Daugavpils peldēšanas sporta veterānu kluba „Nāra” dalībniekam daugavpilietim Vladislavam Vodilo nesen apritēja 75 gadi. Un šajā cienījamajā vecumā viņš aktīvi piedalās dažādās Latvijas mēroga sacensībās peldēšanā, izcīna medaļas un kausus, uzstāda rekordus savā vecuma kategorijā. Veterāns atzīst, ka par savu ilgo mūžu sportā un lielisko fizisko formu viņam jāpateicas tieši sportam.
Pievērsās pieccīņai
Vladislavs piedzima Daugavpilī. Aktīvi nodarboties ar sportu viņš sāka četrpadsmit gadu vecumā, kad pilsētā tika atvērta modernās pieccīņas sekcija. Tajā bija iekļauta peldēšana (300 m), šaušana ar pistoli, paukošana, jāšana ar zirgu un 4 km kross. Tolaik Vladislavs neprata peldēt, tāpēc šī disciplīna īpašu sajūsmu neizraisīja, toties, tāpat kā daudziem zēniem, viņam ļoti patika šaušana un bija labi panākumi skriešanā. Turklāt Daugavpilī nebija zirgu, tāpēc sportisti šajā disciplīnā trenējās netālu no Rīgas. „Man bija diezgan labi rezultāti, tāpēc tika iekļauts Daugavpils izlasē. Kopā ar komandu startēju ne tikai dažādās Latvijas pilsētās, bet arī Lietuvā, izcīnot godalgotas vietas. Jau tolaik es sapratu, kas ir sportiskais gars un azarts, sajutu „garšu”, kā arī apjautu, ka turpmāk bez sporta nespēšu dzīvot,” stāsta Vladislavs.
Pēc tam V. Vodilo pabeidza 2. vidusskolas 11. Klasi, tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā. Vladislavs dienēja raķešu karaspēka daļā Ukrainā, un šeit sportā gūtais rūdījums viņam lieti noderēja. To, kas citiem kareivjiem padevās ar lielām grūtībām, Vladislavs izpildīja bez piepūles, īpaši labi viņam veicās šaušanā. Tieši šajā sporta veidā viņš piedalījās dažādās sacensībās, pārstāvot savu karaspēka daļu, izcīnīja goda rakstus, medaļas.
Bīstamais hobijs – ūdens tūrisms
Pēc demobilizācijas rezerves kareivis kādu laiku strādāja Lokomotīvju remonta rūpnīcā, pēc tam – Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā. Modernā pieccīņa bija palikusi pagātnē un Vladislavs to aizstāja ar ūdens tūrismu – braucieniem pa upēm ar laivām un plostiem, kuri emociju, riska, sportiskā azarta un romantikas ziņā bija līdzvērtīgi jebkuram citam sacensību veidam: „Protams, tas nebija ūdens slaloms kā atsevišķs sporta veids, toties, pateicoties tūrismam, es apceļoju visu toreizējo Padomju Savienību, izņemot tūrisma Meku – Altaju. Es ieraudzīju, cik brīnišķīga ir pasaule un tās daba, iepazinos un sadraudzējos ar desmitiem un simtiem dažādu cilvēku, guvu neaizmirstamus iespaidus.”
Vladislavs devās ekspedīcijā no Daugavpils sešu cilvēku grupā, katrā laivā – divi airētāji. Peldlīdzekļi bija saliekami, tāpēc tūristi ar visu ekipējumu sākumā brauca ar vilcienu, pēc tam – ar lidmašīnu, jo bieži vien nokļūt nomaļajās vietās, kur bija paredzēts sākt braucienu ar laivu, nemaz nebija iespējams. Pirms došanās braucienā pa upi, sportisti rūpīgi izpētīja maršrutu, ejot gar krastu un visu atzīmējot uz papīra: „Jebkurā upē ir gana daudz atvaru, akmeņu, krāču, nogāztu koku un citu šķēršļu, kuri var radīt bīstamas situācijas. Mēs nogājām ceļu, kuru vēlāk gatavojamies nobraukt ar laivām – tā tika uzskatīta par diennakts normu.” Ar laiku Vladislavs kopā ar saviem grupas biedriem spēja pieveikt visgrūtākos – piektās sarežģītības pakāpes nobraucienus ar laivām. Turklāt ne uz mirkli nedrīkstēja aizmirst par briesmām, tāpēc bija ļoti liels sasprindzinājums.
Vladislavs pastāstīja kādu gadījumu, kad šķietami ikdienišķa situācija izvērtās traģēdijā. Tas notika nobrauciena laikā Karpatos. Pirms brauciena ar laivām ir obligāti jānomēra ūdens līmenis upē. Ja tas ir zemāks par pieļaujamo normu, tas nozīmē, ka upes augštecē ir izveidojies sastrēgums, kurš jebkurā mirklī var tikt pārrauts un ūdens sāks gāzties milzīgā straumē, visu aizskalojot savā ceļā. Reiz ūdens līmenis izrādījās zemāks par normu: „Daugavpils un Rīgas grupas vienmēr stingri ievēroja drošības tehnikas noteikumus, tāpēc mēs izkāpām no upes. Taču sportisti no citas bijušās PSRS pilsētas tos pārkāpa un rezultātā trīs viņu laivas apgāzās. Divas no tām un pašus airētājus mums izdevās izglābt un izvilkt krastā, bet trešās laivas ekipāžā aizgāja bojā jauna meitene. Kad viņu izcēlām no ūdens, meitene vairs neelpoja – ūdens upē ir ļoti auksts un ilgi tajā atrasties nav iespējams. Toreiz mēs sapratām, kādas sekas var būt drošības noteikumu neievērošanai.”
Peldēšanas veterānu klubā
Pienāca laiks, kad Vladislavs Vodilo nolēma kaut ko mainīt savā dzīvē un devās uz Tālajiem Austrumiem, lai baudītu turienes skaistos dabas skatus un pie reizes arī piepelnītos. Viņš pabija Kuriļu salās, Iturupas, Šikotanas un citās salās, vārdu sakot, apceļoja visas vietas, kur vien varēja nokļūt. Kādu laiku pat strādāja par kuģa motoristu, uz kura gatavoja konservus: „Tas bija ļoti interesanti. Mēs pārstrādājām un konservējām zivis atklātā jūrā. Tur ir mazāk kaitīgo kukaiņu un citu negatīvu faktoru, kas ietekmē ražošanu. Darbs bija smags, taču noderīgs – labs rūdījums jebkuram vīrietim. Gluži kā sports.” Pēc četriem Tālajos Austrumos pavadītajiem gadiem Vladislavs atgriezās dzimtajā pilsētā un atkal iestājās darbā Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā.
Vladislavs nodarbojās ar ūdens tūrismu līdz pat PSRS sabrukumam. Kad robežas tika slēgtas, aizbraukt uz citām valstīm vairs nebija iespējams. Lai nezaudētu fizisko formu, V. Vodilo nolēma turpināt sportot Daugavpils peldēšanas sporta veterānu klubā „Nāra”. Šajā sporta kolektīvā, kura dalībnieki izcīnījuši desmitiem uzvaru un simtiem medaļu, kausu un citu balvu, Vladislavs nodarbojas ar peldēšanu jau trīspadsmit gadus. Viņš startē 50 metru distancē savā vecuma kategorijā – no 75 līdz 80 gadiem. Sacensībās drīkst peldēt jebkurā stilā. Vladislavs cienījamajā vecumā neapstājoties var nopeldēt pusotru kilometru un pat vairāk. Pašlaik viņš aktīvi gatavojas sacensībām Rēzeknē, kur drīzumā ieplānota sporta kompleksa atklāšana: „Ceru sasniegt cienījamu rezultātu. Man gadi nav traucēklis. Slikti ir tas, ka maz konkurentu un īsti nav ar ko sacensties. Taču jebkurā gadījumā ātruma rekordu peldbaseina celiņā uzstādīšu.”
