Šogad 40 gadu jubileju atzīmē Tautas lietišķās mākslas studija “Latgale”. Jau vairāk nekā 20 gadus studiju vada keramiķe Lilija Zeiļa, kuras ceļš Latgales podniecības pasaulē sācies jau pamatskolas gados.
“Esmu daugavpiliete un nekad dzīvē neesmu izrakstījusies no savu vecāku mājām,” smejas Lilija Zeiļa, “mans ceļš uz keramiku sākās jau sestajā klasē. Biju ciemos pie Staņislava Vilcāna pilsētas puķu audzētavā, kur ieraudzīju viņa darbus. Gāju zīmēt uz studiju pie Kārļa Dobrāja. Tur man ieteica gatavoties akadēmijai. Man tas likās pārāk ilgi, un diez vai tajos ziedu laikos tur tik viegli varēja tikt. Tā es aizgāju mācīties uz Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu.”
Jāpiebilst, ka tieši Staņislava Vilcāna ierašanos Daugavpilī pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados dēvē par Latgales keramikas uzplaukuma laiku pilsētā. Toreiz lielākā daļa keramiķu, mākslinieku un tēlnieku strādāja LPSR Mākslinieku savienības Daugavpils organizācijas kolektīvajās darbnīcās, kur mūsdienās atrodas Daugavpils Māla mākslas centrs.
“Tajā laikā mums bija sadale – mani nosūtīja uz Daugavpili,” atceras Lilija, “te bija ražotne “Daiļrade”, kurā es strādāju kādus pāris gadus. Negribēju, raudāju! Es ļoti gribēju uz Jaunjelgavu, uz radošo cehu. Bet tad mani noprecēja (smejas), un tā es te paliku. Pēc kāda laika es tiku pie mājražotājiem, kuri veidoja traukus. Man vēl nebija sava cepļa, un es kā mācekle braukāju pie Staņislava Vilcāna, kurš tajā laikā Greizajā tiltā strādāja kopā ar Vladislavu Vinceviču.”
Lilija stāsta, ka viņu un vīru kā mācekļus neviens īsti nopietni neesot uztvēris. “Vīrs man teica – ja jau tu esi pabeigusi skolu, kāpēc nevari taisīt podus,” smejas Lilija Zeiļa, “vīrs domāja, ka es visu zinu, es domāju, ka visu zina viņš. Un tā mēs mācījāmies. Paši kurinājām malkas cepli. Iesākumā meistari ceplī mums ļāva apdedzināt tikai vienu rindu mazu suvenīru, bet vēlāk jau teica – lūdzu, strādājiet! Nostrādājusi gadu, tiku uz pirmo gadatirgu Rīgā, kur nopelnīju naudiņu, un kopā ar vīru uzbūvējām savu cepli. Tā arī strādājam līdz šai dienai.”
Taujāta, vai šajos gados keramikā izdodas izdomāt un radīt ko jaunu, Lilija atbild: “Nekā daudz jauna jau te neizdomāsi. 20 gadus mēs strādājām pārsvarā ar gaišajām glazūrām, tekošajām Latgales glazūrām. Pēc 20 nostrādātajiem gadiem mans labs draugs, keramiķis Evalds Vasilevskis mudināja mūs darboties citādi. Viņš pastrādāja Daugavpilī, iemācīja mūs veidot svēpētos podus. Kopā atjaunojām malkas cepli, kurš pašlaik ir viens no lielākajiem visā Baltijā.”
Daugavpils Māla mākslas centrā apskatāmie keramiķu darbi ir uzskatāms pierādījums tam, ka katrs meistars spēj radīt dažādus un unikālus priekšmetus. Arī Lilijas Zeiļas darbi ir ļoti dažādi – gan trauki ar praktisku pielietojumu, gan neparasti un gaumīgi dekori. “Es dodu priekšroku virpošanai, taču arī veidoju un lipinu,” saka Lilija, “mēs – keramiķi, tagad jau esam citādāki nekā bijām. Mēs pārstāvam arī laikmetīgo mākslu. Mums ir iespējas piedalīties starptautiskos simpozijos un biennālēs. Tagad ir vairāk iespēju – dažādas glazūras un tehnikas. Arī katrs ceplis sanāk citādāks. Pēc vairāk nekā četrdesmit nostrādātiem gadiem var teikt, ka katrs ceplis ir kā jauna dzimšana. Katrs podnieks meklē savu nišu, savu raksturu, lai citādi pasniegtu savu trauku – citi kaut ko iegrebj, es vairāk apgleznoju.”
Jāatzīst, ka pieredzējušiem keramiķiem ir ne tikai ietrenēta roka, bet arī acs. Strādājot vairākus gadu desmitus, sadarbojoties, piedaloties izstādēs, pasākumos un gadatirgos, pēc viena acu skatiena keramiķi atpazīst cits cita traukus pat bez autora klātbūtnes vai paraksta. Tāpat keramiķe norāda, kā atšķiras veikalā nopērkamo un keramiķu veidoto trauku kvalitāte, -- podnieku veidotie trauki ir daudz izturīgāki nekā rūpnieciski ražotie, jo tos apdedzina augstākā temperatūrā. “Tagad cilvēkiem mājās nav daudz trauku. Mūsdienās jau gandrīz nevienam nevajag servīzes. Katram ir sava individuāla krūze vai bļoda ar savu stāstu,” atzīst keramiķe.
Par keramikas dažādību varēs pārliecināties arī Daugavpils Māla mākslas centra apmeklētāji, jo no 23. oktobra tur apskatāma izstāde “10x4”, kas veltīta Tautas lietišķās mākslas studijas “Latgale” 40 gadu jubilejai. Lilija Zeiļa studiju vada vairāk nekā 20 gadus, bet studijā darbojas jau no tās pirmsākumiem. “Laikam visilgāk studijā darbojamies kopā ar Mariju un Jāni Saikovskiem, Ligitu Pakni un Ilonu Saušu,” stāsta Lilija, “sieviešu kompānija mums ilgi turas (smejas). Dalībnieku skaits pa šiem gadiem ir mainījies – kāds aiziet, kāds atnāk, kāds audzina bērnus. Mans bērns, piemēram, ir uzaudzis zem virpas, bet viņam keramika nav kļuvusi par sirdslietu. Toties mazbērni ar mālu darbojas biežāk. Jaunākā mazmeita četru gadu vecumā teica, ka nebūs māksliniece, bet “virpuļotāja” – virpotāja (smejas). Vecākajai mazmeitai ir vairāk pacietības, viņa pati lipina un veido. Mazmeitas brīvlaiku pavada galvenokārt šeit, Daugavpilī, un viņām ir iespēja darboties ar mālu. Protams, ir gandarījums, ka mazmeitām ir interese par keramiku, bet es gan viņām neieteiktu ar to nodarboties, jo meitenēm tas ir pasmags darbs.”
Lilija Zeiļa atklāj, ka TLMS “Latgale” dzīve ir ļoti aktīva: “No 2000. gada mums sākās dažādi Eiropas projekti, kuru ietvaros mēs braukājām uz Baltkrieviju. Katru vasaru mēs tur cēlām cepli, kurinājām, nojaucām un braucām atpakaļ. Līdzi ņēmām arī Rēzeknes keramiķus. Izrādās, ka baltkrieviem šī keramikas tradīcija bija gandrīz izzudusi, tāpēc mēs viņus mācījām. Būvējām keramikas cepļus arī Maskavā. Ļoti iespējams, ka mēs esam aktīvākā keramiķu studija Latvijā. Jo tik tiešām izstāžu, simpoziju, biennāļu, plenēru un citu pasākumu skaits, kuros mēs piedalāmies, ir ļoti liels. Mēs sadarbojamies ar Baltijas valstīm, īpaši Lietuvu. Mūsu cepļus ir redzējuši meistari no visas pasaules.”
Nozīmīgu brīdi Tautas lietišķās mākslas studijas “Latgale” keramiķi piedzīvoja 2010. gadā, kad beidzot izdevās renovēt vecās mākslinieku organizācijas darbnīcas un izveidot jaunu kultūras objektu – Daugavpils Māla mākslas centru. “Pirms desmit gadiem īstenojām pārrobežu projektu – dabūjām „lielo kapeiku” telpu renovācijai,” smejas Lilija, “tagad mums ir plašas darbnīcas un savs ceplis.”
Pašlaik studijā “Latgale” darbojas vienpadsmit keramiķi. Lai gan dalībnieku sastāvs 40 gadu laikā mainījies, interese par studijas darbu bijušajiem biedriem nav zudusi. “Studijas vadītāji, pašreizējie un bijušie studijas dalībnieki seko cits cita gaitām, uztur kontaktus,” norāda Lilija Zeiļa, “pirmais studijas vadītājs Jānis Žugovs mums atstājis labu bibliotēku. Protams, ka sāp sirds par tiem, kuri vairāk nenodarbojas ar keramiku. Nav jau tā, ka keramiķi no studijas aiziet pavisam. Tagad jau ir daudz iespēju kontaktēties un sekot studijas gaitām.”
Keramiķe ir pārliecināta, ka podnieka amats nekur nepazudīs, jo ir jūtama gan pilsētnieku, gan tūristu interese gan par keramiku, gan par iespējām pašiem darboties praktiski. “Nāk gan bērni, gan pieaugušie, neskatoties uz to, ka nodarbības Daugavpils Māla mākslas centrā ir maksas pakalpojums,” atzīst Lilija Zeiļa, “mācību gada laikā pie mums aktīvi nāk skolēni. Vasaras sezonā atkal ir cits kontingents – bērni un jaunieši, kuri atbrauc pie vecvecākiem gan no citām Latvijas pilsētām, gan ārzemēm. Es domāju, ka podnieki mūsu darbnīcā neizzudīs. Cilvēki nāk! Nāk brīvdienās un vakaros pēc darba.”
