Daugavpils novada Kultūras centrā ”Vārpa” norisinājās Valsts zivju fonda projekta ”Dažādu sabiedrības grupu izglītošana par Daugavpils novada zivju resursiem” rīkotais seminārs, kurā interesentiem bija iespēja iegūt plašāku informāciju par zivju slimībām, kas sastopamas Daugavpils novada un arī Latvijas ūdenstilpēs.
Semināra pirmajā daļā lielāka uzmanība tika pievērsta zivju slimībām un to izplatības ierobežošanas iespējām. Semināra vadītāja, Daugavpils Universitātes vadošā pētniece Dr.biol. Muza Kirjušina atzīmēja, ka ūdenstilpju resursu veselīgums lielā mērā ir atkarīgs no pašiem iedzīvotājiem. Nav pieļaujama tāda rīcība, kuras rezultātā tiek veicināta slimību izplatība, turklāt bieži vien iedzīvotāji to pat neiedomājas.
”Zivju pavairošanai ūdenstilpēs ir jāpērk veselas, sertificētas zivis. Mēs nedrīkstam vienkārši paņemt spaini un pārnest zivis no viena ezera, dīķa vai upes citā. Šādā veidā var tikt izplatīti arī slimību ierosinātāj, kuri atrodas konkrētajā ūdenstilpē, un mēs nevaram paredzēt sekas, ko šāda rīcība var radīt jaunajā zivju dzīvošanas vietā. Parazīti, kas tiks pārnesti citā ūdenstilpē, tur var ļoti negatīvi ietekmēt vidi, izraisot dažādas saslimšanas,” uzsvēra M. Kirjušina.
Pētniece piebilst, ka svarīgas ir arī zivju audzēšanas tehnoloģijas -- barības kvalitāte, ūdenspiegāde, aerācija jeb ūdens bagātināšana ar skābekli. Šīs ir lietas, ko cilvēks var ietekmēt.
Izplatītākās zivju slimības
Atbildot uz “Latgales Laika” jautājumu -- kādas ir izplatītākās zivju slimības Daugavpils novada ezeros, kas tās izraisa un kā tās ierobežot -- pētniece atzina, ka viena no izplatītākajām zivju slimībām Daugavpils novada ūdenstilpēs ir postodipostamoze jeb tā saucamā “melnplankumu slimība”, kur kāpurs ap zivs ķermeni veido melnus plankumus.
Zivis cieš arī no ligulozes, ko izraisa cistode jeb plakantārps, kurš lokalizējas zivs vēdera dobumā, to stipri palielinot, un var pat pārplēst, kā rezultātā zivs iet bojā. Šis parazīts var būt vairākas reizes garāks par savu saimnieku. To var viegli pamanīt ar neapbruņotu aci, zivi ķidājot.
Vēl viena izplatīta zivju slimība ir dipostamoze, kas var veicināt zivju kataraktu. Zivju, kurās ieperinājies gana liels šo parazītu skaits, acīs saskatāmi balti plankumi. Tādējādi zivis kļūst aklas un labi pieejamas parazīta nākamajiem saimniekiem – putniem.
Postodipostamozi un dipostamozi izraisa trematožu metacerkāriji (sūcējtārpu kāpuri).
Ierobežot šo slimību izplatību ir visai sarežģīti, jo putni, kas ir gala saimnieki, pārsvarā ir aizsargājamās sugas. Tā kā saimniekus nevar atdalīt, pārtraukt parazītu attīstības ciklu brīvā dabā ir visai problemātiski. Cīņā ar parazītiem visefektīvākais paņēmiens, kā zināms, ir pārtraukt attīstības ciklu. Dīķos vai zivsaimniecībās cīnīties ar zivju parazītiem ir vieglāk.
Tā rezultātā ir ezeri, kur gandrīz vai visas karpveidīgās zivis ir ar plankumiem, un mēs neko nevaram izdarīt. Tur pirmie starpsaimnieki ir gliemji, otrie -- zivis, bet putni ir gala saimnieki, kur parazīts pieaugušā formā parazitē.
Cilvēkam bīstamie parazīti mājo plēsīgajās zivīs
Otrajā daļā semināra dalībnieki tika iepazīstināti ar zivju parazītiem un veselības riskiem, kas var rasties cilvēkam. Semināra vadītāja informēja, ka Latvijas ūdenstilpēs nav sastopams daudz zivju sugu, kuras varētu izraisīt cilvēka saslimšanu. Tomēr pastāv vesela virkne tādu zivju parazītu, kas ir redzami ar aci. Ja cilvēks nav informēts, viņš sāk uztraukties par zivs veselīgumu, kā arī šaubās, vai to drīkst lietot uzturā.
Mūsu reģionā cilvēkam bīstamie parazīti mājo galvenokārt plēsīgajās zivīs, skaidro pētniece.
”Difilobotrioze jeb zivju lentenis, kas cilvēka zarnu traktā var izaugt līdz 20 metriem, ir raksturīga mūsu reģiona plēsīgajām zivīm -- zandartiem, līdakām, ķīšiem un asariem. Zivju muskulatūrā šis tārps ir kāpura stadijā, tas ir aptuveni vienu centimetru garš, neveido nekādu cistu un to nav tik viegli pamanīt. Tādēļ šīs zivis pusjēlas nedrīkst lietot. Lai tiktu galā ar parazītiem, ir jāizmanto klasiskās to inaktivācijas metodes -- sasaldēšana vai termiska apstrāde, paaugstinot temperatūru, kārtīga cepšana vai vārīšana,” uzsver M. Kirjušina.
Semināra noslēgumā tā dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar zivju paraugu nosūtīšanas procesu laboratoriskiem izmeklējumiem, kā arī apmeklēja DU Parazitoloģijas un histoloģijas laboratoriju. Tajā ar mikroskopu palīdzību bija iespēja vērot zivju saslimšanas klīniskās jeb vizuāli redzamās pazīmes.
Atbildot “Latgales Laikam” uz jautājumu -- kā pareizi nosūtīt zivju paraugus laboratoriskiem izmeklējumiem -- pētniece uzsvēra, ka vispirms ir jāsaprot, kas notiek ar zivi un kāda veida testu jūs gribat veikt -- bakteriālo, virālo vai parazitoloģisko.
Zivis jācenšas atgādāt uz laboratoriju dzīvas, ūdenī, kas ņemts no tās pašas ūdenstilpes, kur zivs dzīvo. Ja zivi nav iespējams nogādāt laboratorijā dzīvu, tad tā ir jāatdzesē, piemēram, apliekot ar ledus gabaliem. Laboratoriskos izmeklējumus saldētām zivīm nav iespējams veikt.
Ēdot suši ārzemes, būtu jāuzmanās
Daudzi iedzīvotāji ir iecienījuši suši, mazsālītu lasi, citus ēdienus, kurus gatavojot, zivis netiek pietiekami termiski apstrādātas. Daži ir nobažījušies, vai nepastāv inficēšanās risks, lietojot uzturā šādus ēdienus.
“Latvijā, lietojot uzturā šādus ēdienus, inficēšanās risks nav liels, jo pie mums pārsvarā tiek piedāvāti zuši un laši, kuri ir audzēti zivju audzētavās Norvēģijā, kur zivis ir atdalītas no pārējiem saimniekiem un tām nav iespēju invadēties. Bet, ja cilvēki, aizbraucot uz Austrumu zemēm, vēlas tur nogaršot suši, tad pastāv inficēšanās risks ar trematodēm jeb sūcējtārpiem, kas pēc tam var parazitēt ne tikai cilvēka zarnu traktā, bet arī aknās, žultsvados un citos dobumos, no kuriem šos parazītus ir grūti izdabūt ārā un cilvēku izārstēt. Arī slimība šādos gadījumos norit daudz smagāk,” norādīja M. Kirjušina.
Īpaši piesardzīgiem ar termiski nepietiekami apstrādātu zivju lietošanu uzturā cilvēkiem vajadzētu būt, dodoties ārzemju braucienos uz vietām, kur cilvēkam patogēnie parazīti ir vairāk izplatīti. Tur, nezinot situāciju, var kaut ko nogaršot un saslimt. Šāda veida saslimušie Latvijā pēdējā laikā tiek reģistrēti aizvien biežāk.
