Kopš Atmodas pirmsākumiem Latvijā nu jau aizritējuši vairāk nekā trīs gadu desmiti. Nesen tika pieminēta Daugavpils HES būvniecības apturēšana un svinēta Baltijas ceļa 30. gadadiena. Dalīties to laiku atmiņās un šodienas atziņās “Latgales laiks” šoreiz aicināja pazīstamo Latvijas Televīzijas žurnālisti un diktori, savulaik populārā televīzijas raidījuma “Latgola” seju, politiķi, kas aktīvi iesaistījās dažādos Latgales kultūras un sabiedriskajos procesos, piecu Saeimu (5.—9.) deputāti Antu Rugāti.
* Kas jums pirmais nāk prātā, atceroties Atmodu?
-- Šis laiks man lielā mērā saitās ar raidījuma “Latgola” veidošanu. No šī Padomju armijas helikoptera “Mi-2” (rāda fotogrāfiju) 1989. gadā mēs filmējām Daugavas lokus raidījumam “Latgola”. Toreiz tam nebija vajadzīga nedz liela nauda, nedz arī kādi līgumi bija jāslēdz, nebija arī bažu, ka mūs kāds varētu apcietināt. Nebija arī jautājumu, kam tas tiek filmēts un kur tiks izmantots. Raidījums “Latgola” toreiz bija populārs Latvijas Televīzijas zīmols un tā veidotājus pazina daudzi.
Atmoda bija laiks, kad mēs gājām laika apjēgšanas ceļu. Man Atmoda sākās, kad sāku apjaust spēju izteikt viedokli. Man tas šķita būtiski, un tas man atņēma bailes. Toreiz sapratu, ka tik maz zinu, ka man nav īsti ko teikt. Sapratu, ka ir taču cilvēki, kam varu vaicāt. Cilvēki, kas piedzīvojuši to laiku, kuru mēs tagad gribam izbeigt, mainīt un būvēt kaut ko jaunu. Tobrīd mēs nezinājām, kā tas būs un kā mēs dzīvosim.
Tobrīd mums bija arī daudz stipru balstu -- bija spēcīga prese un televīzija kā tiešas informācijas nesēja. Mēs, radošā grupa “ Latgola”, toreiz bijām kā tāds rokturis, kas atver durvis. Es nebiju vedēja, es biju instruments, kurš atrod cilvēku, ļauj viņam stāstīt piedzīvoto, atklājot savu patiesību.
Daugavpilī tolaik bija tikai 13 procenti latviešu un latgaliešu. Tikāmies un runājām ar tiem, kas gribēja sakārtot Daugavas lokus, cilvēku radīto vidi pilsētā, arhitektūru un daudz ko citu. Lai cik dīvaini tas šķita, “Latgolai” tobrīd nebija cenzūras. Mēs vienkārši gatavojām sižetus un tos demonstrējām.
Viens no raidījumiem, kas īpaši iespiedies atmiņā, tika rādīts televīzijā 1991. gada janvāra barikāžu dienās. Toreiz, kad Padomju armijas tanki Viļņā, pie televīzijas torņa, “mala” protestētājus, raidījuma starplaikos ziņojām par jaunāko situāciju Lietuvā un to, kas notiek Latvijas Augstākajā padomē. Toreiz vienas stundas vietā raidījums ilga teju trīs stundas.
Tā bija dzīva, reāla informatīva žurnālistika, kura nebija domāta izklaidei vai laika „nosišanai”, -- tas kas toreiz vienoja cilvēkus.
* Kāds bija risks, ar kuru bija jārēķinās brīvības cīnītājiem?
-- Lai gan upuru skaits Latvijas neatkarības cīnītāju rindās bija salīdzinoši neliels, tas jebkurā brīdī varēja pieaugt.
Nevienos laikos neesmu bijusi pietuvināta tiem, kam bijuši pieejami slepeni lēmumi un slepeni dokumenti. Nezinu, vai tā tiešām bija, bet klīda baumas, ka bija saraksti – tajos bija iekļauti cilvēki, kuri pie pirmās izdevības tiks izvesti no Latvijas, lai nejauc te gaisu un nemusina tautas masas.
* Vai veidojāt kādu sižetu arī par Daugavpili?
-- Viena no intervijām, kas spilgti iespiedusies atmiņā, bija ar tā laika Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Daugavpils pilsētas komitejas sekretāru Vladimiru Žarkovu. Toreiz jautājām viņam par dažādām vienkāršām lietām, piemēram, par to, kas tiks darīts, lai nodrošinātu Daugavpils teātra aktieriem cilvēcīgus dzīves apstākļus, kad māksliniekiem tiks piešķirti dzīvokļi, kad pilsētā tiks iedzīvināta latviskā vide u.tml. Atbildot uz šiem jautājumiem, intervējamais, pats sev nemanot, atklāja arī savu ideoloģisko nostāju.
Par amizantu situāciju, pats to negribot, parūpējās Vladimira Žarkova adjutants (sauksim viņu tā), kurš intervijas laikā, stāvot pie durvīm un nelaižot telpā citus apmeklētājus, viņiem skaidroja – „tuda ņeļzja, jego sņimajut”. Šos vārdus varēja saprast divējādi -- gan ka viņu filmē, gan arī, ka ņem nost no amata. Ja šodien mēs par to varam pasmieties, tad tobrīd V. Žarkovam bija sarkani pleķi uz sejas.
* Kāds rezultāts bija šai intervijai ar V. Žarkovu?
-- Gribēdams vai negribēdams, toreizējais LKP Daugavpils pilsētas komitejas sekretārs kameras priekšā dotos solījumus, cepuri nost, izpildīja un Daugavpils mākslinieku un aktieru dzīvokļu jautājumu atrisināja. Par to viņam, protams, var pateikt paldies, ja vien zem tā visa nestāvētu viņa ideoloģiskā pārliecība un tas, kādēļ viņš to visu nebija izdarījis līdz intervijai.
Sižeta filmēšanas laikā automašīnai, ar kuru pārvietojās “Latgolas” radošā grupa, tika sadurtas riepas. Bijām spiesti gan vērsties policijā, gan mainīt riepas.
Žēl, ka vēlāk, puča laikā, kad televīzijā ienāca „beretes”, bojājot tehniku un iznīcinot daudzu vērtīgu sižetu ierakstus, arī šī intervija tika iznīcināta. Daudzu vērtīgu raidījumu ieraksti aizgāja nebūtībā arī vēlāk, “nabadzības laikos”, kad tiem pa virsu tika sarakstīti jauni sižeti. Tādēļ par to laiku ir palicis visai maz liecību.
Daugavpilī aktīvi darbojās un latvisko vidi mēģināja iedzīvināt gan latviešu un latgaliešu, gan poļu un ebreju nacionālās biedrības, gan Saules skola un toreizējais Daugapils Pedagoģiskais institūts, gan arī baznīca. Arī toreizējo vietējās izpildvaras vadītāju Alekseju Vidavski var uzskatīt par salīdzinoši „gaišu”, jo viņš ļoti labi prata noorganizēt pilsētas saimniecisko dzīvi, taču arī viņam bija savas “ēnas puses”.
* Atmodas laikā liels atbalsts Latvijas neatkarībai bija arī no citu tautību pārstāvju puses, taču, piešķirot pilsonību, sabiedrība tika sadalīta pilsoņos un nepilsoņos. Vai tas bija pareizi?
-- Situācija bija sarežģīta, es toreiz nebiju pie lēmējiem. Pēc tam gan es vairākus sasaukumus vadīju Pilsonības likuma izpildes komisiju un jautājums par pilsonību bija aktuāls.
Lietas būtība slēpjas cieņā pret cilvēkiem, ar kuriem tu esi bijis kopā, kad ir bijis smagi. Nebija pareizi sākt no viņiem „atkratīties”, kad kļuva vieglāk. Uzskatu, ka šāda rīcība nebija pareiza ne no humānā, ne valstiskā viedokļa.
Taču demokrātijā lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu. Iespējams, šī lēmuma pamatā bija bailes par iespējamo valsts apdraudējumu. Vēlāk šis lēmums provocēja gan pilsonības tirgošanu, gan dažādus citus pārkāpumus un problēmas.
Skatoties no otras puses, it kā viss ir nolemts pareizi -- valsts tomēr ir jāveido pamatnācijai, un pārējie ir laipni aicināti šeit būt, ja tāda ir izvēle. Diemžēl rezultātā ir iegūta vāja divkopienu valsts, kuru ir viegli piespiest darīt to, ko kāds tai liek.
* Kas būtu darāms lietas labā?
-- Zelta laikus mums neviens nevar radīt, tikai mēs paši, ja mēs esam radītāji, ne pārradītāji. Uzskatu sevi par laimīgu cilvēku, jo man ir mana valsts. Es varu vēlēties ideālu valsti, bet man ir jāpieņem reāla valsts – tāda, kāda tā ir, ar reālu, nevis iedomātu ideālu sabiedrību.
Cilvēkam ir jākļūst par balstu nākamajai paaudzei. Ja viņš par tādu nekļūst, tad kāda jēga ir viņa dzīvei. Mērķa redzējums ir stratēģija, un taktika -- ceļš uz tā sasniegšanu. Latvijai šis mērķis joprojām nav formulēts, tādēļ arī tās attīstība „tenterē”.
Man ir gandarījums par to, ka mana mazmeita mani dažreiz palabo, ja nepareizi pasaku kādu vārda formu. Pati to savulaik viņai esmu mācījusi. Man patīk, ka viņai ir savs viedoklis un ka viņa nebaidās to pateikt.
Arī mana vecmamma, ravējot, mācīja man atšķirt burkānus no nezālēm, kas dīga dobē. Lai arī tas bija mokoši, dažbrīd līdz pat puņķiem un asarām, arī tas man bija jādara un es to iemācījos. Pēc tam dzīvē tas ļoti noderēja, jo šis knipelīgais darbs man bija devis izpratni par to, ko nozīmē izdarīt tā, kā ir jābūt. Šo kārtību, kāds ir burkāns, kādas ir dilles un kāda ir nezāle, nosaku nevis es, bet gan daba.
Lai sakārtotu valsti, mums katram ir jāsakārto sava vieta. Strādājot Saeimā , es sapratu, ka nav tādas vienas valsts sakārtošanas programmas. Programma ir tāda, ka katrs kārto tur, kur viņš ir.
Nekad nesaki par bērnu, ka viņš ir mazs, viņš ir bērns. Nekad nevajag teikt, ka mēs esam maza tauta. Tā sakot, mēs sevi noniecinām. Neskatoties uz to, kā mums te šodien iet, uzskatu, ka Latvijas vienīgais ceļš ir augt par lielu tautu. Ja mēs mīlam savu valsti, savu tautu un savu tautību un savu vienīgo zemes pleķi, tad mums ir jāpieņem viss, kas šeit notiek arī tagad, kad ir šis gļēvais laiks un citi diktē mums noteikumus. Šī pieņemšana ir stiprināšanās pret gļēvumu.
Ne jau ar zobenu man iet pret šo gļēvumu, man pašai ir jābūt stiprai, maniem mazbērniem ir jābūt stipriem. Kurš tad viņus baros, kurš viņiem ierādīs, kā burkānu atšķirt no nezāles, ja to nedarīšu es? Ja es ielikšu viņos šo pamatu, man ir cerība, ka no viņiem izaugs Latvijas cienīgi cilvēki, ka Latvija ar viņiem leposies un ka viņi veidos Latviju tādu, uz kuru es ceru, uz kuru mēs cerējām, kad 80. gadu beigās sākām rosīties un veidot Atmodu.
