Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 23. oktobris
Piektdiena
Daina, Dainida, Dainis
+10.7 °C
daļēji mākoņains

Atmodas aktīvists: pamatmērķis tomēr ir sasniegts

Foto: Ivars Soikāns

Kopš Atmodas sākuma Latvijā ir aizritējuši vairāk nekā 30 gadi, nesen norisinājās dažādi Daugavpils HES būvniecības apturēšanai un Baltijas ceļa trīsdesmitgadei veltīti pasākumi. Medijos lasāma arī cita Atmodas 30. gadskārtai veltīta informācija. Dalīties atmiņās par tiem laikiem “Latgales Laiks” aicināja vienu no atmodas laika aktīvistiem Daugavpils novadā – toreizējo Latvijas Tautas frontes (LTF) Daugavpils rajona nodaļu apvienības valdes priekšsēdētāju, 6. Saeimas deputātu, pašreizējo biedrības "AugšDaugava” valdes priekšsēdētāju Jāni Strodu.

Kas, jūsuprāt, kļuva par iemeslu Atmodai?

-- Manā skatījumā par vienu no Atmodas iemesliem kļuva tas, ka sociālisms kā politiskā sistēma PSRS bija nonācis krīzē, valstī bija pasliktinājies saimnieciskais stāvoklis. Redzot, ka iedzīvotājos briest neapmierinātība un saprotot, ka valstī ir nepieciešamas pārmaiņas, toreizējais PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs 1985. gadā aizsāka valstī pārbūvi jeb tā saucamo “perestroiku”.

Pieļauju, ka lielai daļai pārbūves organizatoru nebija īsta redzējuma, kas un kā būtu jādara citādāk. Par kapitālismu un tirgus ekonomiku pārbūves sākumā neviens pat nedomāja, bija doma pārveidot, uzlabot sociālistisko sistēmu. Otrs faktors, kas sekmēja pārbūvi un Atmodu, bija nacionālais jautājums. Tiklīdz to sāka „kustināt”, pārbūves procesu norise strauji paātrinājās, sevišķi Baltijas republikās, kur sākās Atmodas process.

Daugavpils pusē nacionālās Atmodas procesi aktīvāk sāka izpausties līdz ar Tautas frontes dibināšanu, bet Latvijā šie procesi aizsākās agrāk. Sākās inteliģences cīņa pret Daugavpils HES būvniecību, cilvēktiesību grupa “Helsinki 86” rīkoja dažādas aktivitātes. Bija arī Vides aizsardzības klubs un citi strāvojumi, kur cilvēki organizējās un sāka aktīvu darbību. Savukārt plaša Atmoda Latvijā sākās ar inteliģences sarīkoto Radošo savienību plēnumu, kurš 1988. gada jūnijā notika Rīgā. Šajā pasākumā izskanēja daudzas radikālās idejas, arī par to, kas būtu maināms nacionālā ziņā, bet pazīstamais žurnālists un politiķis Mavriks Vulfsons paziņoja, ka ir bijusi Latvijas okupācija. Plēnuma materiāli tika publicēti. Tie atstāja lielu iespaidu arī uz inteliģences pārstāvjiem laukos, arī Višķu tehnikumā, kur es tolaik strādāju par inženieri.

Kādi spilgtākie to dienu pasākumi Latgales pusē iespiedušies atmiņā?

-- Gan Daugavpils, gan Daugavpils rajons tajā laikā bija visai padomizētas un rusificētas Latvijas teritorijas, kur pie varas atradās komunisti uz PSKP platformas, kuri atbalstīja Padomju Savienības saglabāšanu un iestājās ne vien pret Atmodas, bet arī pret pārbūves principiem.

Lielākās Atmodas cīņas norisinājās Daugavpilī, bet arī laukos katrā pagastā (toreiz ciema padomē) notika sava politiskā pretimstāvēšana vietējā mērogā. Tautas fronte rīkoja arī dažādus pasākumus -- sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu, tika atjaunotas Latvijas brīvvalsts tradīcijas -- Ziemassvētku svinēšana, Lāčplēša dienas atzīmēšana u.c.

Paradoksāli, bet viena no pirmajām Tautas frontes rīkotajām akcijām bija piedalīšanās 7. novembra demonstrācijā ar savu kolonnu, ar saviem plakātiem un transparentiem, maršējot pa pilsētas galveno ielu un paužot atbalstu pārbūvei, latviešu valodai un vēršoties pret PSKP vadošo lomu. Tas, ka zināmās aprindās Tautas fronte un pārbūve tiek atbalstīta arī Daugavpilī, daudziem pilsētas iedzīvotājiem bija liels pārsteigums.

Gan Daugavpilī, gan pagastos tika rīkoti mītiņi, piketi, kuros tika pausts protests pret pastāvošo komunistu varu un izteikts atbalsts pārbūves pasākumiem. Spilgtā atmiņas palikušas dažādas parakstu vākšanas akcijas. Protams, Daugavpils puses aktīvisti, kaut arī mazskaitlīgāk, piedalījās it visos lielajos pasākumos, kas notika Rīgā, arī Baltijas ceļa akcijā. Bet vislielākās cīņas notika vēlēšanu kampaņu laikos, ievēlot kā PSRS, tā arī Latvijas PSR un vietējo padomju deputātus. Sevišķi svarīga bija Aptauja par Latvijas neatkarību, kas notika 1991. gada 3. martā.

Atmoda noslēdzās ar valstiskās neatkarības atgūšanu: sākumā -- de iure, bet pēc tam -- arī de facto. Kāda situācija tobrīd bija Daugavpils pusē?

-- Starp neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada maijā un laiku līdz pučam 1991. gada augustā faktiski bija divvaldība. Latvijā bija ievēlēti vietējie republikas deputāti, un viņi pieņēma vietējos likumus. Paralēli pastāvēja arī PSRS vara un Maskava izdeva arī savus likumus, un nereti tie bija pretrunā cits citam. Paralēli darbojās arī divas tiesas un divas prokuratūras -- atjaunotās Latvijas Republikas un Latvijas PSR.

Neviennozīmīga situācija tobrīd bija arī milicijā – lielākā daļa darbinieku pildīja Rīgā pieņemtos rīkojumus, bet bija arī tādi, kas mēģināja pildīt Maskavas rīkojumus. Atšķirībā no pārējām Latvijas pašvaldībām, kas atbalstīja Latvijas Augstākās padomes lēmumus, Daugavpilī pie varas esošie komunisti tobrīd pilnībā atbalstīja Maskavas varu. Turpretī Daugavpils rajona padomē pēc vietējām vēlēšanām apmēram puse deputātu atklāti atbalstīja Latvijas varu, bet otrajā pusē viena daļa atklāti, bet citi slēpti, pauda simpātijas Maskavai.

Pēc puča Atmodas pretinieki nonāca dziļā šokā, jo Augstākā Padome izslēdza no deputātiem visus puča atbalstītājus un aizliedza kompartiju. Visus tās īpašumus pārņēma valsts. Pārbūve uzvarēja arī visā PSRS, vara nomainījās arī Maskavā, un viss nosvērās par labu Latvijas neatkarībai. Daugavpilī tika likvidēta vecā vara un iecelta pagaidu valde.

Kas bija tie cilvēki, kas organizēja šos Atmodas procesus?

-- Rīgā liela loma šajā procesā bija radošajai inteliģencei, tai skaitā dzejniekam Jānim Peteram, žurnālistam Viktoram Avotiņam, ģeogrāfam Valdim Šteinam un daudziem citiem. Atmodas atbalstītāji radās arī Latvijas kompartijā, bet tie bija mazākumā. Uz vietām bija liela cilvēku pilsoniskā aktivitāte un radās savi līderi no tautas. Par LTF Daugavpils nodaļas pirmo priekšsēdētāju ievēlēja Ēriku Didrihsonu.

Pārbūvi un Atmodu atbalstīja tāda lielvalsts kā ASV un trimdas latvieši, kuri atbalstīja pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kad 1989. gadā sāka brukt sociālisma sistēma visās Austrumeiropā, radās pārliecība, ka Latvija arī kaut kad varētu atjaunot neatkarību.

Tautas fronte bija liela sabiedriski politiska kustība, kurā iesaistījās dažādu sociālo slāņu un tautību cilvēki. Daugavpilī izveidojās daudzas nacionālās biedrības un dažādas demokrātiskas organizācijas. Katrai bija savi līderi un aktīvisti. 1990. gadā tās visas kopā izveidoja Demokrātisko spēku padomi. Padomju laikā bija aizliegts arī viss latgaliskais -- pastāvēja drukas aizliegums. Kad sākās Atmoda, izrādījās, ka trimdā dzīvo daudz latgaliešu, kas aktīvi darbojušies -- izdevuši grāmatas, laikrakstus, žurnālus latgaliešu valodā un kopuši savu latgaliskumu. Šajā laikā viņi sāka braukt arī ciemos uz Latviju.

Daugavpilī tolaik izveidojās latgaliešu biedrību, kura sāka aktīvi nodarboties ar Latgales vēstures pētīšanu. Bijām nodibinājuši sakarus ar Kanādā dzīvojošu trimdas latgalieti Kārli Zenaiti. Pateicoties viņa atbalstam, biedrība tika pie toreiz visai retas iekārtas -- kseroksa.

Kopš Atmodas pagājuši 30 gadi. Kā vērtējat šī brīža situācija valstī, kas izdevies, kas – nē, un kas tam kļuvis par iemeslu?

-- Ir dažas lietas, kuras Tautas fronte sāka risināt, bet kuras līdz šim tā arī nav izdevies līdz galam atrisināt. Viena no tām ir valodas jautājums -- daudzi Latvijā dzīvojošie joprojām tā arī neprot latviešu valodu vai arī nevēlas to lietot. Lielākā mērā šī problēma skar padomju laika iebraucējus. Problēma ir arī ar viņu pasaules uzskatiem un lojalitāti pret valsti un vietējo varu. Arī kaimiņvalstī Krievijā notiekošie procesi ietekmē viņu uzskatus.

Līdz ar neatkarības atgūšanu notika pāreja no sociālisma uz kapitālismu. Liela daļa iedzīvotāju šajā procesā zaudēja darbu un ierasto dzīves veidu, jo ne visi spēja pielāgoties kapitālismam. Tas radīja sociālu spriedzi un ietekmēja iedzīvotāju lojalitāti. Ja ekonomiskā situācija valstī būtu labāka, gan lojalitātes, gan valodas jautājumi risinātos daudz labāk.

Joprojām nav atrisināts arī latgaliešu valodas jautājums. Cariskajā Krievijā Vitebskas guberņā bija trīs apgabali, kur dzīvoja latgalieši. Kad šie apgabali -- šodienas Latgale, apvienojās vienā valstī ar Kurzemi un Vidzemi, to iedzīvotājiem latgaliešiem bija sava valoda, tika izdotas avīzes un grāmatas. Taču vēlāk divos piegājienos latgaliešu valoda un viss, kas ar to saistīts, gandrīz tika iznīcināts. Pirmā reize bija 1934. gadā, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis un tika aizliegta publiska latgaliešu valodas lietošana. Otrā reize -- padomju varas aizliegumi, kad tika pilnīgi aizliegta latgaliešu druka.

Tāpēc deviņdesmitie gadi bija arī latgaliešu atmoda – tika sākta grāmatu drukāšana, apzināti dažādi vēsturiskie materiāli un viss ar Latgali un latgaliešiem saistītais vēsturiskais. Daudziem bija šoks, ka tas viss ir aizmirsts un daudz kas bijis aizliegts. Iestājoties par Latvijas neatkarību, latgalieši automātiski iestājās arī par latgaliešu kultūru, valodu un visu latgalisko. Arī šodien šis jautājums ir aktuāls, jo skolās latgaliešu valoda netiek mācīta, un arī medijos tā sastopama visai reti. Arī ekonomiskā situācija Latgalē nav spoža, jo Eiropas Savienības struktūrfondu nauda pamatā iegūlusi Rīgā, Pierīgā un Ventspilī.

Uzskatu, ka Atmodas pamatmērķis tomēr ir sasniegts, jo toreiz bija jāizdara izvēle -- palikt vecajā, kaut arī “pārbūvētajā” sociālisma sistēmā un PSRS vai iet savu ceļu. Tagad esam iestājušies citā savienībā, kurā daudz ko nosaka ES direktīvas un regulas. Taču, atšķirībā no PSRS, kur valdīja kompartija un drošības komiteja, patlaban Latvijā tās iedzīvotājiem ir pietiekami daudz iespēju izpausties gan ekonomiski, gan arī politiski, kas padomju laikos nebija iespējams. Arī kapitālisms nav paradīze, taču izvēles brīvība ir pietiekami liela. Latvijas ilgtspējīga attīstība atkarīga no pašiem iedzīvotājiem un to politiskās gudrības un gribas.