Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 6. augusts
Ceturtdiena
Aisma, Askolds
+23.6 °C
skaidrs laiks

Vajadzēja “taisīt” ne tikai politiku, bet arī sakārtot ekonomiku

Autora foto Roberts Kudiņš

Kopš Latvijā sākās Atmoda, aizritējuši nu jau vairāk nekā 30 gadi. Nesen Latvijā, Lietuvā un Igaunijā norisinājās dažādi šai gadadienai veltīti pasākumi. Dalīties atmiņās par Atmodas laiku “Latgales Laiks” aicināja vienu no tā laika aktīvistiem un Baltijas ceļa organizatoriem un dalībniekiem, barikāžu dalībnieku, septiņu profesiju pratēju Robertu Kudiņu.

 

* Kā sākās Atmoda?

 

-- Par vienu no Atmodas sākuma atskaites punktiem var uzskatīt Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas "Helsinki 86" organizēto protesta mītiņu 1987. gada 23. augustā sakarā ar Molotova--Ribentropa pakta noslēgšanas gadadienu. Toreiz mītiņā pie Brīvības pieminekļa Rīgā pulcējās ievērojams skaits cilvēku. Vairākus no viņiem aizturēja represīvās iestādes. Tautas frontes toreiz vēl nebija.

 

Šajā brīdī cilvēki saausījās, bet punktu tam visam pielika pazīstamā žurnālista Mavrika Vulfsona publiskais paziņojums, ka Latvija 1940. gadā tikusi okupēta. Pēc šīs atklāsmes daudzi sāka „cilāties”.

 

* Kāda situācija bija Daugavpilī?

 

-- Viens no tālaika aktīvistiem Daugavpilī, kas uzdarbojās pa “augšām”, bija Jānis Žugovs. Savukārt es ņēmos pa “apakšām”. Vēlāk, kad par Tautas frontes Daugavpils nodaļas priekšsēdētāju tika ievēlēts Ēriks Didrihsons, jutāmies pārsteigti, jo bijām pārliecināti, ka šajā amatā tiks ievēlēts J. Žugovs.

 

Man biju kontakti arī ar ārzemēs dzīvojošo Kazimiru Špoģi un Kanādā dzīvojošo vēsturnieku Tadeušu Puisānu, regulāri saņēmu ārzemēs izdotu literatūru. Nodarbojos arī ar Skrindu mājas -- muzeja izveidi, komunicējām ar Kanādā dzīvojošajiem Skrindu jaunās paaudzes pārstāvjiem. Par “Skrindu mājas” izveidi savulaik kļuvu par Latgalē pirmo Spīdolas kultūras fonda stipendiātu.

 

Kad cilvēki atskārta, ka Latvija savulaik tikusi okupēta, radās sapnis par neatkarības atgūšanu un vēlme panākt, lai Latvija atkal kļūtu tāda, kāda tā bija līdz 1940. gadā 17. jūnijam. Man bija sajūta, ka esmu gatavs cīnīties uz dzīvību un nāvi, lai Latvija atgūtu neatkarību.

 

* Kuri to dienu spilgtākie pasākumi iespiedušies atmiņā?

 

-- Atceros, ka toreiz ļoti gribējās pacelt sarkanbaltsarkano karogu virs Vienības nama. Daudzus darbus nācās darīt slepeni. Sarunājām ar Kārli Suhanovski uzšūt karogu, dabūju no ārzemēm ķirškrāsas audumu, jo šeit tāds nebija nopērkams. Iedevu audumu Kārlim un sarunājām uzšūt divus karogus, lai viens būtu pie manis, bet otru kāds varētu slepeni nesāt līdzi un vajadzības gadījumā uzvilkt.

 

Rezultātā karogs tika iesvētīts Sv. Pētera baznīcā, to izdarīja dekāns Aleksandrs Madelāns, un pacelts virs Vienības nama. Karogs tika pacelts arī virs Daugavpils Universitātes. Pirmais tur paceltais karogs gan tika norauts ar visu mastu. Rīkojām arī mītiņus Latvijas neatkarības atbalstam. Vēlāk noorganizējām pirmo Vispasaules latgaliešu konferenci. Kā pateicību par paveikto darbu A. Madelāns man uzdāvināja Bībeli no Vatikāna.

 

Čekisti mani pastāvīgi uzmanīja, gribēja pierunāt uz sadarbību gan pa labam, gan arī mēģināja uzbrukt. Parasti šādās reizēs mani glāba nejaušības. Man plēsa arī telefona vadus telefonsarunas laikā, kad sniedzu intervijas radiostacijai „Brīvā Eiropai” Valdim Labinskim. Rezultātā ārzemēs dzīvojoši latvieši un latgalieši zināja, cik smaga situācija ir Latgalē.

 

* Kā tu, būdams noskaņots pārmaiņām, spēji sastrādāties ar toreizējo promaskaviski noskaņoto pašvaldības vadību?

 

-- Toreiz pilsētas izpildkomitejā biju nodaļas vadītājs, Inventarizācijas biroja priekšnieks. Man bija labi kontakti ar daudziem iestāžu un uzņēmumu direktoriem, tai skaitā krieviem, dažreiz varēju arī pateikt, ko domāju.

 

Taču galu galā man tomēr nācās bēgt no pilsētas, un es devos uz Daugavpils rajonu, kur sāku nodarboties ar dabas parka „Daugavas loki” izveidi. Dabas aizsardzība bija mana stiprā puse. Savulaik absolvēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultāti.

 

* Vai nebija apdraudēta Latgales palikšana Latvijas sastāvā?

 

-- Toreizējie Daugavpils un Krāslavas pašvaldības vadītāji apsvēra šādu iespēju. Sapratu, ka, lai nepieļautu līdzīgu notikumu attīstību kā Piedņestras republikā, kuru ģenerālis Ļebeds bija atdalījis no Moldāvijas, jāaizbrauc uz turieni un jāiepazīstas ar situāciju uz vietas. Kopā ar kādu savu paziņu devāmies ceļā. Bija interesanti, staigājām pa vīnogu laukiem, skatījāmies, kur stāvēja „katjušas”. Būtībā tas bija militārs apvērsums ar nolūku atdalīties.

 

Piedņestrā dzīvoja 30% moldāvu, pārējie bija citu tautību pārstāvji. Daugavpilī pamatiedzīvotāju skaits bija vēl mazāks, tādēļ svarīgi bija šeit nepieļaut līdzīgu notikumu scenāriju. Rīkojām dažādus mītiņus, saietus, runājām ar krieviem un daļu viņu dabūjām savā pusē, un, kad vajadzēja balsot, vairums iedzīvotāju atbalstīja Latvijas atdalīšanos no PSRS. Barikāžu laikā pamatā viss jau bija skaidrs.

 

* Ko darīji barikāžu laikā?

 

-- Lietuvā pie televīzijas torņa no „omoniešu” rokām bija krituši vairāki brīvības cīnītāji. Krievu desantnieki, būdami narkotisko vielu ietekmē, nežēloja nevienu, sita cilvēkus ar automāta laidi. Rezultātā vairāk nekā simts cilvēku bija ievainoti, bija arī upuri.

 

Es tobrīd biju dabas parka „Daugavas loki” direktors. Pie manis par mehāniķi strādāja pensionēts PSRS armijas virsnieks majors Jānis Pudāns. Naktī viņš man zvana un saka, ka esot jābrauc uz barikādēm. Pēc ilgākām telefonsarunām divos naktī pieņēmām lēmumu braukt, sešatā sasēdāmies manā „Žigulī” un braucām.

 

J. Pudāns arī uzstājās 13. janvārī mītiņā krastmalā. Viņš, ģērbies PSRS armijas formastērpā, uzkāpa tribīnē un teica runu, tādējādi liekot saprast, ka arī bruņotajos spēkos ir cilvēki, kas atbalsta Latvijas neatkarību.

 

Rezultātā tika panākts, ka Vitebskas KGB divīzijas pārstāvji nedevās uz barikādēm sist civilos iedzīvotājus. Savukārt Krievijas televīzijas žurnāliste Tatjana Mitjkova, kura slepeni bija sagatavojusi raidījumu par to, ka Latvijā neatkarību atbalsta pat militārpersonas, 20 minūtes pirms pārraides sākuma tik atlaista no darba.

 

Arī mums neklājās viegli. Bija ienākusi ziņa, ka „interfrontisti” mūs meklē un grib nolinčot. Jānim Pudānam Daugavpilī bija jāslēpjas arī no dienesta biedriem, kuri bija nolēmuši viņam atriebties par uzstāšanos mītiņā. Tādēļ Daugavpilī ieradāmies paslepus. Paslepus sadabūju drēbes, lai J. Pudāns varētu pārģērbties, un atkal devāmies uz Rīgu.

 

Bijām vieni no pirmajiem, kas ieradās uz barikādēm. Kad ieradāmies Zaķusalā, tur vēl nebija ne malkas, ne ugunskuru. Uz rīta pusi kāds zemnieks no Ērgļiem atveda pirmo malkas kravu un tika iekurts pirmais ugunskurs. Sākumā uz barikādēm bija ap 200 dalībnieku. Austot rīta gaismai, jau bija ap 500, bet pēc tam jau aizgāja tūkstošos.

 

Tā kā bija saņemta informācija, ka barikāžu laikā atbildīgie dienesti tvarsta jauniešus, kas cenšas izvairīties no iesaukšanas Padomju armijā, mums nācās slēpt vienu šādu jaunieti -- Juri Ancānu. Toreiz aizvedu viņu pie kādu sava paziņas uz lauku sētu un piekodināju, lai ārā nerādās, lai kāds no kaimiņiem šo nepamana. Rezultātā Juris tika tā noslēpts, ka pat viņa miesīgā māte nezināja, kur ir dēls.

 

Kopumā toreizējo situāciju uz barikādēm varētu raksturot kā paradīzes idilli zemes virsū. Pie ugunskura bez uzraudzības varēja atstāt radiouztvērēju, fotoaparātu, neviens neko nezaga. Sagadījās, ka aizgāju gulēt un pie ugunskura aizmirsu fotoaparātu. Atnācu atpakaļ, skatos, fotoaparāts ir tur, kur to biju atstājis.

 

* Vai starpgadījumu ar „omoniešiem” nebija?

 

-- Bija viens tāds interesants atgadījums. Pēc trīs barikādēs pavadītām dienām nolēmām aizbraukt pie paziņām nomazgāties. Uz tilta mūsu “Žiguli” aizturēja „omonieši”. Tā kā man automašīnā aiz aizmugures sēdekļa bija medību bise, nodomāju -- nu būs ziepes. Nolēmām -- ja būs iespēja, mēģināsim bēgt, un šāda iespēja radās. Brīdī, kad „omonietis”, kurš mūs apsargāja, bija novērsis uzmanību un garāmbraucošo automašīnu plūsmā bija radusies sprauga, es iespiedu gāzes pedāli grīdā. Lai arī „omonietis” uz mums paspēja notēmēja, viņš tomēr neizšāva, par ko viņam liels paldies. Diemžēl aptuveni pēc pusstundas „omonieši” pie Vecmīlgrāvja tilta nāvīgi ievainoja šoferi Robertu Mūrnieku.

 

* Atmoda noslēdzās ar valstiskās neatkarības atgūšanu. Kāds bija cilvēku noskaņojums, kāda situācija tobrīd bija Daugavpils pusē?

 

-- Visu laiku bija cīņa. Pilsētā bija divvaldība. No vienas puses -- promaskaviski noskaņotā vietējā kompartijas vadība ar Vladimiru Žarkovu priekšgalā, no otras puses -- Demokrātisko spēku padome, kuru izveidoja Valdis Lauskis.

 

Pēc Lietuvas notikumiem, pēc tam, kad Vitebskas KGB divīzija bija atteikusies sist civilos iedzīvotājus, uz Lielvārdes lidlauku tik atsūtīti kursanti no Kazahstānas. Dažs labs no vietējiem kompartijas darboņiem jau berzēja rokas un gatavojās tādus kā es krāmēt lopu vagonos un sūtīt uz Sibīriju. Taču toreizējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs desantam bija devis komandu neko nedarīt un gaidīt. Pieņemt šādu lēmumu pēc Viļņas notikumiem M. Gorbačovam “palīdzēja” ASV.

 

* Kopš atmodas ir pagājuši 30 gadi. Kā vērtējat šībrīža situācija valstī?

 

-- Ir zināma vilšanās, jo mēs bijām domājuši, ka būs iespēja dzīvot labāk. Liela vilšanās ir cilvēkos. Daudzi no viņiem raujas pie varas, lai pēc tam kārtotu savas personīgās intereses, atstājot novārtā valsts intereses. Bēdīgi, ka valstī ir ļoti daudz cilvēku, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa.

 

Mēs esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā. Varbūt, vajadzēja ieturēt lielāku politisko neitralitāti un nospēlēt starpnieka lomu starp Austrumiem un Rietumiem. Varbūt tas būtu bijis mums ekonomiski izdevīgāk. Mums daudz ko diktē Eiropas Savienība un ASV, bet arī paši esam pieļāvuši daudz kļūdu.

 

Ja mēs būtu “taisījuši” ne tikai politiku, bet “ar galvu” kārtojuši arī ekonomiskos jautājumus, mēs varētu dzīvot daudz labāk. Mūs ir apsteiguši gan lietuvieši, gan igauņi.

 





Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.