Decembra sakumā iznācis rakstnieka Alda Bukša otrais kriminālromāns „Brāļi”/”Bruoli”. Grāmata īpaša ar to, ka izdota gan latgaliešu rakstu valodā, gan latviešu literārajā valodā, līdz ar to tas ir pirmais kriminālromāna žanra darbs latgaliešu valodā. Vairāk par savu ikdienu, rakstniecību un savu skatījumu uz latgaliešu literatūru intervijā avīzei „Latgales Laiks” pastāstīja pats rakstnieks.
2015. gadā Aldis Bukšs debitēja ar savu pirmo kriminālromānu „Parādu piedzinēji”, pierādot sevi kā talantīgu rakstnieku, kura rokrakstam raksturīgs spriedzes un intriģējošu notikumu pilns sižets. Autora jaunākais romānā „Brāļi”/”Bruoli” neveiksmīga pokera spēle ekskluzīvā Londonas klubā ievelk latvieti Edgaru spriedzes pilnā notikumu virpulī, kas Edgaru noved Helsinku cietumā. Tajā pašā laikā Igaunijā bez vēsts pazūd viņa jaunākais brālis, un aizsākas pēddziņa gaitas no Igaunijas uz Ziemeļlatgali un Londonu. Aizraujošā sižetā savijas dažādas tēmas – ģimene, kontrabanda, nelegālie imigranti, Otrā pasaules kara laika nacionālie partizāni un Stompaku kauja.
Aldis Bukšs dzimis un audzis Ziemeļlatgalē – Baltinavā, bet jau ilgus gadus dzīvo Rīgā un vada Latvijas Republikas Tieslietu ministra biroju. „Kopš skolas laika mans mērķis bija studēt politoloģiju,” stāsta Aldis, „pabeidzu Baltinavas vidusskolu, iestājos Latvijas Universitātē, un tā arī nonācu Rīgā. Protams, bieži braucu uz mājām, uz Latgali. Uzsākot studijas trešajā kursā, sapratu, ka nepieciešamas papildu finanses, un tā 20 gadu vecumā sāku strādāt bankā. Apmēram desmit gadus nostrādāju bankās kā kredītmenedžeris ar finanšu analīzi, risku analīzi, krīzes gados arī ar parādu piedziņām. Savā ziņā šis darbs mani iedvesmoja manam pirmajam romānam.” Romānā „Parādu piedzinēji” Aldis pievērsies ne tikai parādu piedziņas, bet arī korupcijas tēmai, kas reizēm kļūst par ikdienu. Savā veidā rakstnieks mēģinājis rast atbildes uz jautājumiem, kāpēc cilvēki pievēršas korupcijas un kas viņus mudina stāties uz šī ceļa un būt negodīgiem vienam pret otru.
„Par grāmatas rakstīšanu es sapņoju vairākus gadus, jau strādājot bankā,” atklāj rakstnieks, „bet es nespēju atrast pienācīgi daudz laika un saņemties, lai piespiestu sevi pabeigt iesākto. Tad es pieņēmu lēmumu iet prom no komercbanku sektora, un kādu laiku pavadīju tikai rakstot savu pirmo romānu. Kad to pabeidzu, tad atkal sāku meklēt darbu. Es gribēju darīt darbu, kas saistīts ar investīcijām, atbalstu, eksporta veicināšanu un uzņēmējdarbību. Sāku strādāt Ekonomikas ministrijā, kur nostrādāju vairākus gadus, bet nu jau divus gadus strādāju par Tieslietu ministra biroja vadītāju. Pa vidu tam visam es ieguvu maģistra grādu tiesību zinātnēs.”
Skolas laikā Aldim Bukšam patika lasīt vēsturiskos romānus: „Lielākā daļa literatūras, ko lasīju skolas laikā, bija saistīta ar vēsturi un ģeogrāfiju. Tā mani ļoti aizrāva. Pirmajās klasītēs gan man lasīt nemaz nepatika. Mamma uztraucās, vai es vispār iemācīšos lasīt. Tad vienā reizē, kad braucām no Rīgas, mamma man nopirka komiksu par Mikimausiem (Mickey Mouse -- no angļu val.), komiksi mani aizrāva tik ļoti, ka es iemācījos lasīt. Bet, ja runājam par daiļliteratūru, tad Aleksandrs Grīns bija numur viens, Laimonis Purs ar saviem darbiem, Jāņa Lejiņa “Zīmogs sarkanā vaskā” un tamlīdzīgi. Tagad man vairāk sanāk lasīt populārzinātnisko literatūru, daiļliteratūru -- mazāk. Īstenībā arī daiļliteratūru vajag lasīt. Tā palīdz attīstīt gan valodu, gan radošo domāšanu.”
Rakstot pirmo grāmatu, Aldis Bukšs nemaz nav domājis, ka vēlas rakstīt tieši kriminālromānu. Viņam bijusi vēlme rakstīt par konkrētām tēmām un apskatīt konkrētus jautājumus. „Rakstīšanas procesā tas viss nosliecās uz kriminālromāna pusi,” norāda Aldis Bukšs, „jo tieši kriminālromānā tā spriedze lasītājam un pašam rakstītājam ļauj emocionālāk izjust šos jautājumus. Kriminālromāns ir veids kā kāpināt spriedzi, aizraut lasītāju un pievērst uzmanību lietām, par kurām es gribu runāt.”
Aldis Bukšs uzsver, ka nav bibliogrāfs, bet aktīvi seko notiekošajam latgaliešu literatūras lauciņā. „Ik pa laikam arī nopērku kādu grāmatu latgaliski,” atzīst Aldis, „skatos uz plauktu, kur man saliktas latgaliešu grāmatas, laikam pēdējā, ko esmu nopircis, ir Egitas Kancānes “Syltuo mola”. Viena no problēmām, kāpēc ne tik daudz lasa latgaliešu valodā, jo to nemāca skolā. Lai ikdienā cilvēki runā latgaliski, viņi nav pieraduši pie rakstu valodas. Tieši tāpēc arī man bija jāraksta tā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku gribētu lasīt, lai viņus aizrautu un tādā veidā arī popularizētu latgaliešu valodu. Kriminālromāns bija visloģiskākais veids, kā es varētu pievērst lasīšanai pēc iespējas lielāku cilvēku uzmanību. Es zinu, ka daudzus interesē kriminālromāni.”
Lai gan Alda Bukša otrais kriminālromāns „Brāļi”/”Bruoli” dienas gaismu piedzīvoja vien pirms nepilna mēneša, Aldis par to jau dzirdējis pirmās atsauksmes – vairākiem paziņām, kuri ikdienā runā latgaliski, tieši šī bijusi pirmā lasītā grāmata latgaliešu rakstu valodā. „Es ceru, ka ar grāmatu aizvien vairāk tiks piesaistīta uzmanība latgaliešu literatūrai,” uzsver rakstnieks, „vēl viens faktors, ka latgaliešu literatūrā nav daudz tādu grāmatu, kas paredzētas plašām masām, piemēram, detektīvromāni vai kriminālromāni.”
Jau sava rakstniecības ceļa sākumā Aldis Bukšs zināja, ka vēlas izdot grāmatu latgaliešu rakstu valodā: „Izdot grāmatu latgaliski bija mans sapnis jau no bērnības. Man ir liels prieks, ka izdevies piepildīt savu sapni, kas radās trīspadsmit gadu vecumā. Esmu uzsācis sadarbību ar izdevniecību “Dienas Grāmata”. Mums izveidojās laba sadarbība ar Daci Sparāni un Gundegu Blūmbergu, jau strādājot pie pirmās grāmatas. Man gribējās, lai jautājumi, par kuriem rakstu – Ziemeļlatgalei, Balviem, izskan Latvijā pēc iespējas plašāk. Man nebija pārliecības, vai izdevniecība turpinās strādāt ar mani, ja es uzreiz aizsūtīšu visu materiālu latgaliski, jo īsti nebūs kas izlasa un rediģē. Rakstīt sāku latgaliski, tad pārgāju uz latviešu valodu un devu “Dienas Grāmatai”. Viņi bija ļoti atsaucīgi, kad es teicu, ka gribu izdot grāmatu divās versijās. Es gan domāju, ka man par to vēl nāksies pacīkstēties.”
Aldim pašam gan nācās meklēt latgaliešu rakstu valodas ekspertu, kas rediģētu tekstus. „Ar to ļoti palīdzēja Māra Mortuzāne-Muravska, kura ieguldīja ļoti lielu darbu,” norāda rakstnieks, „es pats sapratu, ka manas zināšanas par latgaliešu rakstu valodas ortogrāfiju ir ļoti vājas. Mans uzstādījums bija, ka grāmatā jāatdzīvina vārdi, kurus mūsdienās latgaliski vairs bieži nelietu. Grāmatā centāmies saglabāt Ziemeļlatgales izloksnei raksturīgās vārdu galotnes, bet visā pārējā ziņā sekojām vispārpieņemtajām latgaliešu rakstu valodas normām.”
Kriminālromāns „Brāļi”/”Bruoli” ir neparasts ar to, ka mūsdienīgā sižetā kopā savijas dažādas pieredzes un vēsturiski nozīmīgi notikumi. „Grāmatā tiek apskatītas vairākas tēmas – gan kontrabanda un nelegālie imigranti, gan Latgales ģeopolitiskā vieta Eiropā un pasaulē, gan viesstrādnieku stāsts, gan nacionālie partizāni, kas Ziemeļlatgales mežos darbojušies pirms septiņdesmit gadiem,” stāsta Aldis Bukšs, „Liela daļa grāmatā aprakstīto notikumu norisinās Igaunijā un Londonā. Igaunija man pašam ir sirdij tuva. Viņi ir mūsu kaimiņi, arī viņiem ir līdzīgas problēmas, ar kurām gan Igaunijā tiek galā veiksmīgāk. Daudzas sižeta līnijas ir aizgūtas no maniem draugiem, paziņām un cilvēkiem, kurus savā dzīvē esmu saticis. Viens no draugiem dalījās savā pieredzē, kas saistīta ar Londonu. Arī Londonā ir daudz latgaliešu (smejas). Svarīgi nevis atspoguļot viņu pieredzi simtprocentīgi, bet iedvesmoties. Tas ir līdzīgi, kā mīcīt mālu – viņi man ir devuši to mālu, bet pārējo no māla veidoju es kā rakstnieks.”
Lai gan pēc pirmā iespaida Aldis Bukšs rada pieticīga rakstnieka iespaidu, viņš lieliski apzinās sava darba vērtību latgaliešu literatūras kontekstā. „Es gribētu teikt, ka, iespējams, šī grāmata latgaliski ir bibliogrāfisks retums,” uzsver rakstnieks, „mēs nemaz tik daudz eksemplārus neesam izdevuši, un tas ir pirmais kriminālromāns latgaliešu valodā. Ja es to pats nebūtu sarakstījis, es tāpat gribētu, lai manā plauktā ir tāda grāmata, jo tā ir bibliogrāfiska vērtība. Man ir ļoti patīkams pārsteigums, cik tomēr ir pieprasīta grāmata latgaliski. Es ceru, ka tā interese par latgalisko grāmatas versiju pamudinās izdot otru metienu.” Aldis Bukšs cer, ka arī lasītāji un latgaliskās kultūras aktīvisti viņa darbu pamanīs un novērtēs ar kādu „Boņuku” – Latgaliešu kultūras gada balvu.
Runājot par savu radošo darbību un rakstīšanu, Aldis atzīst, ka arī viņam ir bijušas radošās krīzes. Vēl skolas laikā saņemot aizrādījumu no tēva, Aldis, līdzīgi kā komponists Emīls Dārziņš, sadedzinājis savus darbus. Savukārt pašlaik rakstniekam jau ir dažādi nākotnes plāni un ieceres. „Idejas ir, bet vēl nezinu, kad ķeršos pie to realizēšanas,” saka Aldis Bukšs, „esmu iesācis divus scenārijus filmām, bet ir idejas arī grāmatām. Viens scenārijs paredzēts komēdijai, kur daļa dialogu ir latgaliski un darbība notiek Latgalē. Otrs scenārijs gan nav saistīts ar Latgali.” Tomēr Aldis norāda, ka pirms ķerties klāt šo ieceru īstenošanai, nepieciešams atvilkt elpu pēc gandrīz piecu gadu darba, kas veltīts kriminālromānam „Brāļi”/”Bruoli”.
