„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+12.9 °C
nedaudz mākoņains

Dubrovina parka tradīcijas un romantika

“Daugavpiliešu iemīļotākā vieta, kur patverties no saules svelmes, ir skaisti izkoptais, ēnainais Dubrovina dārzs,” tā vēstīja pirmskara prese, „tolaik vasaras vakarā atvēsināties un baudīt romantiku ieradās pilsētnieki, kas dienā “svēruši siļķes”, “mērījuši metriem krepdašīnu” un “cilājuši sviras fabrikās”. Parka sākotnējais nosaukums bija Jaunais bulvāris un kopš cara laikiem šajā parkā vasarā skanēja mūzika. Arī šogad atdzimst ideja Dubrovina parkā rīkot vakara koncertus.

Senāk dārzi un parki tika iekopti tikai muižu teritorijā. Taču 19. gs. straujā urbanizācija un industrializācija lika veidot arī pilsētu publiskos parkus. Daugavpils (tobrīd Dinaburgas) pilsētas mērs P. Dubrovins (pilsētas galva 1876--1890) “muižnieku kārtai piederīgs, bet bez redzamas turības” par saviem līdzekļiem izpirka 3 ha zemes un uzdāvināja to pilsētas valdei atpūtas dārza ierīkošanai. Tas bija purvains apvidus, kur rudeņos ziedēja vaivariņi un “sūnās daugavpilieši lasīja koši nosarkušās dzērveņogas”. Parks tika ierīkots ap 1882. gadu, un P. Dubrovins savā testamentā novēlēja, ka šis parks vienmēr saucams viņa – Dubrovina vārdā, pretējā gadījumā tas pārietu mantinieku īpašumā.

Parkā tika iestādīti Latvijā reti sastopami koki un krūmi: dzeltenie bērzi, Tatārijas kļavas, zaļas duglāzijas, Ungārijas ceriņi un uzcelta estrāde par 400 rubļiem, kur vasarā spēlēja orķestris un darbojās bufete. Ugunsdzēsēju tornī uzturējās sargs, kurš sekoja kārtībai. 1914. gadā Daugavpils brīvprātīgā ugunsdzēsēju biedrība aicināja uz svētkiem par elegantāko dāmu cepurīti, skaistākajām ūsām un garāko bārdu. Vasaras periodā pilsētas valde Dubrovina dārzu gandrīz katru sestdienu iznomāja dažādām organizācijām, kas rīkoja pasākumus. Iepretī estrādei bija 500 skatītāju soli un vasaras laikā te notika militāro orķestru un karavīru kora koncerti.

Pagājušā gadsimta 30. gados Daugavpils pilsētas valde Dubrovina dārzā veica augsnes līmeņa pacelšanu, atjaunojot skaisto atpūtas vietu pilsētniekiem. Dubrovina dārza dīķī mita karūsas un līņi, zelta zivtiņas, arī foreles un darbojās strūklaka. 1939. gada vasarā vakaros te spēlēja Daugavpils kājnieku pulka pūtēju orķestris, sapulcinot ap 1000 klausītāju. Mākslinieku izpildījumā skanēja mūzika izsmalcinātai gaumei: J. Štrausa valši, Frīdiha fon Flotova uvertīra no operas “Marta”, fantāzija no P. Čaikovska operas “Jevgeņijs Oņeģins”, E. Grīga svīta no “Pēra Ginta”, fragmenti no Fr. Šuberta operetes “Trejmeitiņas”, I. Kalmana operetes “Silva”, S. Džonsa operetes “Geiša”.

1939. gadā Dubrovina dārzā tika iestādīti 100 rožu krūmi. 1940. gada ziema esot bijusi barga un Dubrovina parkā cietušas eglītes, kā arī citi mazāki kociņi, taču pavasarī krāšņi ziedējušas tulpes (nu gluži kā šogad) un ar savu smaržu skurbinājuši ceriņu krūmi. 1939. gada 10. septembrī Daugavpils Latviešu biedrības mājturības sekcija Dubrovina dārzā rīkoja Miķeļa tirgu: “Tirdziņā būs vairākas teltis dažādiem atspirdzinājumiem un jautrībai. Bērniem būs izdevība vizināties pajūgos, laisties no slīddēļa un izmēģināt laimi pie aklā kalēja”. Otrā pasaules kara laikā Dubrovina dārzā bija izveidoti vācu kritušo karavīru kapi.

Padomju laikos pirmskara kultūras mantojums tika absolūti noliegts. 1951. gada “Cīņā” var lasīt: “Buržuāziskajā Latvijā Daugavpils bija netīra, noplukusi pilsēta, bez kokiem un ziediem. Tagad Daugavpilī gādā par spodrību un visu galveno ielu malās ir apstādījumi. Agrāk Daugavpilī nav bijis dārzu un parku.” Nenoliedzami, pēc otrā pasaules kara pilsēta bija pilnībā jāatjauno. 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Daugavpils – stratēģiski nozīmīga satiksmes mezgla – iznīcināja 70% pilsētas. Pēc viņu atkāpšanās pilsētā “vien cauri dūmu mākonim rēgojās dūmeņi un skursteņi”. 1948. gadā pilsētā atjaunoja Dubrovina parku un nosauca to par Ļeņina Komjaunatnes parku: “Daļa parka jau labi iekopta -- ir zaļumi, puķes, strūklaka, soli. Tur iekārto arī deju paviljonu un būvē modernu celtni bezalkoholisko dzērienu kafejnīcai”. Padomju laikos parkā tika pārapbedīti Otrā pasaules kara padomju karavīri un šeit regulāri tika rīkoti piemiņas pasākumi, svinīgie sēru mītiņi par godu Padomju Armijas karavīriem.

Taču neparastākais notikums, kas saistās ar šo parku, notika samērā nesen -- 1981. gada 28. martā laikrakstā “Avangards” V. Rudojs sniedza pārsteidzošu ziņu par diviem pilsētas centrā ieklīdušiem aļņiem: divi aļņi bija gājuši no Mežciema pa šoseju līdz cietoksnim, pēc tam devās pa tramvaja sliedēm uz Daugavpils centru. Viens no aļņiem iegriezās tirgū un ilgi nevarēja izkļūt no ziņkārīgo pūļa, taču otrs devās uz parku: “Ļeņina komjaunatnes parka vasaras estrādē Daugavpilī redzēti dažādi skatuves mākslinieki -- gan profesionāļi, gan pašdarbnieki, taču tas, kas notika trešdien, vēl nav pieredzēts – uz skatuves parādījās alnis. Meža zvērs uzvedās mierīgi, atpūtās uz skatuves. Taču tiklīdz ziņkārīgie cilvēki nāca tuvāk, meža skaistulis piecēlās un gāja pretī.” Starpgadījums beidzās laimīgi un dzīvnieki tika nogādāti drošā vietā.

Tās ir tikai dažas Dubrovina parka vēstures ainas, ko var atrast un izlasīt mūsu pilsētas 20. gs. preses izdevumos. Ir mainījušās varas, ir mainījies parka nosaukums, taču Dubrovina parks vienmēr ir bijusi iecienīta pilsētnieku vakara atpūtas vieta. Vakara koncerti Dubrovina parkā nu jau ir tradīcija, kas atdzimst un rada svētku un piederības sajūta savai pilsētai.