Situāciju ūdens bioloģisko resursu kontroles jomā, kā arī makšķerēšanas noteikumu ievērošanā Krāslavas novada upēs un ezeros var raksturot divos vārdos – „laime nelaimē”. Tā kā daudzi iedzīvotāji aizbraukuši uz ārzemēm vai aizgājuši viņsaulē, krietni samazinājies arī maluzvejnieku skaits, tāpēc nelikumīgi izlikt tīklus vai murdu tagad gandrīz vairs nav kam.
Viens par visiem
Par situāciju vides un zivju resursu aizsardzībā pastāstīja Krāslavas pašvaldības policijas darbinieks Jānis, kurš veiksmīgi apvieno sabiedriskās kārtības uzraudzīšanu dzimtajā pilsētā un makšķerēšanas noteikumu ievērošanas kontroli. Savulaik strādājis robežsardzē, bet pašlaik atrodas izdienas pensijā. Viņš pastāstīja par sava darba niansēm, taču vēlējās palikt anonīms.
Inspektors dzimis Aulejas pagastā (tolaik tas bija Krāslavas rajons), viņam ir piecdesmit gadi, jaunajā amatā strādā nesen. Viņš kontrolē divus Daugavas un Dubnas posmus desmitiem kilometru garumā un 146 mazus un lielus ezerus, tostarp populāro Siveru, Baltijā dziļāko Drīdža ezeru u.c., tāpēc ūdenstilpju kopējā platība ir simtiem tūkstošu kvadrātkilometru. Tā kā inspektors šo milzīgo teritoriju kontrolē viens pats, slodze ir liela, pat neskatoties uz to, ka viņa rīcībā ir moderna tehnika, -- divas jaunas Japānā ražotas motorlaivas, arī divi motori, kvadracikls, lai varētu pārvietoties ziemā. Tas viss iegādāts, īstenojot Eiropas Savienības fondus. Tiesa, inspektors atzīst, ka ar šo supertehniku gandrīz nav, kam dzīties pakaļ.
„Man ir sarežģīti runāt par darba efektivitāti un operativitāti, no malas tas redzams labāk, taču vienatnē pastāvīgi apsekot un izkontrolēt visu mūsu novadu fiziski nav iespējams. Tā kā esmu dienējis robežsardzē, es neprotu pildīt savus pienākumus formāli. Savukārt, lai godprātīgi sekotu kārtībai upēs un ezeros, nepietiek ne spēka, ne laika. Taču es cenšos, cik spēju. Par laimi, dažreiz man palīdz iedzīvotāji,” stāsta ūdens bioloģisko resursu inspektors. Piemēram, rīdzinieki, kuri iegādājušies Krāslavas novadā zemi vai uzbūvējuši mājas pie ezeriem vai upēm, pret maluzvejniekiem izturas negatīvi un cenšas nekavējoties ziņot inspektoram par pārkāpumiem. Taču to nevar teikt par neapzinīgiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri bieži vien ir cieši saistīti ar maluzvejniekiem un darbojas kopā ar tiem. Taču šādi pārkāpumi visbiežāk tiek izdarīti uz ezeriem, kuri atrodas uz Latvijas un Baltkrievijas robežas.
Ar tīkliem – gan nedrīkst, gan drīkst
Ezeri atrodas visa novada teritorijā, kur krustām šķērsām mijas apsēti un aparti tīrumi, purvi, grāvji un meži ar nogāztiem kokiem: „Tas viss, tostarp arī privātā zeme, rada pamatīgus sarežģījumus. Dažreiz man vajag pavilkt laivu vai pārvietot kravu, bet visapkārt pilns ar šķēršļiem. Pamēģini atrisināt problēmu! Un nav arī, kas varētu palīdzēt… Nākas visu darīt pašam. Paldies Dievam, spēks vēl ir. Tādējādi sanāk, ka viens pats esmu karotājs.”
Ik gadu inspektoram izdodas aizturēt 5—6 maluzvejniekus. Ņemot vērā milzīgo teritoriju, kas ir viņa pārziņā, tas ir ļoti maz. Pārkāpējiem tiek sastādīts protokols, konfiscēti zvejas rīki, ja to daudzums un veids pārsniedz likumā pieļauto. Pēc tam maluzvejnieki noteiktā dienā stājas Daugavpils reģionālās vides pārvaldes Resursu kontroles sektora komisijas priekšā, kuras pārstāvji tad arī nosaka sodu.
Maluzvejnieku tīkli (parasti – Ķīnas ražojums) tiek sadedzināti vai sacirsti ar cirvi. Kādā ezerā to bija izlikts tik daudz, ka tad, kad inspektors izcēla tīklus no ūdens, lai „guvumu” nogādātu krastā, bija jābrauc vairākas reizes: „Jāatzīmē, ka ar katru gadu tīklus zivju ķeršanai izmanto aizvien retāk. Ja nav licences, tagad veikalā tos nevar iegādāties, ja nu vienīgi izdodas tikt pie „kreisās” preces, un maluzvejnieki tā arī dara. Tomēr tagad gandrīz vairs nav, kam ķert zivis. Mūsu novads paliek aizvien tukšāks…”
Inspektors pastāstīja, ka Krāslavas novada ezeros un upēs ķert zivis ar tīkliem drīkst oficiāli. Lai to darītu, privātpersonai jāvēršas ar iesniegumu novada domē un jāsamaksā 25 eiro. Pēc tam, kad domes ierēdņi (aptuveni pēc divām nedēļām) dod piekrišanu, inspektors marķē tīklus un izsniedz licenci – tādējādi bez jebkādām problēmām drīkst ķert zivis veselu gadu. „Ir divi zvejas veidi – komerczveja un pašpatēriņa zveja. Ja cilvēks vēlas nodarboties ar komerczveju, jānoformē zemnieku saimniecības, individuālā uzņēmuma vai citas saimnieciskās darbības dokumenti,” skaidro inspektors. Tīkla garums šajā gadījumā nav ierobežots, 5 metri maksā 2 eiro 85 centus. Tas nozīmē, ka 200 metrus garš tīkls izmaksās aptuveni 100 eiro gadā. Taču pat šādi zvejas noteikumi nespēj ieinteresēt cilvēkus – interesentu ir maz. Ir labi, ja viņi noķer vismaz pusi piešķirtā limita, bieži vien -- pat mazāk. Inspektors saka – cilvēki labprātāk strādā savā saimniecībā nekā zvejo.
Cilvēks savā vietā
Bez jebkādām bažām un riska, baiļojoties, ka var aizturēt inspektors, drīkst ķert zivis ar makšķeri. Taču arī šajā gadījumā ir gan noķerto zivju skaita, gan lieluma ierobežojumi. Piemēram, līdakas vai zandarta (atļauts noķert ne vairāk par piecām zivīm) garums nedrīkst pārsniegt 50 cm, bet sama vai zuša (drīkst tikai trīs) – 45 cm. Savukārt asarus atļauts ķert ne vairāk kā 5 kg dienā (neatkarīgi no lieluma). Citas, mazvērtīgākas sugas, -- raudas, karūsas vai plikši nav limitēti, šīs zivis drīkst ķert bez ierobežojumiem.
Inspektors pirmdienās un piektdienās Krāslavas novada domē izsniedz zvejas licences un strādā ar dokumentiem, pārējās dienās kontrolē upes un ezerus: „Manas darba dienas ilgums nav noteikts. Dažkārt arī brīvdienās nākas doties dabā, jo cilvēki ziņo par pārkāpējiem -- vēl joprojām šad tad kāds nelikumīgi izliek tīklus.”
Ūdens resursu aizsardzības inspektors bilst, ka šīs jomas pārstāvji strādā nevis pieticīgā atalgojuma dēļ, bet gan lai novadā būtu kārtība.
Inspektors aizņemtības dēļ makšķerēt dodas reti. Visvairāk viņam patīk makšķerēt ziemā. Vislabāk garšo salakas, kuras, kā viņš teic, smaržo pēc svaigiem gurķiem. Toties bijušais robežsargs ir aizrautīgs mednieks, dodas medībās jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. „Es gandrīz visu savu laiku veltu savam pamatdarbam – novada zivju resursu kontrolei. Ja ir brīvs brīdis, labprāt dodos dabā. Esmu lauku cilvēks un man ir tuvs viss, kas saistīts ar dzimtās puses skaistumu,” saka inspektors, kurš ir pārliecināts, ka atrodas savā vietā un veic darbu, kas ir viņa spēkos un interesēs.
