Avīzes „Latgales Laiks” reportiere aptaujāja Daugavpils iedzīvotājus par pašlaik aktuālu tēmu – kā viņi jūtas „Covid-19” izplatības mazināšanai noteikto ierobežojumu laikā? Šis laiks ir sarežģīts, un katrs to uztver pa savam, rodot perspektīvas vai vienkārši sekojot situācijai.
Pensionāre Jeļena, bijusī vēstures un literatūras skolotāja: „Es ievēroju likumus un pildu prasības. Tagad ir ierobežojumu laiks, kurš ir jāpārcieš, lai nebūtu nāves gadījumu. Agrāk es kopā ar mazdēlu brīvdienās lidoju uz Angliju, bet pašlaik šādas iespējas nav, taču mēs neskumstam. Ticu medicīnai, tam, ka ir talantīgi cilvēki, kuri izstrādās vakcīnu šī vīrusa apkarošanai. Klausos speciālistos, kuri pēta koronavīrusu, nevis baumās, kuras izplata garlaicības vai nezināšanas dēļ. Padomājiet paši – ārstam, kurš veic operāciju, mēs taču nesakām – nogrieziet vai izgrieziet šeit, aizšujiet šādi. Tāpēc es uzklausu mediķu viedokli. Ar „Covid-19” izplatības mazināšanu saistītie ierobežojumi ir pagaidu grūtības, tā nemēdz būt, ka visa dzīve paiet kā skaistā pasakā. Ievēroju personīgo higiēnu, distancēšanos un arī garīgo higiēnu. Esmu pateicīga Dievam, ka man dota iespēja dzīvot.”
Mācību centra administratore Margarita: „Lielas izmaiņas neesmu ievērojusi, es arī agrāk pēc darba daudz laika pavadīju mājās. Valstī noteiktās normas un prasības ievēroju, sejas masku lietoju. Ja nedrīkst iet uz teātri, es to pieņemu mierīgi – aiziešu uz izrādi tad, kad būs droši un drīkstēs to darīt. Cenšos ievērot speciālistu padomus, jo labāk ir sevi pasargāt nevis pēcāk nožēlot, ka kaut kas nogājis greizi. Mācību centrā esam izmēģinājuši attālinātās mācības – pieaugušajiem tas ir ērti un labi, īpaši tiem, kuri strādā, taču bērniem labāk mācīties klātienē. Ne jau viss jaunais ir slikts, arī pašreizējā situācijā ir savi plusi. Pasaule mainās, tāpēc cenšos sekot jaunievedumiem.”
Pensionārs Igors: „Kā ir, tā ir. Braucu makšķerēt agrāk, braucu arī tagad, eju arī sēņot. Mēdz taču teikt, ka dabā „kovida” nav, tur ir droši. Novācu ābolu ražu, izspiedu sulu, sakārtoju dārzu. Agrāk domāju – aiziešu pensijā, tad gan atpūtīšos, taču nekā nebija – arī pensijā ir darāmā, lai dzīvotu, ir jākustas, nevis jāsēž uz vietas klēpī saliktām rokām. Es uzskatu, ka mums, pensionāriem, šī situācija jāuztver nopietni, tāpēc arī lietoju sejas masku un cenšos lieki nebraukt uz pilsētu. Dzīvoju Grīvā, privātmājā, tāpēc man ir, ko darīt.”
Staņislavs, dārzeņu pārdevējs tirgū: „Manā dzīvē ”Covid-19” ir ieviesis daudzas pārmaiņas, taču kopumā nekas nav mainījies. Pirmkārt, kļuvis mazāk pircēju un, attiecīgi, sarukusi arī peļņa. Cilvēki baidās lieku reizi kaut kur doties, dodas uz tuvākajiem vietējiem veikaliem un nepērk preces tik daudz kā agrāk. Izmantojot šo laiku, esmu sācis padziļināti mācīties latviešu valodu, jo tuvākajā laikā tirgu slēgs un man būs jāmeklē cits darbs. Iespējams, būs jāstrādā citā jomā, tāpēc valodas zināšanas noderēs. Saprotu, ka pašlaik ir aktuāls internets, pārtikas produktu piegāde un personīgā higiēna, tāpēc domāju, kādā jomā varētu strādāt turpmāk. Lai gan slodze ir mazāka, brīvā laika nav kļuvis vairāk.”
Jeļena, bezdarbniece: „Manā dzīvē kardināli nekas nav mainījies. Kā biju bez darba, tā arī paliku, taču esmu sākusi domāt – ko es daru nepareizi, kāpēc nespēju atrast sev vietu, kāpēc nevaru atrast darbu. Ejot pa pilsētu, redzu, ka notiek būvdarbi, cilvēki iet uz veikaliem, iepērkas, nekas nestāv uz vietas. Preču veikalos ir papilnam, var pirkt, cik tīk. Kad uzzināju, ka robeža slēgta, jūtos drošāk. Iespējams, „kovids” liks cilvēkiem kaut nedaudz piebremzēt nebeidzamo skriešanu un steigu, padomāt par sevi, dzīves jēgu, par to, kā dzīvot, kā rīkoties, kas ir labi un kas – slikti. Dzīvē par visu ir jāmaksā, varbūt, tāpēc arī uzradies koronavīruss. Tagad ir laiks padomāt pašai par sevi , un to es arī daru.”
