Aleksandrs Suško ir pieredzējis un aizrautīgs makšķernieks, ķer zivis kopš bērnības, diendienā pilnveido savu meistarību un aktīvi piedalās sociālajā dzīvē. Pat šādiem cilvēkiem mēdz teikt, ka viņiem piemīt gluži vai burvju spējas – zivis pašas dodas rokās. Vai tā tiešām ir un ko Aleksandrs pats domā par savām makšķerēšanas prasmēm, kā arī savu darbu sabiedrības labā viņš pastāstīja avīzei „Latgales Laiks”.
Vislielākā zivs
Makšķernieks stāsta, ka vislielākā zivs, ko viņam ir paveicies noķert, bijis 24 kilogramus smags sams: „Iespējams, kāda cita zivs ir bijusi vēl smagāka, jo es nesveru visas noķertās zivis. Lietuvā esmu noķēris 10 kilogramus smagu līdaku. Lielās zivis cenšos palaist atpakaļ ūdenstilpē -- tās rada pēcnācējus, jo ir izdzīvojušas daudzus gadus, pielāgojušās videi, „uzrauga” savu teritoriju. Pret šādām zivīm ir jāizturas ar cieņu, savukārt sīkās var noķert vienmēr. Lielas zivis sagādā gandarījumu – prieku par to, ka esmu to noķēris, ka, pateicoties tai, aug jauna zivju paaudze, un, ka palaižot to atpakaļ brīvībā, ir iespēja šo zivi noķert atkal.
Pagājušajā rudenī noķēru 1,05 metrus garu zivi un palaidu, bet 200—300 metrus tālāk tā uzķērās atkal. Domāju, ka tā bija tā pati zivs, jo garums līdz pat milimetram bija tieši tāds pats kā pirmajai. Tā negadās bieži, jo zivīm ir atmiņa, un tās otro vai trešo reizi izvairās uzķerties uz tās pašas ēsmas.”
Vaļasprieks mantots no vecvectēva
„Manā ģimenē ne tēvs, ne vectēvs neaizrāvās ar makšķerēšanu, toties vecvectēvs bija īsts zvejnieks. Ģimene dzīvoja pie Drisvjatu ezera, un vecvectēvs zvejoja daudz zivju, tas bija viņa darbs. Cik vien sevi atceros, jau kopš mazotnes ķēru zivis – gan ar tīkliņu, gan makšķeri.”
Privātīpašums un makšķerēšana
„Privātīpašums nav šķērslis makšķerēšanai, jo ir gana daudz publisku ūdenstilpju, un zivju tajās pietiek. Es vislabprātāk makšķerēju Daugavā, tur es pa īstam atpūšos. Daugavā mīt dažādas zivis – salates, sapali, ālanti un citas, ezeros ir mazāku zivju daudzveidība. Daugavā es vienkārši makšķerēju, nevis izmēģinu dažādas ēsmas. Jāatzīmē, ka Stropu ezerā var ļoti labi spiningot.”
Maluzvejnieki
„Tīklu palicis mazāk. Maluzvejniecība tagad tiek stingrāk kontrolēta pateicoties jaunākajām tehnoloģijām. Inspektoru rīcībā tagad ir droni, nakts redzamības ierīces, skeneri, tāpēc ir viegli atrast pārkāpēju, vien jābūt īstajā brīdī īstajā vietā. Tagad ir vairāk tehnikas. Agrāk, lai atrastu maluzvejnieku tīklus, aiz laivas vilka āķi, bet tagad laiva aprīkota ar ekrānu, kurā redzami gan tīkli, gan paši maluzvejnieki. Turklāt pašlaik ir lieli sodi, tāpēc daudzi baidās riskēt.”
Makšķernieku ticējumi un kalendāri
„Es neticu makšķernieku ticējumiem un kaut kādiem labvēlīgiem apstākļiem. Ja man gribas pamakšķerēt, man nav svarīgi ne laika apstākļi, ne vējš, ne Mēness fāze. Uzskatu, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Makšķernieku kalendārus esmu redzējis. Savulaik rakstīju savu kalendāru, analizēju statistiku, laika apstākļus.
Esmu ievērojis, ka zivis ietekmē negaisa fronte, tad tās var doties baroties. Kad ir aktīvas tā sauktās baltās zivis, ķeras arī plēsējzivis. Dažkārt ir ideāli laika apstākļi makšķerēšanai, bet zivis neķeras. Turklāt ir arī citi apstākļi, kurus mēs, cilvēki, tik labi nezinām, to nav iespējams izskaidrot, tāpēc tagad es ķeru zivis, kad ir vēlēšanās, un nekam nepievēršu uzmanību.
Aizbraucot uz jaunu ūdenstilpi, tajā noteikti nomazgājos – man tā patīk. Un vispār, lai zivis ķertos, jāslīpē meistarība. Pastāvīgi jāpilnveidojas, jāpārbauda, kā „darbojas” dažādi mānekļi, kā un ko pašam ir labāk un patīkamāk ķert – tā ir vesela zinātne.”
Makšķerēšana un modernās tehnoloģijas
„Tagad ir daudz zivju, turklāt tās kļuvušas gudrākas, taču cilvēkiem palīgā nāk modernās tehnoloģijas. Tās izmantojot, zivīm nav iespējams noslēpties. Modernajiem eholotiem ir lieliska izšķirtspēja, ar to palīdzību var saskatīt visu, kas atrodas ūdenī līdz pat ūdenstilpes dibenam. Ir redzami pat ūdensaugi. Tehnika pagaidām nespēj noteikt -- līdaka vai zandarts, taču pieredzējuši makšķernieki pēc viņiem zināma raksturojuma nosaka, kas tā ir par zivi. Ja zivs kaut nedaudz peld virs ūdenstilpes dibena, tehnika to uzreiz fiksēs, un tad atliek tikai noķert. Amerikā ir profesionālā makšķerēšanas sporta līga, gluži tāpat kā futbolā, basketbolā, tur apgrozās milzīga nauda un tiek pielietotas vismodernākās tehnoloģijas. Taču, manuprāt, lielāku prieku sagādā parastā – tradicionālā makšķerēšana.
Tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka modernai laivai nav nepieciešams enkurs. Elektriskie motori aprīkoti ar GPRS navigāciju un notur laivu noteiktajās koordinātēs.”
Velcēšana
„Es tajā neko sliktu nesaskatu, taču cilvēkiem šajā jautājumā ir atšķirīgs viedoklis. Protams, šādā veidā tiek izķerts daudz zivju. Uzskatu, ka šāds zvejas veids drīkst pastāvēt, jo cilvēks tam ir iztērējies, un tas papildina valsts nodokļu ieņēmumus. Turklāt neviens šādi neķers zivis diendienā – cilvēkam tas vienkārši apniks.” (Velcēšana ir metode, kas tiek izmantota plēsīgu zivju ķeršanai un trofeju iegūšanai. Metode ir līdzīga spiningošanai, tikai šeit cilvēkam pašam nav jāmētā ēsma. Makšķere, kuras galā ir mākslīga ēsma, tiek piestiprināta pie laivas un lēnām vilkta aiz laivas pa ūdeni.)
Par makšķerniekiem
„Makšķernieki ir dažādi – iesācēji, kuriem ir vienalga, ko un ar ko ķert, galvenais ir izmakšķerēt zivis, un pieredzējušāki, kuri jau ir tikuši skaidrībā, kādi makšķerēšanas piederumi viņiem patīk vislabāk un kuras zivis viņi ķer. Ar laiku katram makšķerniekam izveidojas savi ieradumi, principi, prasmes.
Ir arī makšķerēšanas sports, piedalāmies Latvijas čempionātos. Mūsu novadu sacensībās pārstāv un savu meistarību demonstrē divas komandas – „Dinaburga” un „Latgale”.”
Par bērnu sacensībām
„Jau deviņu gadu garumā ik gadu kopā ar draugiem rīkojam makšķerēšanas sacensības bērniem. Tiesa, šogad „Covid-19” dēļ tās nenotika. Dalībnieki sacenšas divās kategorijās – līdz 13 gadiem un vecāki. Drīzāk tās ir ģimeņu sacensības, jo bērni nāk kopā ar vecākiem, vectētiņiem un vecmāmiņām. Var pat teikt, ka tas ir makšķerēšanas festivāls. Sapulcējas daudz bērnu un sākas savdabīga spēle, kuras pirmsākumi meklējami sirmā senatnē.
Gadās visādi, ir pat diskvalifikācijas, jo mēs stingri sekojam, lai tiktu ievēroti sacensību noteikumi. Ja dalībnieks ir bērns, tātad viņš arī makšķerē, nevis viņa vietā to dara vectēvs vai vecāmāte. Drīkst palīdzēt, nevis ķert zivis paša dalībnieka vietā. Kad makšķerēšanai atvēlētais laiks ir beidzies, tiesneši nosver katra dalībnieka lomu. Kamēr tiek sadalītas vietas, bērniem ir svētki – ar mūziku un saldumiem. Televīzija, radio, avīzes un makšķerēšanas piederumu veikali sniedz informatīvo atbalstu, paziņojot iedzīvotājiem, kad un kur notiks makšķerēšanas sacensības bērniem. Uzvarētāji saņem medaļas, kausus, dāvanu kartes, katrs dalībnieks saņem balvu un diplomu – tas bērniem papildu rada patīkamu iespaidu par sacensībām un interesi par makšķerēšanu.”
Problēmas un zivju slimības
„Mūsu ūdenstilpēs zivis pārsvarā ir veselas un tīras, taču dažkārt gadās eksemplāri ar parazītiem un itin kā sakosti, ar čūlām. Parazītus likvidē, un pēc termiskas apstrādes šādas zivis cilvēkam nav kaitīgas. Gadā viena vai pāris zivis gadās ar čūlām, es tās izceļu no ūdenstilpes un izmetu. Jebkādas mutācijas – zivis ar divām galvām, astēm u.tml. man nav gadījušās.
Ne jau visas vietas ūdenstilpē ir piemērotas zivīm, lai tās tur varētu dzīvot. Tām nepieciešams komfortabls skābekļa režīms, tīra ūdenstilpe, lai duļķes, dūņas un dažādi netīrumi nepiesārņotu žaunas, lai tās varētu baroties, medīt. Un, lai zivju attīstībā nebūtu slimību un noviržu, mums jārūpējas par mūsu ūdenstilpēm vai vismaz jācenšas tās nepiesārņot.”
Noslēpumainais māneklis
„Mānekļus pilnveidoju pats – pielīmēju kājiņas, noņemu liekos taustekļus vai piestiprinu citā vietā, dažkārt pārkrāsoju – tā ir īsta māksla. Reiz man izdevās izgudrot neparastu mānekli. Šo noslēpumaino ēsmu ir redzējuši tikai vistuvākie draugi. Tā nes veiksmi sacensībās.”
Iecienītākie zivju ēdieni
„Man garšo visi zivju ēdieni, taču visvairāk – ceptas zivis ar dažādām garšvielām, burkāniem, sīpoliem. Tas ir ļoti ļoti garšīgi! Man vislabāk garšo zandarts. Taču labas un garšīgas ir visas zivis, tikai jāiemācās tās pareizi pagatavot.
Sventes ezera spoks – līdaka
„Šo stāstu par ļoti vecu līdaku, kuru „neņem” pat harpūnas, pirmo reizi dzirdēju, kad vēl tikai sāku makšķerēt. Un tas bija jau ļoti sen – deviņdesmitajos gados. Stāstīja cilvēki, kuri nodarbojas ar zemūdens peldēšanu. Milzīga līdaka, ar lielām acīm, apaugusi ar ūdenszālēm, un tai līdzās peld sīkas zivteles. Var šķist, ka tā ir atsevišķi peldoša saliņa. Es nezinu, vai tā ir patiesība vai izdoma, taču tik lielai zivij, lai izdzīvotu, vajag ļoti daudz barības. Turklāt arī zivis noveco un slimo. Iespējams, tā ir pasaciņa, kuru makšķernieki nodod no paaudzes paaudzē. Nezinu, neko nevaru apgalvot. Lai tas paliek noslēpums un skaista makšķernieku leģenda!
