa atslēgas, atstāja kabinetu, un tā sākās mana pirmā darba diena. Tādējādi es turpināju darbu, kuru jau biju sācis darīt vairāk nekā pirms gada. Klāt nāca papildu atbildība, jo visu, kas saistīts ar pilsētas saimniecisko darbību un ekonomiku, bija jāsaglabā. Mūsu kadru politikas pamatā bija uzstādījums -- ja tu esi speciālists un vari dot labumu pilsētai, tad turpini savu darbu. Realizējām arī sabiedrības integrācijas politiku, lai neviens, neatkarīgi no tautības vai ticības, netiktu apspiests.

Darbā risinājām arī jautājumus, kas bija saistīti ar PSRS bruņoto spēku struktūru izvešanu no Latvijas. Mums bija veiksmīgs dialogs ar armijas pārstāvjiem. Artilērijas bāze Pumpura ielā mums tika nodota ideālā kārtībā. Karaskola no cietokšņa tika izvesta 1993. gadā, bet objekts mums tika nodots gadu vēlāk, kas, protams, negatīvi ietekmēja tā stāvokli.

Kāda bija attieksme pret iecelto pašvaldības vadību?

-- Pirms mūsu iecelšanas mums bija vismaz pusotra gada publiskās darbības pieredze Daugavpils teritorijā, un mēs pie savu funkciju pildīšanas līdz nākamajām pašvaldības vēlēšanām ķērāmies ar labi padarīta darba sajūtu. Mums bija arī laba komunikācija. Taču tas bija ļoti smags periods, it īpaši 1993. gads. Lai arī kopumā sadarbība ar uzņēmumiem bija laba, ar pilsētas kopējo budžetu (3,5 miljoni latu) uzņēmumi mums palika parādā nenomaksātos nodokļos aptuveni vienu miljonu latu. Līdz ar to mēs nespējām izpildīt visas funkcijas tā, kā bija plānots.

Vēlos uzsvērt, ka līdz 1994. gadam, kamēr mēs vadījām pašvaldību, pilsētā netika slēgts neviens uzņēmums. 1994. gads valstī bija ekonomiski vieglāks, un uzņēmumi nodokļu parādu atmaksāja nu jau nākamajai pašvaldībai, kuru vadīja Aleksejs Vidavskis. Līdz 1997. gadam nākamā pašvaldība dzīvoja cepuri kuldama un labi pildīja pašvaldība funkcijas. Savukārt 1998. gadā, kad iestājās finanšu krīze, vēlētāji pateica, ka šādu pašvaldību viņi vairs negrib, un ar septiņām deputātu vietām uzvaru vēlēšanās izcīnīja Riharda Eigima pārstāvētais politiskais spēks.

Savukārt man kā bijušajam pašvaldības vadītājam nav kauns skatīties cilvēkiem acīs par to laiku, kad vadīju pilsētu.

Kāpēc, jūsuprāt, pašvaldību vēlēšanās zaudējāt un kāpēc nākamajās zaudēja Aleksejs Vidavskis?

-- A. Vidavskis tolaik bija viens no tiem, kam ticis nodarīts pāri. Velētāji šādus cilvēkus parasti sliecas atbalstīt. 1990. gadā valstī visur tika likvidētas izpildkomitejas. Tās priekšsēdētājs A. Vidavskis zaudēja amatu un aizgāja strādāt uz Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcu komercdirektora amatā. Jāņem vērā arī tas, ka līdz 1990. gadam Latvija ekonomiski attīstījās tīri labi, tai skaitā arī Daugavpils. A. Vidavskis kā izpildkomitejas priekšsēdētājs toreiz labi veica savu darbu, un cilvēki viņu cienīja.

Runājot par to, kāpēc A. Vidavskis zaudēja nākamajās pašvaldību vēlēšanās, jāmin divi negatīvi faktori. Viņa laikā sāka bankrotēt uzņēmumi, tai skaitā Ķīmiskās šķiedras rūpnīca, kurā strādāja 8000 cilvēku. Viens no šī uzņēmuma bankrota iemesliem bija komercdaļas likvidēšana. Un to izdarīja A. Vidavskis, būdams uzņēmuma komercdirektors. Rezultātā tiesības piegādāt uzņēmumam izejvielas – kaprolaktānu, un realizēt gatavo produkciju ieguva uzņēmējs Oļegs Guščins.

Šīs sadarbības rezultātā šis uzņēmējs ieguva īpašumus, kuru vērtība bija mērāma miljonos, bet uzņēmuma vadība, lai iegūtu tam nepieciešamos apgrozāmos līdzekļus, bija spiesta „Bankā Baltija” ņemt 2,5 miljonu latu kredītu ar gada likmi -- 120%, kuru nespēja atdot.

Otra lieta ir tā, ka A. Vidavskis, sākot pildīt savus pienākumus, parakstīja līgumu ar “Klubu 21” -- “Latvijas ceļa” filiāli Daugavpilī, kuru vadīja uzņēmējs Jevgeņijs Vasiļjevs. Līgumā “Latvijas ceļš” tikai apņēmās atbalstīt pašvaldību. Savukārt pašvaldība piekrita ar “Latvijas ceļu” saskaņot visu privatizāciju, visus pasūtījumus, kadru politiku, kā arī izvietot Daugavpils budžetu “Alejas komercbankā”, kuru vadīja tas pats J. Vasiļjevs. Manā izpratnē tā bija vistīrākā politiskā korupcija. Rezultātā A. Vidavski Daugavpils mēra amatā nomainīja R. Eigims, kurš iepriekš divus gadus veiksmīgi bija nodarbojies ar sociālo politiku.

Kopš atmodas ir pagājuši 30 gadi, diemžēl šī brīža situācija valstī nav spīdoša. Kas tam kļuvis par iemeslu?

-- Uzskatu, ka valstij bija jāatjauno neatkarība. Atjaunojot neatkarību, pēc ekonomiskajiem rādītājiem mēs bijām priekšā gan Igaunijai, gan Lietuvai. Igaunija savu valstisko neatkarību ir realizējusi daudz veiksmīgāk. Tas, ka mēs patlaban atpaliekam no abām kaimiņvalstīm, ir mūsu pašu problēma.

Pirmkārt, mums nepaveicās ar pirmo valsts vadītāju Ivaru Godmani. Viņš likvidēja Rūpniecības ministriju. Tādējādi tika pateikts, ka visu Vissavienības pakļautības uzņēmumu pārņemšana neattiecas uz valsti. Industriālai valstij, kāda toreiz bija Latvija, tas bija nāvējoši. Tādējādi Latvija pazaudēja industriālas valsts statusu.

Igauņi no tā visa neatteicās. Somi tobrīd maksimāli investēja Igaunijas rūpniecībā un lauksaimniecībā. Tolaik somu investīcijas Igaunijā desmit reizes pārsniedza kopējo investīciju apjomu Latvijā.

Igaunijā arī mazāk tika izzagts. I. Godmaņa vietā nāca bijušais zemkopības ministra vietnieks Andris Šķēle, kurš, pieliekot roku lauksaimniecības pārstrādājošās rūpniecības privatizācijai, ieguva kapitāldaļas daudzos uzņēmumos. Pēc tam “uzpeldējušo” A. Šķēles 29 miljonu vekseļa lietu prokuratūra veiksmīgi “norija”.
Lielas kļūdas tika pieļautas arī reģionālajā politikā. Viss tika centralizēts valdības rokās, un visa industrija reģionos aizgāja bojā. Rezultātā cilvēki pamet reģionus, jo šeit nav ko darīt, un pierobeža paliek tukša.

Komentāri

12.04.2020 13:16
Qq
Bet tas, ka ziemā dzīvokļos bija +8 grādi temperatūra, tu uzskati, ka tas bija normāli ?