Eglītes rotāšana sagādā prieku gan lieliem, gan maziem. Eglīšu rotājumus katrs var pats pagatavot, izmantojot dabiskos materiālus. Daudzi joprojām ir saglabājuši un izmanto dažādus senus rotājumus. Taču šķiet, ka no visiem eglīšu rotājumiem viskrāšņāk izskatās apaļās krāsainās stikla bumbas. Izrādās, tās nāk no tālas senatnes. Kā tās ir radušās, par to stāsta gandrīz divsimt gadus vecas leģendas.
No vēstures avotiem zināms, ka sākotnēji Ziemassvētku egles izgreznoja ar dažādām augu valsts veltēm un papīra rotājumiem. 17. gs. hronikās ir ziņas, ka egles tika rotātas ar krāsaina papīra rozēm, āboliem, kaltētiem ziediem, zosu un vistu spalvām. Rotāšanai izmantoja arī krāsaina auduma lentītes, prievītes, dažādus smilgu, salmu un vārpu rotājumus, piparkūku sirdis un zvaigznes, apzeltītus vai apsudrabotus riekstus, bārkstainos papīros tītas konfektes. Kā eglīšu un Ziemassvētku rotājumi vēsturiski tikušas izmantotas arī sveces, vizuļi, kas sākotnēji izgatavoti pat no sudraba. No skaliem un salmiem tika pīti dažādi lukturi, bet Kurzemē un Latgalē īpašs rotājums bija kristāliskais režģis – puzuris. Pušķojumiem noderēja arī ēveļu skaidas, sevišķi apšu, kas spoži baltas, gredzenos vīdamās, veidotas dažādos rotājumos un vainagos, kārtas pie griestiem, pie sienas un krāsotas ar dabiskām augu krāsām. Salmu un skaidu rotājumi skalu gaismā vizuļoja zeltaini spoži. Kopš astoņpadsmitā gadsimta vidus to visu aizstājuši Ziemassvētku eglīšu rotājumi, kas jau atgādina modernos rotājumus. Lielākā daļa ģimeņu tos izgatavoja savām rokām no olu čaumalām, čiekuriem un papīra. Amatnieki sāka veidot eņģeļu figūras un pasaku varoņus, pārkausējot misiņa monētas.
Eglīšu stikla bumbu rotājumi zināmi kopš 19. gs. vidus. Pūstās stikla bumbas, kādas mēs izmantojam šodien, sāktas ražot Vācijā. Zināms, ka šādas bumbas tika patentētas un masveidā ražotas Tīringenā, pilsētā ar senu stikla apstrādes vēsturi, 19. gs. 40. gados. Leģenda vēsta, ka šo tehnoloģiju izgudrojis kā nabadzīgs stikla pūtējs, kas nav varējis atļauties saviem bērniem izrotāt eglīti ar īstiem āboliem un valriekstiem. Stikla bumbas tika pārklātas ar svinu, lai radītu spīdumu. Daudzkrāsainās stikla bumbas bija ļoti dārgas un vienkāršie cilvēki tās nevarēja atļauties. Savukārt laikrakstā “Kurzemes vārds" 1942. gadā tiek stāstīts: "Krāsainie un vizuļojošie stikla izgreznojumi eglītēm kļuva pazīstami tikai ap 1860. gadu, kad kāds vācu ārsts Weiskopfs izgudroja, kā apzeltīt un apsudrabot tukšas stikla bumbas. Šī māksla drīz vien izplatījās pa visu Tīringenas apgabalu, bet Tīringena kļuva par šo vizuļojošo eglīšu izgreznojumu dzimteni un vēl ilgu laiku pēc tam visu pasauli apgādāja ar krāsainām vizuļojošām eglīšu stikla bumbām. Šos mirdzošos nieciņus pagatavoja nevis kādā rūpnīcā, bet mājās. Bērnu rokām mēdza uzticēt stikla galīgo apstrādāšanu – krāsošanu, apvilkšanu ar vizuļojošiem pavedieniem”. 1867. gadā bumbiņu veidošanas tehnoloģija mainījās. No stikla masas, kas uzkarsēta augstā temperatūrā, tika iegūti glīti plānsienu izstrādājumi. Spoguļa spīdums tika panākts, pievienojot sudraba nitrātu. Tajā pat laikā radās arī eglītes rotājums – vizuļojuši pavedieni, kas tika dēvēti par “eņģeļu matiem" (arī “lietutiņš”).
Eglītes rotāšana ir viena no noturīgākajām senajām ieražām, kas gadu gaitā nav zaudējusi tradicionālo simbolismu. Mūžzaļais egles kociņš pašā ziemas tumšākajā laikā atgādina par dzīvību un jauna pavasara nākšanu. Ļausimies šai svētku sajūtai, no zaļās eglītes smeļoties dzīvības spēku.
