Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 26. oktobris
Pirmdiena
Amanda, Amanta, Kaiva
+11.0 °C
apmācies

V. Šaudiņa: sākumā bija sevis apzināšanās posms

Kopš trešās atmodas sākuma ir pagājuši nu jau vairāk nekā 30 gadi. Atceroties toreizējos notikumus, “Latgales Laiks” turpina publikāciju sēriju, un šoreiz aicināja uz sarunu vienu no tā laika Latvijas Tautas frontes Daugavpils grupas aktīvistēm, pašreizējo Daugavpils Universitāte Latviešu valodas katedras vadītāju Vilmu Šaudiņu.

Apjausma par notiekošo nāca pakāpeniski

-- Pašos Atmodas pirmsākumos par tā brīža sabiedriskajām un sociālajām norisēm un kas tās izraisījis man nebija pārāk daudz zināms. Pateicoties veiksmīgai apstākļu sakritībai, manā ģimenē un dzimtā nebija nedz izsūtīto, nedz kā citādi represēto. Kāds no tuviniekiem gan ir bijis iekļauts izsūtāmo sarakstos, taču labi ļaudis bija pabrīdinājuši un viņš īstajā brīdī bija paspējis noslēpties.

Vienīgais, ko zināju, bija mammas stāsts par kādu savulaik nesaņemtu vēstuli. Pagājušā gadsimta 60. gados mammu bija sameklējusi viņas bērnības draudzene, kura kara laikā bija emigrējusi uz ASV. Draudzene mammai bija atsūtījusi vēstuli, taču kāda tā laika politiskā darbone to viņai nevis atdeva, bet gan acu priekšā saplēsa un izmeta. Vēlāk, 90. gadu sākumā, draudzene no ASV atbrauca ciemos un viņas tomēr satikās.

70. gados, kad sāku studēt Latvijas Universitātē, rudenī braucām uz kolhoziem vākt kartupeļus. Mūsu toreizējais kurators, literatūrzinātnieks Otto Čakars, mūs pabrīdināja, lai mēs nedziedam nekādas “nesaprotamas” dziesmas, jo par šādu rīcību draudot nepatikšanas līdz pat atskaitīšanai no augstskolas. Kā vēlāk uzzināju, savulaik Otto Čakars par to, ka viņa studenti dziedājuši “Zilo lakatiņu”, bija izpelnījies rājienu.

Mana nākamā saskarsme ar tā laika politiskajām reālijām bija studentu celtnieku vienībā. Mans labs paziņa, topošais filozofs, kā viens no labākajiem studentu celtnieku vienību vadītājiem izpelnījās iespēju doties ārzemju braucienā. Pēc atgriešanās mājās viņš tika izslēgts no universitātes tikai par to, ka, būdams Lielbritānijā, bija saticis vietējos latviešus un ar viņiem aprunājies. Vēlāk gan viņš aizbrauca uz Igauniju un tur pabeidza studijas.

Sapratu, ka man tajā visā ir jāiesaistās

-- Ja neskaita šos faktus, tad var uzskatīt, ka diezgan ilgu laiku biju dzīvojusi neziņā un sava veida “svētlaimē”. Kad jau bija jūtamas pirmās tā laika vēsmas – Rakstnieku savienības kongress, pazīstamā žurnālista Mavrika Vulfsona uzstāšanās un citi notikumi, šo to vairāk man sāka stāstīt arī vecāki. Tēvs juta līdzi visam notiekošajam un ļoti pārdzīvoja. Visai drīz pie mums istabā parādījās arī Latvijas ģerbonis.

Toreiz virmoja aktivitātes arī ap Daugavpils HES būvniecības pārtraukšanu, kurās aktīvi iesaistījās mans studiju biedrs Dainis Īvāns, kuram es uzticējos. Un tā kādā brīdī es sapratu, ka arī man tajā visā ir jāiesaistās, un 1989. gadā iestājos Tautas frontē.

Zināmā mērā tā bija arī sekošana citiem. Taču pamazām man radās arvien lielāka izpratne par notiekošo un pārliecība. Mērķis bija panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu. Lai arī daudzi toreiz bažījās, vai tāda maza valsts kā Latvija spēs izdzīvot, man bija romantizēts skatījums un mans pretarguments bija -- pasaulē taču ir daudz mazu valstu.

Tautas frontes Daugavpils grupā bija mēģinājumi izveidot divvaldību

-- Atmodas pirmsākumos Daugavpilī faktiski izveidojās politiskā divvaldība ar promaskaviski noskaņoto partijas komitejas sekretāru Vladimiru Žarkovu no vienas puses un Latvijas neatkarības ideju atbalstošo Valdi Lauski -- no otras.

Mēģinājumi organizēt divvaldību jeb pārņemt vadību bija arī Tautas frontes Daugavpils grupā, kuru toreiz vadīja Ēriks Didrihsons. Vienreiz tika organizēta grupas sanāksme, uz kuru ierodamies no Rīgas tika gaidīta Sandra Kalniete ar domubiedru grupu. Paralēli šim pasākumam vietējais aktīvists Arturs Priedītis mēģināja noorganizēt vēl vienu Tautas frontes biedru saietu.

Domāju, ka šis pasākums tika rīkots ar vēlmi pārvilināt cilvēkus, lai grupa izskatītos mazāka. Pieļauju, ka tas nebija bez nolūka un ne bez “atbalsta”. Domāju, ka tā bija vēlme pārņemt varu. Protams, nevar noliegt to, ka A. Priedītim piemita kolosālas organizatora spējas.

Darbojoties Tautas frontes Daugavpils grupā, nācās rakstīt sanāksmju protokolus, tirgot laikrakstu “Atmoda”, birojā atbildēt uz telefona zvaniem, piedalīties mītiņu un dažādu citu pasākumu organizēšanā, vēlēšanās būt novērotājam no Tautas frontes.

Vienu no augstākajiem patriotisma viļņiem Daugavpilī toreiz sita Latgales Dziesmu svētki Stropu estrādē, ar dalībnieku gājienu cauri visai pilsētai līdz Stropu estrādei un sagaidītāju tūkstošiem ielu malās. Tieši tobrīd es sajutu, ka atbalsts Latvijas neatkarībai patiešām ir liels. Pieļauju, ka par šādu latviskuma daudzumu Daugavpilī tobrīd daudzi bija šokā.

Atmoda bija pirmais solis arī latgaliskuma atdzimšanā. 1992. gadā Daugavpils Universitātē norisinājās Latgales Pētniecības institūta pirmā konference. Tajā daudz tika runāts par ekonomiku dažādos kontekstos, salīdzinājumā ar citām valstīm, uzklausīti dažādi ieteikumi un salīdzinājumi.

Ar garu pret karu

-- Diezgan aktīvi atmodas pasākumos iesaistījās arī studenti. Īpaši labi šis atbalsts bija jūtams janvāra barikāžu laikā, kad daudzi no viņiem devās uz barikādēm. Tā kā bija arī tādi pasniedzēji, kas neatbalstīja studentu došanos uz barikādēm, man nācās iet pie viņiem un runāt, līdz viss tika nokārtots.

Tajās tālajās janvāra dienās kopā ar citām tautfrontietēm vācām vilnas zeķes, cimdus, citas mantas, saiņojām un sūtījām uz Rīgu barikāžu aizstāvjiem. Savukārt Daugavpils gaļas kombināts, atbalstot barikāžu dalībniekus, sūtīja viņiem savu produkciju.

Notiekošajam līdzi dzīvoja arī mani kolēģi profesors Fjodors Fjodorovs un profesors Joels Veinbergs. 1991. gada janvāra beigās kā atbalstu to dienu notikumiem nolēmām sarīkot pirmos Humanitāros lasījumus, kuros piedalījās vēsturnieki, literāti un valodnieki. Tā bija mūsu artava, mūsu ieguldījums to dienu notikumos, kad pret karu vērsāmies ar garu. 90. gadu vidū, kad pie mums ciemos sāka braukt lietuvieši, Humanitārie lasījumi kļuva jau par starptautisku zinātnisko pasākumu.

Tobrīd Daugavpilī aktīvi darbojās arī Drošības komiteja. Drošībnieki bija piespieduši pie sienas kādu Daugavpils Universitātes studentu, gan ne daugavpilieti, kurš bija pastrādājis kādu pārkāpumu. Viņš bija spiests pamest augstskolu un turpināt studijas Igaunijā. Arī augstskolā bija cilvēki, kas sadarbojās ar Drošības komiteju.

Vienu brīdi mums ar kolēģi Valdi Ķikānu nācās mācīt drošībniekiem latviešu valodu. Tas nebija diez ko omulīgi. Viņš no šīs nodarbes atteicās visai drīz, es vienu posmu izturēju. Bija gadījums, kad sarunās par brīvo tematu viņi mēģināja mani iztaujāt par Tautas fronti. Pateicu, ka šī tēma ir ārpus saskaņotajām, bet, ja kāds vēlas, tad varam par to parunāt pēc nodarbībām. Atceros, ka pēc šīs manas atbildes divi apmācāmie, laikam lielākie priekšnieki, savā starpā saskatījās un vairāk mani neaiztika.

Nezinu kas un kā maksāja par šīm nodarbībām, bet es saņēmu tikai skaidru naudu „uz rokām” un man nekad un nekur nevajadzēja parakstīties.

Atmodu izraisīja dažādu apstākļu sakritība

-- Atmodu, kad bija iespējams sākt kaut ko darīt, kustināt Latvijas neatkarības jautājumu, izraisīja dažādu apstākļu sakritība. Ārzemēs bija daudz cilvēku, kas ticēja un cerēja, ka Latvija kādreiz atkal būs neatkarīga. Daudz bija arī asimilējušos, kas ne uz ko īpaši necerēja. Atmodu sekmēja arī Padomju Savienībā notiekošie procesi, kā arī spiediens no ASV puses.

Pieļauju, ka tāda īsta redzējuma, kurp mēs ejam un kas šim nolūkam jāizdara, nebija. Bija vēlme atkal izveidot savu valsti. To, ko gribējām, mēs sasniedzām salīdzinoši viegli. Lai arī bija cilvēku upuri, tie tomēr nebija tik lieli, kā varēja būt. Tas, protams, ir labi. Labi nav tas, ka tam, ar ko nāca un ko piedāvāja Tautas fronte, nebija turpinājuma. Ļoti ātri sākās mežonīga raušana, plēšanās par to, kurš vairāk sagrābs.

Liela daļa toreizējo valsts vadītāju, gan Godmanis, gan Šķēle un Šlesers, gan arī daudzi citi, vispirms domāja par sevi, par to, kā attīstīt savu biznesu, un tikai pēc tam par valsti un tās iedzīvotājiem. Es tā to saskatīju un redzu joprojām.

Daļa vainas jāuzņemas arī pašiem

-- Nevar jau visu vainu uzvelt tikai un vienīgi pie varas esošajiem, daļa vainas jāuzņemas arī mums pašiem, kas par viņiem balsojuši. Par kādu tik ārprātu mēs savulaik neesam balsojuši. Manuprāt cilvēki gaidīja, ka kāds atnāks un visu izdarīs, taču tā nemēdz būt.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā gar pierobežu speciāli cēla skolas, tādējādi nostiprinot pierobežu, lai tur dzīvotu cilvēki. Līdzšinējā valsts politika ir novedusi pie tā, ka pierobeža daudzviet ir palikusi tukša, bet Rīgā visi nezina, kur likties, sūdzas par transporta sastrēgumiem un dažādām citām problēmām.

Pētot pierobežas izloksnes Sēlijas pusē, esmu bijusi vietās, kur patlaban ir pilnīgi tukšumi, kur vēl 19. gadsimtā, kad tika būvēts dzelzceļš, bija uzplaukuma laiks. 19. gadsimta beigās, vēl Krievijas laikā, veiktā skaitīšana liecina, ka šeit bijuši pagasti, kuros bijis pat vairāk par pussimts krogu. Tas, savukārt, liecina, ka tur ir dzīvojuši cilvēki un viņiem ir bijusi nauda.

Skatoties no cilvēku iespēju viedokļa, patlaban tās, bez šaubām, ir daudz plašākas. Skatoties no valstiskā viedokļa, valsts tomēr nav sakārtota. Nav pēctecības, prioritātes mainās ar katru jaunievēlēto politisko koalīciju. Nav stratēģiskās līnijas, uz ko mēs vispār tiecamies. Pastāvīgās reformas nīcina ārā pat to, kas mums vēl ir saglabājies.

Lai arī Latvijai, atšķirībā no pasaules lielvalstīm, nav bijis impērisko tieksmju, ceru, ka tā tomēr spēs pastāvēt. Ceru uz jauno paaudzi, gan ne uz to, kas pašreiz ir pie varas, kuri kā personības veidojušies 90. gados, jo tā nav tā labākā, bet gan uz nākamajām, jo tur ir daudz prātīgu cilvēku.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.