Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 1. marts
Pirmdiena
Ilgvars, Ivars
-0.9 °C
skaidrs laiks

Latvijas un Krievijas miera līgumam – 100

11. augustā apritēja 100 gadi kopš Latvija un Padomju Krievija noslēdza savstarpēju miera līgumu, kas iezīmēja Neatkarības kara noslēgumu. Svinot šo vēsturisko notikumu, trešdien Rīgas pilī notika svinīgs pasākums, kurā piedalījās Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas amatpersonas.

Ceļš uz mieru

Pirms 100 gadiem jaunizveidotā Latvijas valsts un Padomju Krievija noslēdza miera līgums, ar kuru oficiāli tika izbeigtas Latvijas brīvības cīņas. Ceļš uz šo nozīmīgo vēsturisko notikumu sākās jau 1919. gada 26. augustā, kad Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija vienojās par kopīgu karadarbību pret Padomju Krieviju. Savukārt 31. augustā Padomju Krievija piedāvāja sākt miera sarunas Igaunijai, bet jau 11. septembrī – Latvijai, Lietuvai un Somijai, kā arī atzīt šo valstu neatkarību.

1919. gada septembrī Rīgā tikās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji, kuri rosināja sasaukt Baltijas valstu premjerministru un ārlietu ministru konferenci. Pāris dienas vēlāk tā notika Tallinā. Tās laikā četras Baltijas jūras reģiona valstis vienojās, ka miera sarunas ar Padomju Krieviju veiks kopīgi, tomēr Krievija uzstāja uz atsevišķām miera pārrunām ar katru valsti.

Politiskā situācija strauji mainījās Krievijas pilsoņu kara laikā. Miera sarunas tika atsāktas 1919. gada 10. novembrī Tartu, kur atkal pulcējās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu pārstāvji. Kā novērotāji miera sarunās piedalījās Somijas un Polijas pārstāvji. Igaunija uzstāja, ka miera sarunas ar Padomju Krieviju jāsāk nekavējoties, ko atbalstīja arī Lietuva. Tomēr Latvija, kas tajā laikā bija iesaistīta karadarbībā pret Bermontu, nebija gatava riskēt ar Antantes valstu atbalstu.

19. decembrī padomju pārstāvji Latvijai iesniedza savu pamiera piedāvājumu, uz ko Latvija atbildēja ar piedāvājumu sākt slepenas sarunas, kā pamatnoteikumu pieprasot atzīt Latvijas tiesības uz Latgali. Dažas dienas vēlāk telegrammā Padomju Krievija norādīja, ka piekrīt Latvijas prasībām un ir gatava slēgt pamieru.

1920. gada 3. janvārī Latvija ar Polijas atbalstu uzsāka Latgales atbrīvošanas operāciju. Jāpiebilst, ka tajā laikā pamiera sarunas starp Latviju un Padomju Krieviju turpinājās Maskavā, un Latvijas delegācija uzstāja uz pilnīgu slepenību, jo Latgales teritorijā vēl aizvien notika karadarbība. Pamiers starp Padomju Krieviju un Latviju tika noslēgts 1920. gada 30. janvārī. Karadarbība Latvijas teritorijā tika izbeigta 1. februārī.

Jau 2. februārī miera līgumu ar Padomju Krieviju parakstīja Igaunija. Līguma teksts, ko dažas dienas vēlāk saņēma Latvijas Ārlietu ministrija, radīja nepatīkamu pārsteigumu. Vairākos līguma punktos Igaunija atteicās no karadarbības rezultātā radušos zaudējumu segšanas no Krievijas puses, kā arī Krievijai tika piešķirtas plašas ekonomiskas privilēģijas un netika izvirzītas saimnieciskās prasības.

1920. gada miera sarunas

Īsi pēc miera noslēgšanas ar Igauniju šāds piedāvājums sekoja arī Latvijai. 9. februārī Latvija paziņoja, ka gatava pie šī jautājuma atgriezties nedaudz vēlāk. Latvijas Republikas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics deva uzdevumu Latvijas vēstniekiem Polijā, Lietuvā un Somijā noskaidrot valstu attieksmi saistībā ar kopīgām miera sarunām ar Krieviju.

Lietuva kopīgām miera sarunām piekrita uzreiz, Somija paziņoja, ka tai būtu jāgatavojas vēl mēnesi. Savukārt Polija jau gatavojās atsākt poļu--padomju karu, tāpēc tā bija gatava tikai konsultācijām ar Baltijas valstīm. Konsultācijās Varšavā poļi ignorēja Latvijas un Krievijas miera sarunu tēmu. Tā vietā Polija izvirzīja savas teritoriālās prasības Dienvidlatgalē. Oficiālās Latvijas--Krievijas miera sarunas Maskavā sākās vien 16. aprīlī. Tomēr miera sarunu gaitu ļoti ietekmēja Polijas karagājiens Baltkrievijā un Ukrainā 25. aprīlī.

Miera sarunas tika organizētas sešās komisijās – militārajā, politiskajā, finanšu, koncesiju, juridiskajā un reevakuācijas. Latvijas delegācija centās panākt, lai Krievija atzīst, ka 1918. gadā tā iebrukusi Latvijas teritorijā. Līdz ar to Latvijai būtu iespējas saņemt atlīdzību par karadarbības radītajiem zaudējumiem. Tomēr Krievija nepiekāpās. Tālākā uzmanība tika pievērsta robežu jautājumiem. Krievija piekrita Latvijas kontrolei pār Latgali, kā arī Pitalovas jeb Abrenes apgabalu. Plašākas problēmas raisīja Latgales dienvidu un Polijas neskaidrā robeža.

1920. gada jūlijā miera sarunas tika pārceltas uz Rīgu, kur ieradās Padomju Krievijas delegācija 29 cilvēku sastāvā. Pēdējā sarunu sēde norisinājās 9. augustā, bet jau 11. augustā pl. 12.40 Latvijas un Krievijas miera līgums tika parakstīts ar īpašu, šim notikumam izgatavotu zelta pildspalvu. Svinīga līguma parakstīšana notika Latvijas Ārlietu ministrijā. No Latvijas puses līgumu parakstīja diplomāts Jānis Vesmanis, jurists Pēteris Berģis, politiskais darbinieks Ansis Buševics, militārais darbinieks Eduards Kalniņš un zvērināts advokāts Kārlis Pauļuks. Savukārt no Krievijas puses līgumu parakstīja diplomāti Ādolfs Jofe un Jakovs Gaņeckis.

Miera līguma simtgade

Atzīmējot Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanas simtgadi, 11. augustā Latvijas Valsts prezidents Egils Levits aicināja Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Somijas valsts amatpersonas uz svinīgu pasākumu Rīgas pilī.

Svinīgā pasākuma laikā tika prezentēta Latvijas Televīzijas veidotā dokumentālā filma “Miers. Robeža. Tilts.”. Miera līguma simtgades pasākums Rīgas pilī pulcēja vairāk nekā 100 viesus, kuriem bija iespēja klātienē aplūkot 1920. gada Latvijas un Padomju Krievija parakstītā miera līguma oriģinālu. Plašākai apskatei līdz 28. augustam līgums pieejams Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Atsaucoties Latvijas Republikas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ielūgumam, pasākumu apmeklēja arī Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Reinsalu, Polijas ārlietu ministrs Jaceks Čaputovičs un Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto, kuri pasākuma gaitā piedalījās arī diskusijā par starptautiskajām ārpolitikas aktualitātēm, pašreizējo situāciju Baltkrievijā, kā arī attiecībām ar Krieviju.

“Miera līgums ar Krieviju 1920. gada 11. augustā nebija parasts starptautiskais līgums,” uzrunājot klātesošos, sacīja Valsts prezidents Egils Levits, “mums Latvijā tas nozīmēja ļoti daudz – kara beigas, mieru un izcīnītu uzvaru pret neatkarīgas Latvijas valsts idejas pretiniekiem. Ar miera līgumu Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību un uz mūžīgiem laikiem atteicās no visām suverēnajām tiesībām, kas Krievijai bija piederējušas uz Latvijas tautu un zemi.”

Egils Levits uzsvēra, ka vēl lielāku nozīmi miera līgums ieguvis 20 gadus vēlāk, kad Padomju Savienība, pārkāpjot starptautiskās tiesības, okupēja Latviju. 50 okupācijas gadus Latvija ir atgādinājusi par šo starptautisko tiesību pārkāpumu, tāpēc šis miera līgums ietvers arī 1990. gada deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

“Es tomēr šajā brīdī gribētu uzsvērt, ka otra līgumslēdzēja puse – Krievija – šobrīd neuzskata miera līgumu par spēkā esošu un tai saistošu,” atzina Egils Levits, “Krievijas argumentācijā mēs nesaklausām patiesu vēlmi atzīt pieļautos starptautisko tiesību pārkāpumus pret Latviju. Tā vietā Krievija uztur vēstures mītu par notikumu gaitu starpkaru periodā un ar to labi parāda nevēlēšanos atzīt vēsturisko patiesību.”

Savā uzrunā Valsts prezidents uzskatīja vairākus faktorus, kāpēc miera līgums vēl aizvien ir spēkā esošs. Viens no tiem – starp abām valstīm nav noslēgtas labprātīgas juridiskas vienošanās par miera līguma darbības pārtraukšanu. “Mums ir svarīgi atzīmēt šo Latvijas–Krievijas miera līguma 100. gadskārtu kā atgādinājumu par nepieciešamību arvien vairāk stiprināt tiesībās balstītu starptautisko kārtību pasaulē, mūsu atbildību par starptautisko tiesību ievērošanu un pastāvīgi rūpēties par savu iekšējo un ārējo drošību,” uzsvēra Valsts prezidents.