Lai atbalstītu savus iedzīvotājus, kas nonākuši finansiālas grūtībās, vai kam dzīve ir iegrozījusies tā, ka bez atbalsta tā vienkārši nav iedomājama, pašvaldības jau gadiem savos budžetos paredz ievērojamus līdzekļus sociālajai palīdzībai. Izplatoties “Covid-19”, sociālo dienestu nozīmīgums ir audzis. Lai gūtu plašāku ieskatu Rēzeknes sociālā dienesta darbībā, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu tā vadītāju Gunāru Arbidānu.
* Kas ietilpst Rēzeknes sociālā dienesta pienākumos?
-- Pārvalde “Sociālais dienests” ir Rēzeknes domes izveidota institūcija, kas ir atbildīga par sociālās politikas izstrādi un tās īstenošanu pilsētas administratīvajā teritorijā. Patlaban šajā struktūrā strādā vairāk nekā 200 darbinieki.
Sociālā dienesta misija ir veicināt pilsētas iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanos, nodrošinot sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus -- sociālo aprūpi, sociālo rehabilitāciju, aprūpi mājās un psihologa pakalpojumus, kā arī sociālo palīdzību personām, kuru dzīvesvieta reģistrēta Rēzeknes pašvaldībā.
Pārvaldē ir Pakalpojumu nodaļa, Palīdzības nodaļa un Atbalsta nodaļa. Pakalpojumu nodaļa sniedz pakalpojumus dažādām mērķgrupām, sākot ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, beidzot ar senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti.
Palīdzības nodaļa nodarbojas ar materiālas palīdzības, trūcīgā un maznodrošinātā statusa noformēšanu. Atbalsta nodaļa strādā ar riska ģimenēm, bet Aprūpes mājās birojs sniedz pakalpojumus senioriem un personām ar invaliditāti.
Pārvaldei ir arī pakārtotas struktūras -- Pensionāru sociālo pakalpojumu centrs, Bērnu sociālo pakalpojumu centrs, Aprūpes mājās birojs un patversme, kas sniedz gan nakts patversmes, gan arī atskurbtuves pakalpojumus.
Gandrīz visas personas ar funkcionāliem traucējumiem, personas ar nepietiekamu iztikas līdzekļu daudzumu ir Rēzeknes Sociālā dienesta klienti. Dienests sniedz arī asistenta pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti. Patlaban pilsētā ir vairāk nekā 400 šādi asistenti.
Pārvaldes budžets kopā ar valsts un pašvaldības dotācijām pārsniedz piecus miljoni eiro un veido aptuveni 10% no pašvaldības kopējā budžeta.
* Kā “Covid-19” izplatība ietekmēja iestādes darbu?
-- Mūsu Sociālais dienests nepārtrauca savu darbību. Līdz minimumam samazinājām tiešos kontaktus ar cilvēkiem. Vienu brīdi kā papildu slogs dienesta darbiniekiem bija pārtikas paku izsniegšana.
Papildu slogu radīja arī tas, ka vajadzēja uzmanīgāk strādāt gan pašiem, gan arī ar klientiem. Sākumposmā liela uzmanība tika veltīta izskaidrošanas darbam. Dienesta darbību ievērojami atviegloja izmaiņas likumdošanā, kas ļāva statusu piešķirt attālināti, pagarināt trūcīgas un maznodrošinātas personas statusu.
* Kādus drošības pasākumus ieviesāt, lai pasargātu gan darbiniekus, gan klientus?
-- Tika un tiek izmantoti individuālie aizsardzības un dezinfekcijas līdzekļi. Sākotnēji to visu nācās iegādātas, kur vien bija iespējams, pat būvniecības preču veikalos, jo bija brīdis, kad šādu preču trūka. Lielākoties šīs iegādes ir notikušas esošā budžeta ietvaros, veicot tajā grozījumus. Papildu finansējumu piešķīra arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Labklājības ministrija.
Atbalsta nodaļā bija problēmas ar riska ģimenēm. Papildu ierastajiem pakalpojumiem tām nācās palīdzēt organizēt arī attālināto mācību procesu. Šīs nodaļas darbinieki karantīnas laikā nepatrauca savu darbību tiešā saskarsmē.
Īstenojot pret “Covid-19” izplatību vērstos pasākumus, Sociālajam dienestam pagaidām ir izdevis iekļauties budžetā. Izveidota arī neliela individuālās aizsardzības un dezinfekcijas līdzekļu rezerve, taču ilgam laikam tās nepietiks. Tādēļ par atbalstu sociālajiem dienestiem cīņā ar “Covid-19” būtu jādomā valstiskā līmenī.
* Kāda situācija ir darbā ar problemātiskajām ģimenēm?
-- Situācija darbā ar ģimenēm ar bērniem ir sarežģīta. To skaits pieaug, katra dienesta atbildīgā darbinieka pārraudzībā ir ap 30 šādu ģimeņu.
Nedaudz vieglāk kļuva, kad pašvaldība rada iespēju atbalstīt ģimenes asistenta pakalpojumu. Tādējādi tika palielināts darbinieku štats, kuri var būt kā starpnieki starp sociālo darbinieku un ģimeni, kas mēģina biežāk un tiešāk kontaktēties ar šīm ģimenēm, uzraudzīt tās un mācīt tām pašaprūpes iemaņas.
Daudzas problēmas šādās ģimenēs parasti sākas vecāku dēļ. Ja vecākiem ir problēmas, tad tās, visdrīzāk, būs arī bērniem. Tieši šādas ģimenes arī kļūst par riska ģimenēm, kuras nonāk dienesta darbinieku redzeslokā. Turklāt tas var turpināties no paaudzes paaudzē.
Dažiem vecākiem šādās ģimenēs ir arī nelieli garīga rakstura traucējumi, jo arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem dibina ģimeni. Līdz ar to arī bērni viņiem dzimst ar līdzīgām diagnozēm un visām no tā izrietošajām sekām.
* Kādus atšķirīgus no citām līdzīgām struktūrām pakalpojumus sniedz Rēzeknes Sociālais dienests?
-- Mēs attīstām sadarbību ar nevalstiskām organizācijām un dažādām biedrībām. Dienesta budžetā sadarbībai ar šīm biedrībām ir paredzētas ievērojams naudas summas. Sniedzam arī transporta pakalpojumus savām mērķgrupām dažādu pasākumu apmeklēšanai.
Nu jau ir apritējuši desmit gadi, kopš mēs rīkojam sporta spēles cilvēkiem ar invaliditāti. Pēdējos gados tajās piedalījās teju 300 cilvēki. Šogad sakarā ar “Covid-19” izplatību sporta spēles tika rīkotas pa disciplīnām un nelielām cilvēku grupām.
* Kā sokas ar deinstitucionalizācijas projekta realizāciju?
-- Lieli pašvaldības un Eiropas Savienības līdzekļi deinstitucionalizācijas projekta ietvaros patlaban tiek ieguldīti infrastruktūras sakārtošanā, lai attīstītu dienas centrus, kur varētu uzturēties personas no dažādām mērķa grupām. Plānots izveidot specializētu darbnīcu, grupu dzīvokļus, dienas aprūpes centru bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī veikt citus darbus.
Patlaban tiek būvēts dienas centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Šeit plānots uzstādīt arī pacēlāju, lai nodrošinātu vides pieejamību personām ar kustību traucējumiem, kā arī ierīkot nelielu baseinu ūdens procedūrām.
* Kādi ir dienesta lielākie sasniegumi un problēmas?
-- Ja pilsētā nav manāma sociālā spriedze, ja nav sūdzību, izteiktu problēmu, tas nozīmē, ka Sociālais dienests strādā pareizā virzienā. Cilvēkiem no dažādām mērķgrupām cenšamies piedāvāt nepieciešamos pakalpojumus.
Īpašs gandarījums ir par to, ka pilsētā ir samazinājies bāreņu vai bērnu bez vecākiem skaits. Ja 2012. gadā, kad sāku strādāt dienestā, patversmē bija 38--40 šādi bērni, tad patlaban tādi ir četri (līdz pusaudžu vecumam) un vēl četri, kas jau izglītojas tehnikumā un augstskolā.
Lielākās problēmas patlaban ir darbā ar problemātiskajām ģimenēm ar bērniem pirmsskolas vecumā un informācijas apmaiņā ar Veselības ministriju. Informācijas apmaiņas sistēmai vajadzētu būt izveidotai tā, lai, tiklīdz potenciāli problemātiskajā ģimenē piedzimst bērns vai tāds vecāks vēršas pie sava ģimenes ārsta saistībā ar to, ka ir gaidāms ģimenes pieaugums, informāciju par to saņemtu arī sociālais dienests.
Tas ir nepieciešams, lai ģimene ar potenciālajiem riskiem pēc iespējas agrāk nonāktu atbildīgo dienestu redzeslokā un Sociālajam dienestam nevajadzētu būt kā dakteriem, kas cenšas apārstēt ielaistu kaiti. Bērns ir jāaudzina jau pirms tas nonāk Sociālā dienesta redzeslokā. Pretējā gadījumā tā jau būs cīņa ar sekām.
Lielāks atbalsts sociālajiem dienestiem būtu nepieciešams arī valstiskā līmenī. Nākamgad plānots paaugstināt garantēto minimālo iztikas līmeni un ienākumu līmeni trūcīgas personas statusa piešķiršanai. Tāpat sociālā budžeta izdevumus ietekmēs minimālās darba algas celšana. Tas viss radīs papildu sloga dienesta budžetam. Pašvaldību iespējas palielināt finansējumu sociālajām vajadzībām būs ierobežotas, jo tām tiek samazināta ieņēmumu bāze.
Dienestam sagādā problēmas arī kadru trūkums, un viens no iemesliem tam ir sociālo darbinieku zemais atalgojums.
* Kas būti jādara valstiskā līmenī, lai cilvēku, kam nepieciešama sociālā palīdzība, ar laiku kļūtu mazāk?
-- Šeit, manuprāt, atslēgas vārds ir atbildība. Visam būtu jāsākas ar audzināšanu.
Es neesmu pabalstu piekritējs tādiem cilvēkiem, kuri varētu strādāt, bet nestrādā. Rēzeknē atbalsts šādiem cilvēkiem naudas ziņā ir samērā liels un viņi labi prot izrēķināt, ka dažreiz dzīvot uz pabalstiem ir izdevīgāk nekā strādāt par minimālo atalgojumu.
Uzskatu, ka sākumā cilvēkam ir jāpiedāvā iespēja strādāt un pelnīt iztiku pašam, un tikai gadījumos, kad tas nav iespējams, jāmaksā pabalsti. Un arī šiem pabalstiem nevajadzētu būt mūžīgiem, bet gan limitētiem, piemēram, kā bezdarbnieka pabalsts.
Valsts līmenī būtu jādomā, kā mazināt nodokļu slogu cilvēkiem, kas vēlas kaut ko uzsākt, lai sekmētu iedzīvotāju aktivitāti, lai viņus neaizbiedētu augstie nodokļi un birokrātija un lai viņi neizvēlētos neko nedarīšanu un dzīvošanu uz pabalstiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu."Gunārs Arbidāns - Sociālajam dienestam jābūt informētam, pirms rodas problēmas" atbild “Latgales Laiks”
#SIF_MAF2020
