Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 26. oktobris
Pirmdiena
Amanda, Amanta, Kaiva
+11.0 °C
apmācies

Ēriks Didrihsons: ne visi sasniegumi ir mūsu pašu nopelns

Noslēdzot Atmodas laika trīsdesmitajai gadadienai veltīto rakstu sēriju, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu bijušo Latvijas Tautas frontes (LTF) Daugavpils nodaļas priekšsēdētāju Ēriku Didrihsonu.

-- Manuprāt, Atmodu Latvijā sekmēja kopējais ekonomiskais sabrukums Padomju Savienībā. Un Mihaila Gorbačova runa 1985. gada Padomju Savienības Komunistiskās partijas plēnumā. Pēc šīs runas radās brīvības sajūta un Latvijā sāka runāt par neatkarības atjaunošanu.

Atceros -- kad strādāju par šoferi, vedu produkciju uz vienu pusi. Pa ceļam satiku kolēģi, kurš tādu pašu produkciju veda atpakaļ. Uzpildīju pilnu degvielas tvertni, braucu pa karjeru un izlēju to, jo man šī degviela obligāti bija jāizlieto. Es runāju, rakstīju vēstules, līdz beidzot mani izsauca drošībnieki un teica -- ko es te traci ceļot, labāk lai atdodot vai pārdot to degvielu kādam. Ja valsts nonāk tik tālu, tad, loģiski, ka tai vairs nav turpinājuma.

Augstie kompartijas darbinieki, kas tobrīd baudīja dažādus valsts labumus, saprotot, ka, aizejot no varas, to zaudēs, gribēja visu paturēt un iedarbināja privatizācijas procesu.

Pēc Latvijas Mākslinieku un rakstnieku savienības kopīgi veidotā saieta un manifestācijas Mežaparka estrādē tika sasaukts pirmais LTF kongress, tapa pirmās rezolūcijas, tika nosprausti konkrēti mērķi un izskanēja ideja par Latvijas neatkarības atjaunošanas.

LTF darbības pirmsākumos arī Komunistiskā partija pret to bija noskaņota pozitīvi, jo tās idejas zināmā mērā saskanēja ar M. Gorbačova deklarētajām „perestroikas” idejām. Es kā LTF pārstāvis bieži tiku aicināts uzstāties partijas sēdēs un sanāksmēs lielos uzņēmumos. Arī daudzi cilvēki, kas bija partijā, pievienojās LTF, jo negribēja samierināties ar tobrīd valdošajām nejēdzībām. Cilvēki saprata, ka ekonomiskā krīze PSRS ir milzīga un darbība LTF varētu būt ceļš uz atjaunotni. Toreiz nebija arī šķelšanās nacionālajā jautājumā.

Daugavpilī bija sīva cīņa par teikšanu LTF grupā

-- Partijai bija vēlēšanās saglabāt vadošo lomu visā šajā procesā. Daugavpilī LTF saietā, kurā es tiku ievēlēts par nodaļas priekšsēdētāju, bija izteikta tendence ievēlēt valdē partijas pārstāvjus, lai arī pirms kongresa bija runāts virzīt šiem amatiem pavisam citus, ar partiju nesaistītus cilvēkus.

Sakarā ar šo iepriekš nesaskaņoto kandidatūru virzīšanu LTF Daugavpils nodaļas valdē es kongresā burtiski „uzsprāgu” emocionālā runā, jo kā tad tā -- ja mēs runājam par Latvijas neatkarību, bet vēlējam LTF valdē partijas nomenklatūru, ko šiem amatiem virzīja viens no toreizējiem aktīvistiem Jānis Žugovs. Rezultātā otrajā balsošanas kārtā ar lielu balsu pārsvaru tiku ievēlēts par priekšsēdētāju, kaut arī nekad nebiju plānojis par tādu kļūt. Jānis Žugovs, kurš arī tika virzīts LTF Daugavpils nodaļas vadītāja amatam, izkrita jau pirmajā balsošanas kārtā.

Pirmajā LTF Daugavpils nodaļas valdē bija ievēlēti cilvēki gan no Daugavpils, gan arī toreizējā Daugavpils rajona. Tā kā rajonā un pilsētā risināmie jautājumi atšķīrās, ar laiku rajona pārstāvji atdalījās no pilsētas un Daugavpils rajonā tika izveidota sava LTF grupa.

Laika gaitā LFT Daugavpils grupai pievienojās aizvien vairāk DU pārstāvju, tostarp Vilma Šaudiņa, Jānis Kokins un Arturs Priedītis. LFT Daugavpils grupas darbā iesaistījās tādi pazīstami cilvēki kā Jāzeps Matejs, Jānis Jahimovičs, Pēteris Lavrinovičs, Jānis Spāģis un Gunārs Tāsis. Lielu darba apjomu LTF Daugavpils grupā veica arī tiešie darba darītāji, tostarp Vilma Makrecka un Zofja Zujeva.

Tiklīdz tiku ievēlēts par LTF Daugavpils nodaļas vadītāju, uz mani uzreiz tika izdarīts spiediens, kuru izjutu abus gadus, kamēr biju šajā amatā. Jānis Žugovs visu laiku mēģināja man „iekniebt” un organizēt manu gāšanu. Taču balsošanas reizēs vairākums vienmēr atbalstīja mani. Viens no šādiem mēģinājumiem bija arī pirms otrā LTF kongresa. Daugavpilī, Mūzikas skolā, bez manas ziņas bija organizēts pasākums, uz kuru bija uzaicināta Sandra Kalniete, Dainis Īvāns, virkne citu pārstāvju no Rīgas. Jānis Žugovs klātesošos mēģināja pārliecināt, ka Ēriks Didrihsons ir „jāvāc nost”. Savukārt Dainis Īvāns atbildēja -- ja tu to nevari, tad nemaz nesāc.

Ceļš uz Latvijas neatkarību LTF un Kompartijas ceļi šķīrās

-- LTF bija komitejas. Es kā LTF domnieks darbojos strādnieku komitejā, kuru vadīja Ivars Godmanis, biju viņa vietnieks Latgalē strādnieku jautājumos. Tas bija darbs ar strādniekiem, rūpnīcu vadību, lai piesaistītu cilvēkus un realizētu idejas.

Centāmies sadarboties arī ar pilsētas izpildvaru. Mums bija normāli kontakti ar toreizējo Daugavpils izpildkomitejas vadītāju Alekseju Vidavski. Pateicoties viņa atbalstam, mums daudz ko arī izdevās paveikt. LTF darbinieki bija visās komisijās, tāpēc varējām piedāvāt savus priekšlikumus. Mēs ienācām pilsētas vadībā un mūsu viedokļi tika uzklausīti, daudz kas tika izdarīts.

Savukārt pēc pirmās Baltijas asamblejas Tallinā, kad tika nosprausts mērķis uz Latvijas neatkarības atgūšanu, daudzpartiju sistēmas izveidi un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) darbības atjaunošanu Latvijā, kompartija no LTF novērsās un sasparojās Interfronte.

Interfronte uzradās arī Daugavpilī. Tajā darbojās arī toreizējais kompartijas pirmais sekretārs Vladimirs Žarkovs. Aleksejs Vidavskis toreiz nebija uz vienu roku ar V. Žarkovu. Ja V. Žarkovs bija komunists no „miesas līdz kauliem”, tad A. Vidavskis kā vietējais cilvēks, daugavpilietis bija ļoti lojāls. Viņš centās vadīt pilsētas saimniecību un nejaukties politikā. Tādēļ es biju pret, ka viņu gāž. Viņa vietā Augstākā padome iecēla pagaidu valdi, kuru vadīja Valdis Lauskis. To, ka viņa atrašanās pie pilsētas vadības stūres nebūs ilga, varēja paredzēt. Vēlāk tas arī apstiprinājās.

LTF Valdis Lauskis kļuva vairāk manāms īsi pirms šīm izmaiņām. Toreiz daudzi bija pārliecināti, ka pēc A. Vidavska gāšanas tieši es kļūšu par jauno pašvaldības vadītāju.

Atceros -- Dzelzceļnieku parkā bija Baltijas ceļam veltīts pasākums, kurā bija sapulcējušies aptuveni 30 000 cilvēku. Tur bija sanākuši visādi. Bija interesanti vērot uz cilvēku reakciju, kad aicināju viņus visus sadoties rokās un vienoties kopā ar visiem Baltijas ceļa dalībniekiem vienā vienotā ķēdē. Bija arī tādi, kas viens no otra raustījās kā no elektrības.

Īpašuma atgriešana saimniekiem bija jāatliek uz 20 gadiem

-- Viens no galvenajiem LTF izvirzītajiem mērķiem -- Latvijas neatkarības atgūšana, ir sasniegts. Taču laika gaitā ir pieņemts arī daudz nepareizu lēmumu un daudz kas ir nogājis greizi. Uzskatu, ka, veidojoties daudzpartiju sistēmai, LTF nebija jāsadalās sīkās partijās un pēc tam jālikvidē, bet gan jāpaliek kā vienotai partijai.

Toreiz uzskatīju un mana pārliecība nav mainījusies arī šobrīd, ka īpašuma atgriešana bijušajiem saimniekiem bija jāatliek vismaz uz 20 gadiem, kā to izdarīja vācieši pēc demokrātiskās un federatīvās Vācijas apvienošanās. Tad šī briesmīgā 90. gadu krīze, kad cilvēki tika izmesti uz ielas, kad cilvēkiem, kam kaut kas piederēja, pēkšņi vairs nepiederēja nekas, bet cilvēki, kam nepiederēja nekas, pēkšņi bija kļuvuši vareni, nebūtu tik smaga.

Par atgriešanu to sākotnējiem īpašniekiem toreiz ļoti iestājās ārzemju latvieši, kuriem kādreiz te bija piederējuši lieli īpašumi un kuriem tolaik bija ļoti liela teikšana LTF un Latvijas vadībā.

Attīstīt ekonomiku pa šiem gadiem varēja arī veiksmīgāk. Latvija ekonomiski vienmēr būs atkarīga no „lokomotīves”, kura to velk. Ja līdz šim brīdim Latviju vilktu Krievija, mēs joprojām būtu „derevņa” un dzīvotu tāpat kā Krievijā. Tā kā mūs velk Eiropa, kļūstam eiropeiskāki. Bet teikt, ka tas ir liels mūsu nopelns, nevar.

Ja tas būtu mūsu nopelns, mēs nebūtu pēc pirmā aicinājuma sazāģējuši kuģus, likvidējuši cukura ražotnes, izpārdevusi īpašumus utt. Mūs mēģina muļķot, sakot, ka mums lika to darīt Eiropa. Nelika, tā nebija preambula, tas bija piedāvājums, mēs varējām darīt, kā uzskatījām par pareizu.

Rezultātā mazā valstī procentuāli neliela daļa cilvēku ir kļuvuši ļoti bagāti un daudz ir arī nabago. Kas ir tie, kas ir kļuvuši par miljonāriem? Daudzi no viņiem ir arī bijušie Augstākās padomes pārstāvji.

Tāpat es nepieņemu šo dalīšanu nacionālajā jautājumā – man tas derdzas. Uzskatu, ka mūsu spēks ir vienotībā, un nav svarīgi, kādas tautības pārstāvis tu esi. Ja savulaik te varēja būt runa par iebraukušajām militārpersonām, tad nekādā gadījumā ne par tiem, kas te ir dzimuši, kam nav citas dzimtenes. Viņi ir tieši tādi paši pilsoņi kā es.

Joprojām ir cilvēki, kas nevēlas mācīties latviešu valodu, ir arī tādi, kas to vairs nav spējīgi izdarīt, bet jaunieši, kas šobrīd mācās skolās, pamatā labi pārvalda latviešu valodu un, manuprāt, uz viņiem nevajag vairāk spiest.

Arī, ienākot veikalā, man vispirms saka labdien, pēc tam skatās acīs un runā tajā valodā, kurā runāju es. Pirms 20 gadiem situācija Daugavpilī gan bija stipri citādāka, toreiz par runāšanu latviešu valodā varēja dzirdēt arī “počemu ti govoriš na poganom jazike”.

Kad spiež “pēdējo sulu”, sāk krakšķēt kauli

-- Patlaban ir acīmredzams, ka pasaulē tiek „žmiegta” Krievija. Bet vai kāds padomā par to, kā tas viss var beigties. Krievija nekad un nevienam nepadosies un nekad neko neatdos. Tas nozīmē tikai vienu -- tas būs karš, kas arī būs pasaules gals.

Tagad notiek ņemšanās ar Baltkrieviju. Vai tiešām kāds domā -- ja ap Krieviju saliks raķetes, tā uz to visu vienkārši noskatīsies? Ja sāks „žmiegt” vairāk, līdz Krievijai sāk „krakšķēt kauliņi”, var saņemt nežēlīgu spērienu atpakaļ.

Krievija var ierīkot savas militārās bāzes Baltkrievijā un tai var rasties arī doma savienoties ar Kaļiņingradu, kas ir vienas stundas jautājums. Un kas tad notiks? Nu, pabļaus Eiropa un Amerika kādu laiku un apklusīs, kā tas notika pirms kāda laika Krimas gadījumā. Ar to viss arī beigsies, neviens mūsu dēļ jaunu karu nesāks. Bet mēs paliksim galīgi sliktā situācijā – „maisā”, izolēti.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.