Ja nebūtu sabiedrisko aktīvistu, viņi būtu jāizdomā. Šie cilvēki ir „nemiera cēlēji”. Rutīna viņiem ir sveša. Šie cilvēki ir zinātkāri un ziņkārīgi. Viņi ģenerē idejas un neliekas mierā tik ilgi, kamēr tās netiek īstenotas dzīvē. Biedrības „Atmiņu lāde” vadītāja Irēna Voitāne ir spilgta sabiedrisko aktīvistu kustības pārstāve. Viņa gluži kā viesulis ielauzās Daugavpils cietoksnī un atnesa svaiga gaisa malku.
-- Irēna, kas, jūsuprāt, ir sabiedriskais aktīvists?
-- Tas ir cilvēks, kurš vēlas dalīties, parādīt cilvēkiem to, kas savulaik viņu pašu ir pārsteidzis, sajūsminājis, iedvesmojis darboties un ieviest izmaiņas savā dzīvē. Tas ir cilvēks, kurš, iegūstot kādu pieredzi, vēlas šajā pieredzē dalīties ar citiem. Taču grib to darīt ne jau tāpēc, lai par to vienu reizi uzrakstītu avīzē un parādītu televīzijā, bet gan tāpēc, lai īstenotajai idejai būtu turpinājums tur, kur viņš dzīvo.
-- Vai jūs uzskatāt sevi par sabiedrisko aktīvisti?
-- Neapšaubāmi. Un man šīs vārds nebūt nešķiet aizvainojošs. Tieši pretēji, tas ļoti labi raksturo manu dabu. Es jau kopš mazotnes esmu sabiedriskā aktīviste. Var teikt, ka tā ir mana misija. Es tajā dzīvoju un gūstu no tā baudījumu.
-- Taču mūsdienās pastāv viedoklis – ja jau ir aktīvs, tātad gūst no tā labumu…
-- Protams, tajā ir daļa patiesības. Taču visu es daru no sirds. Iegūstot jebkādu pieredzi, tu nevari to turēt pie sevis. Tev, šajā gadījumā – man, gribas ar to dalīties ar visiem. Un tādu cilvēku mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz. Taču dažus mēs redzam un dzirdam, jo viņiem ir „mugurkauls” un viņi, par spīti visam, iet līdz galam. Savukārt citi ātri salūzt. Kāpēc? Tāpēc, ka tad, ja tu kaut ko dari, tu vienmēr būsi pie kaut kā vainīgs. Tāda ir realitāte. Tu vienmēr būsi kādam kaut ko parādā. Tevi kritizēs un izsmies. Tā ir viena medaļas puse, un tā biedē. Tāpēc daudzi labprātāk paliek maliņā, vērojot procesu pa gabalu. Jā, šajā gadījumā tu nekad neatradīsies tēmēklī. Taču tu nekad nespēsi īstenot savu sapni. Cilvēks pats izvēlas savu ceļu. Es izvēlējos pirmo variantu un to nenožēloju. Kritiķi vienmēr bijuši, ir un būs. Bet, ja sabiedriskie aktīvisti ir radītāji, tad šie cilvēki savā dzīvē parasti ir vienkārši patērētāji.
-- Ir ideja un vēlēšanās. Taču, kā zināms, jebkuras idejas īstenošanai ir nepieciešams finansējums. Vai mūsdienās ir viegli būt sabiedriskajam aktīvistam un darīt to, ko vēlies, ko uzskati par vajadzīgu?
-- Tas ir gan vienkārši, gan sarežģīti. Ja cilvēks grib kaut ko paveikt, viņš uz to tieksies. Galvenais ir nesēdēt un nesapņot par to. Piecelieties no dīvāna un sāciet strādāt. Ejiet cilvēkos. Stāstiet visiem par to, ko jūs vēlaties izdarīt un ar kādām problēmām jums nākas saskarties. Ticiet man, no desmita uzradīsies viens cilvēks, bet no simta – desmit, kuri jums noticēs un atbalstīs. Tieši tā arī tiek rasti domubiedri. Un tad jau atradīsies arī finansējuma avots.
-- Pirms vairākiem gadiem Irēna Voitāne atgriezās mājās Daugavpilī no Lielbritānijas, kur dzīve ir pārtikušāka un komfortablāka nekā Latvijā. Kāds bija šo pārmaiņu iemesls?
-- Es nekad neesmu slēpusi, gan agrāk vai vēlāk atgriezīšos Latvijā. šeit ir manas mājas. Un, lai cik labi būtu Anglijā, šeit es elpoju ar pilnu krūti. Taču viena lieta ir atgriezties un pavisam kas cits – ar ko šeit nodarboties. Man, droši vien, ir paveicies. Atgriezusies Daugavpilī, es jau zināju, ko vēlos darīt. Un pat domās izvēlējos vietu, kur vēlos īstenot savu ideju. Jā, tas bija cietoksnis. Rezultātā tapa biedrība „Atmiņu lāde”. Tā sākās manas idejas īstenošana – stilizētu vēsturisku tērpu veidošana.
Ideja ietērpties pagājušo laiku tērpos nav nekas jauns, Eiropā tā jau sen ir „iedzīvojusies”. Taču Daugavpilī pirms vairākiem gadiem nekā tamlīdzīga nebija. Es atceros, kā mēs atbraucām ar pieciem tērpiem uz otro kara vēstures rekonstrukcijas klubu festivālu. Mēs bijām uzvilkuši seno laiku tērpus – es nekad neaizmirsīšu, kā uz mums skatījās cilvēki – saspringti, ar neizpratni, ziņkārīgi. Toreiz tikai cilvēki „jautrā prātā” nāca pie mums un lūdza atļauju nofotografēties. Savukārt tagad, kad vien ir kāds iemesls, gan bērni, gan dāmas, gan vīrieši labprāt pielaiko un ģērbj šos tērpus. Mums ir liels gandarījums, ka daugavpilieši par to izrāda patiesu interesi.
Pašlaik jau ir nodibināta biedrība „Dinaburg 1812”. Cietoksnī notiek balles, kurās dejo mazurku, valsi, polku utt. Un tas ir lieliski.
Martas balle… Tas ir unikāls notikums, kura rīkošana kļuva iespējama tikai pateicoties sabiedriskajiem aktīvistiem. Tieši viņi bija tas virzītājspēks, kuru neviens nespēja apturēt. Un skeptiķiem nācās „iekost” mēlē. Martas balle guva pilsētnieku atbalstu, turklāt daudzi speciāli šim pasākumam uzšuva stilizētus vēsturiskus tērpus. Un es būšu priecīga, ja Martas balle atgriezīsies Daugavpilī. Tās vieta ir šeit, nevis kādā citā pilsētā.
-- Jau teicāt, ka jūsu galvā ir daudz ideju. Un no tām jau ir īstenota vēl viena – pirms četriem gadiem cietoksnī, pirms Līgo svētkiem, sāka darboties „Zāļu tirgus”.
-- Jā, arī tā bija mūsu iniciatīva. Daugavpilī ir latviskās vides deficīts, tāpēc nolēmām sākt ar mazumiņu. Toreiz mums palīdzēja Latgales plānošanas reģiona pārstāvis Oskars Zuģickis. Mēs uzrakstījām projektu, saņēmām nelielu finansējumu un nākamajā gadā „Zāļu tirgum” jau apritēs pieci gadi.
-- Vārdu sakot, viena sieviete izgāja cauri cietokšņa vārtiem un – viss sākās…
-- Nu tas gan ir pārāk skaļi teikts. Taču man ir patīkami, ka esmu devusi savu artavu, lai cietokšņa dzīvē ienestu vairāk rosības.
-- Vēl viens jūsu projekts ir Krāmu tirgus – nu jau arī tas tiek rīkots regulāri. Vai mums tiešām tā trūka?
-- Trūka gan. Taču realizēt šo projektu vienam cilvēkam nebija pa spēkam. Šeit man nāca palīgā muzeja „Pie komandanta” darbinieki. Atnācu pie viņiem un teicu – „es uzņemos visu organizatorisko darbu, tikai palīdziet”. Viņi piekrita un – mums viss izdevās! Turklāt mūsu Krāmu tirgus paplašinās. Esmu ievērojusi, ka pie mums brauc rīdzinieki, kuri pērk visu.
-- Kas mūsu Krāmu tirgū ir interesants?
-- Pirmām kārtām, padomju pagātne. Tāpat ļoti pieprasīti ir priekšmeti, kuri saistīti ar neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanu. Taču man ļoti svarīgi ir tas, ka mums ir izdevies Krāmu tirgū radīt īpašu gaisotni, integrējot to cietoksnī. Vienīgais, kā šajā tirdziņā trūkst, ir elektrības pieslēgums. Kad tas tiks ierīkots, pie mums varēs darboties kafejnīca, saldējuma pārdevēji utt.
-- Par ko pašlaik sapņo sabiedriskā aktīviste Irēna Voitāne?
-- Dažkārt es domāju – kam man tas viss vajadzīgs… Labāk būtu sēdējusi mājās, baudot labu vīnu, lasījusi grāmatas. Nebūtu ne steigas, ne skriešanas. Taču, tajā pat laikā, es saprotu, ka šāds nesteidzīgs dzīves ritms man ātri apniktu.
Pašlaik es sapņoju par īstiem Ziemassvētkiem cietoksnī – ar māksliniekiem, muzikantiem, amatniekiem, dāvaniņām, karstvīnu, piparkūkām. Un esmu pārliecināta, ka tā arī būs.
-- Nu tad -- vēlam veiksmi!
