Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 29. maijs
Piektdiena
Maksims, Maksis, Raivis, Raivo
+6.7 °C
daži mākoņi

Tukšā zemē mēs diez vai izdzīvosim

Foto: Ivars Soikāns

Ir aizritējuši vairāk nekā 30 gadi, kopš Latvijā sākās Atmoda. Pirms kāda laika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā norisinājās Baltijas ceļa 30. gadadienai veltīti pasākumi. Nesen tika pieminēta arī Daugavpils HES būvniecības apturēšana, ko daži uzskata par Atmodas sākumu. Dalīties atmiņās par Atmodas laiku “Latgales Laiks” aicināja Tautas frontes Rēzeknes nodaļas līdzpriekšsēdētāju, Latvijas Mākslinieku savienības biedru, Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles vadītāju Osvaldu Zvejsalnieku. 


Kāda situācija bija Latvijā, kad sākās Atmoda?

-- Sabiedrība, jo sevišķi inteliģence, tobrīd nejutās komfortabli. Pirmkārt jau bija nacionālais jautājums, kas bija palicis mantojumā no vecās Krievijas impērijas -- Staļina laikā šī impērija jau būtībā tika atjaunota, un šo impērisko spiedienu varēja just.

Otra lieta bija lielā birokrātija. Lai arī toreiz tā nebija tik visaptveroša kā patlaban, tas tomēr bija nopietns slogs, jo pat vismazāko sīkumu dažreiz nācās saskaņot pat Maskavā, kas, protams, kaitināja.

Ekonomiskā situācija tobrīd nebija tik traģiska, lai tauta saceltos. Prestižs un materiālais nodrošinājums inteliģencei un mākslas jomas pārstāvjiem tolaik arī bija nesalīdzināmi augstāks. Tajos laikos tās bija prestižas profesijas un perspektīvas nodarbes, augstskolās bija milzīgi konkursi, tolaik tā bija sabiedrības elites daļa. Tomēr galvenā loma bija nacionālajam jautājumam.

Pieļauju, ka partijas centrālkomiteja, čeka un pārējās struktūras šo situāciju radīja speciāli. Daļa no to darbiniekiem bija ieinteresēta sagrābt to, kas šai valstij pieder. Un viņi to arī izdarīja. Šodien ir papilnam miljonāru un Krievijā -- miljardieru. Un Atmodas aktīvisti, paši to negribot, viņiem šajā procesā palīdzēja.

Latvijas spēja ietekmēt šos procesus bija neliela. Ne latviešu strēlnieki varēja Krievijā uzvarēt revolūciju, ne Atmoda Latvijā varēja sagraut impēriju. Tam bija nepieciešami citi spēki.

Komunistiskās partijas vadība saprata, ka visi tie labumi, kas viņiem bija, ir tikai uz to brīdi, kamēr viņi ir pie varas. Negribēdami no tiem attiekties, viņi meklēja iespēju, kā paturēt sev šos labumus. Rezultātā radās ideja par tā saucamo privatizāciju, kas vēlāk arī tika realizēta. Arī Tautas fronte radās ar partijas atbalstu.

Impērijas sagraušana neietilpa valsts centrālās varas mērķos, taču, kad tā zaudēja vadību pār notiekošo, process kļuva nekontrolējams, un rezultātā tas noveda pie PSRS sabrukuma.

Sabrukt PSRS „palīdzēja” arī ārējie spēki. Pieļauju, ka šādā iznākumā viņi tomēr nebija ieinteresēti. Arī reakcija uz neatkarību toreiz bija visai “negribīga”. Varbūt viņi baidījās, ka atomieroči var nonākt „nepareizajās” rokās. Kad situācija bija attīstījusies tiktāl, ka iziršana draudēja arī Krievijai, lai izvairītos no šāda scenārija, ASV sniedza tai ekonomisku palīdzību. Daudzi vēl atceras tā saucamās “Buša kājiņas”.

Kā radās ideja par “Latgales Māras” atjaunošanu?

-- Par šo pieminekli savulaik biju mācījies mākslas vēsturē, biju redzējis arī tā fotogrāfijas. Rēzeknē izglītības nodaļas vadītājs toreiz bija Pēteris Ančupāns. Viņš savulaik bija piedalījies arī pirmā pieminekļa “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra” atklāšanā. Satikāmies, parunājām, izveidojām organizatorisko grupu un tā toreiz tas viss arī sākās -- vēl pirms Tautas frontes. Pēc tam, kad tika nodibināta Tautas fronte, man nācās uzņemties pieminekļa atjaunošanas procesa vadību.

Pieminekļa atjaunošanas gaitā vērsāmies pie toreizējās Latvijas PSR valdības, Augstākajā padomē un Ministru kabinetā, un pirmo naudu šīm vajadzībām iedeva tieši viņi. Tie vēl bija stabilie rubļi, un par šo naudu tika izgatavots pieminekļa modelis, apmaksāts viss līdz pat pieminekļa atliešanai. Šo procesu atbalstīja arī Rēzeknes pilsētas izpildkomiteja, kuru toreiz vadīja Jānis Karro, un partijas komiteja ar Regīnu Haheli priekšgalā. Bija ari milzīgs tautas atbalsts. Atceros -- Raiņa parkā notika Tautas frontes mītiņš, kurā tika nolemts vākt naudu piemineklim. Šim nolūkam bija izvēlēta koka kastīte, kura vēlāk izrādījās pārāk maza šim mērķim, jo jau pēc pusstundas bija pilna. Rezultātā pasākuma laikā ziedojumu kastīti vairākas reizes nācās iztukšot un uzstādīt no jauna, skaitot saziedoto naudu turpat uz vietas.

Sliktāk kļuva, kad tautai vairs nebija naudas. Taču uz to brīdi jau gandrīz viss bija izdarīts. Klāt nāca arī emigrantu atbalsts – 12 000 ASV dolāru, kas tiem laikiem bija neiedomājama summa. Par šo naudu Tallinā tad arī tika atlieta Māras skulptūra.

Kad lietuvē Tallinā naktī, Mēness gaismā, pirmo reizi ieraudzījām tikko atlieto Māru, no aizkustinājuma gandrīz vai apraudājāmies. Kad pieminekli atvedām, Rēzeknē mūs sagaidīja milzīgs laužu pūlis. Toreiz cilvēkos bija milzīgs pacēlums, jo brīvību viņi gaidīja kā Dieva dāvanu un Māru uztvēra kā tās simbolu.

Kas šodien noticis ar šo pacēlumu?

-- Kāds var būt pacēlums pie šādiem rezultātiem. Uzskatu, ka jau pati sākotnējā ideja (viens no tās autoriem ir arī pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits) par bijušās republikas atjaunošanu tās kādreizējā veidolā bija nepareiza. Nu nevar divreiz iekāpt tajā pašā upē. Tas ūdens ir aiztecējis.

Pirmkārt, tika sagrauts viss tas, ko mana paaudze bija radījusi, un mēs bijām uzbūvējuši diezgan daudz. Laukos tika likvidēti kolhozi. Uzskatu, ka tos vajadzēja pārveidot par kooperatīviem. Tas būtu ļāvis saglabāt laukos lielāku iedzīvotāju skaitu. Tagad lauki ir palikuši tukši. Līdz ar to tukšas kļuvušas arī lauku skolas un slimnīcas. Patlaban laukos saimnieko galvenokārt lielie zemnieki, kam ir vajadzīgs vien neliels darbinieku skaits.

Skumjākais jau bija tas, ka tolaik tika deklarēts, ka var laupīt. Nu tad arī laupīja. Nesen biju Baltkrievijā -- Oršas linu kombinātā. Milzīgs kombināts -- 3500 strādājošo, būtībā pilsēta pilsētā. Gatavo produkciju uzņēmums pārsvarā eksportē. Apkārtne ir sakopta, cehos ir ideāla kārtība. Darbojas slimnīcas, atpūtas nami, viss, kā kādreiz ir bijis, un tas viss pieder valstij.

Ja Rēzeknes piena konservu kombināts savulaik nebūtu izlaupīts, tas patlaban būtu tāds pats kā šis Baltkrievijas uzņēmums, ja ne labāks. Rēzeknes piena konservu kombinātā jau bija veseli cehi ar zviedru tehniku. Šis uzņēmums tika nogremdēts speciāli. Varēja izjukt jebkurš cits, bet ne jau piena pārstrādes uzņēmums.

Kā vērtējat perspektīvas?

-- Neticu, ka mūsu tautiņa vēlreiz varētu uztaisīt Atmodu. Turklāt mūsu ir palicis maz un demokrātija arī mums neko daudz vairs nedod. Arī pārliecinoša vairākuma, kāds bija pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, mums vairs nav.

Valstī vēlēšanas notiek pēc partiju sistēmas, bet faktiski jau valstī ir nevis partijas, bet gan interešu grupas. Savulaik sadarbojos ar Jura Bojāra pārstāvēto Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Toreiz tika aprēķināts, ka, lai partija varētu darboties un būt neatkarīga, ir nepieciešami vismaz 10 000 biedru, kas maksā biedra naudu. Toreiz nevarējām savākt tik daudz atbalstītāju. Salīdzinājumam --Lietuvā sociāldemokrātus pārstāv 20 000, pie Zviedrijā -- ap 200 000 biedru.

Ja partija nevar sapulcināt pietiekamu biedru skaitu, kas maksā biedra naudu, lai tā varētu darboties un organizēt kampaņas, partijai nākas meklēt sponsorus. Pēc tam tai šī nauda jāatstrādā, realizējot naudas devēja pasūtīto programmu. Tādējādi mums jādzīvo pēc noteikumiem, kurus kāds diktē. Ir pilnīgi skaidrs, ka tie, kas dod šo naudu, nedara to sev par sliktu. Arī likumdošana tiek virzīta naudas devējiem izdevīgā virzienā.

Kādreiz, pašā sākumā, man bija ilūzija, ka mēs, latgalieši, esam prātīgāki, jo liktenis mums ir bijis smagāks, mēs nedaudz “ievilksim gaisu” un tad tik būs. Diemžēl esam tādi paši kā visi citi – alkatīgi un netālredzīgi.

Arī latgaliskuma problēmu risināšana, manuprāt, ir nokavēta. Tās vajadzēja celt gaismā un risināt vēl pirmās Latvijas laikā. Turklāt šo jautājumu vajadzēja lemt, nenostatot sevi pret pārējo Latviju.

Pieļauju, ka viena no lielākajām savulaik pieļautajām kļūdām ir priekšlikuma noraidīšana par kopīgas valsts izveidi kopā ar Lietuvu. Iespējams, ka šajā gadījumā Eiropas vēsture būtu citādāka.

Esmu viens no Mindauga pieminekļa uzstādīšanas Aglonā iniciatoriem. Bez Mindauga, ja viņš nebūtu ielicis pamatus Lietuvas lielkņazistei, šodien, iespējams, nebūtu ne latgaliešu, ne latviešu, ne lietuviešu. Mūs vai nu būtu izkāvis Ivans Bargais vai arī asimilētu prūši.

Vai vieni paši mēs spēsim izkulties no bedres, kurā esam nonākuši, ir maz ticams. Neticu, ka pēkšņi mūsu skaits varētu sākt pieaugt un mēs sāktu apdzīvot savu zemi. Šaubos arī par to, vai tukšā zemē mēs varēsim ilgi izdzīvot.

Vai Atmoda bija vajadzīga?

-- Atmodas programmā jau nebija ne totālas privatizācijas, ne arī kapitālisma restaurācijas plāna. Ne Tautas fronte, ne tauta par šādām programmām nebalsoja -- tās tika veikli realizētas.

Viens no iemesliem, kādēļ esam nonākuši šādā situācijā, ir nevis Atmoda, bet gan tas, ka Latvijā pie varas ilgu laiku nav bijis valstiski domājošu cilvēku un tādu nav arī tagad.

Atmodas rezultātā ir izveidota nacionālā politika un piebremzēts rusifikācijas process. Arī saimnieciskajā dzīvē notikušās daudzas pārmaiņas, kas nav gluži peļamas.

Vairāk lasiet 19. maija numurā!

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.