Pagājušajā gadā UEFA Nāciju līgas divās beidzamajās spēlēs – ar Farēru salām un Andoru – Daugavpils futbola skolas audzēknis, virslīgas kluba aizsargs Antonijs Černomordijs devās laukumā valstsvienības kapteiņa lomā.
A. Černomordijam 24. septembrī apritēja divdesmit četri gadi, taču viņam uzticas gan klubā – arī tur viņš ir kapteinis, gan Latvijas izlasē. Antonijs teic: „Būt kapteinim klubā un valstsvienībā – tā ir papildu slodze un atbildība.”
Antonija futbolista gaitas sākās, kad viņš mācījās Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas pirmajā klasē. Sporta stundu, kuru vadīja Skaidrīte Baško, vēroja treneris, kurš komplektēja sporta skolas grupu. Labākajiem kandidātiem viņš pasniedza vizītkarti ar tālruņa numuru. Savukārt uz futbola treniņiem Antoniju aizveda vecāki.
Jaunietis atceras, ka nolēmis pamēģināt spēkus futbolā, jo tobrīd viņš neaizrāvās ar citu sporta veidu. Atnāca uz treniņu un palika. Pēc sešiem gadiem Antoniju uzaicināja uz Ventspils Futbola akadēmiju, kur tika sapulcināti labākie Daugavpils, Rīgas un citu pilsētu jaunie futbolisti. Tolaik Antonijam bija tikai trīspadsmit gadi, mācības skolā, taču nācās braukt uz otru Latvijas malu, turklāt bez vecākiem.
Bija periods, kad futbola treniņi sāka ietekmēt mācības – viņš bieži kavēja stundas, jo vajadzēja piedalīties turnīros. Taču Antoniju atbalstīja vecāki, tēvs brauca uz visām sacensībām, un šis atbalsts bija ļoti svarīgs.
Futbolists atceras, ka vienīgā reize, kad saruna ar vecākiem par to, ka futbols – tas nav nopietni un ir jākoncentrējas mācībām, notika tad, kad viņam bija četrpadsmit gadi.
„Ventspilī bija aptuveni divus gadus ilgs periods, kad regulāri iedzīvojos traumās. Tikko izārstējos, tā atkal trauma, pēcāk – rehabilitācija. Nācās pat veikt operāciju. Toreiz arī notika šī saruna ar vecākiem, taču, neskatoties uz to, viņi vienmēr mani atbalstīja un teica – ja vēlies, tad ej un strādā,” atceras Antonijs.
Antonijs neapstājās, atkal atguva fizisko formu, taču tad nolēma atgriezties dzimtajā pilsētā, lai mājās pilnībā atlabtu. Pēc dažiem gadiem Antonijs sāka spēlēt „BFC Daugavpils” komandā -- startēja U19 čempionātā, bet vēlāk futbolistu iekļāva galvenajā komandā, kura spēlēja pirmajā līgā.
Antonijs Černomordijs atgriezās Daugavpilī desmitajā klasē, bet divpadsmitās klases sākumā atkal pameta Daugavpili – šoreiz viņš devās uz Poliju. Jaunietim bija septiņpadsmit gadi, taču vecāki jau bija pieraduši, jo laikā, kad Antonijs bija Ventspilī, viņš tikās ar ģimeni reizi pusgadā. Uz pārbaudi komandā „Lech” (Poznaņa) Antonijs devās kopā ar Vladislavu Fjodorovu, bet jaunajiem futbolistiem palīdzēja daugavpilietis Artjoms Rudņevs.
Polijā, kā tas bieži notiek ar Latvijas futbolistiem ārzemēs, notika dīvainas lietas – laikus nepienāca V. Fjodorova un A. Černomordija dokumenti, transfēra logs tika slēgts, un futbolisti netika pieteikti sezonai.
Tādējādi Daugavpils futbolisti pusgadu drīkstēja piedalīties vien draudzības spēlēs un trenēties. Pēc tam Antonijs aizvadīja vienu spēli galvenajā komandā, viņa sniegums trenerim patika, un tā daugavpilietis kopā ar galveno komandu devās uz ziemas treniņnometni Turcijā. Pēc tam viņu pieteica čempionātam, taču konkurence uz centra aizsarga pozīciju bija ļoti nopietna, tāpēc Antonijs sešus mēnešus turpināja treniņus kopā ar komandu, taču spēlēja tikai dublieru komandā.
Pēdējo gadu Polijā Antonijs jau bija viens, klājās ļoti smagi, jo divu gadu laikā tā arī neizdevās debitēt virslīgā. Futbolists saņēma „Riga FC” piedāvājumu un atgriezās Latvijā.
Jau esot „Riga FC” sastāvā, A. Černomordijs 2017. gada sezonas otrajā pusē tika izīrēts Kipras komandai „Pafos”. Futbolists tur nonāca, jo viņam radās nesaskaņas ar „Riga FC” galveno treneri, tāpēc nācās meklēt izīrēšanas variantus.
„Katrā ārzemju komandā esmu guvis pieredzi. Kad biju jaunāks, pats galvenais bija treniņu process, un „Lech” šajā ziņā man palīdzēja, tāpat arī „Pafos”, taču tur es guvu traumu un nācās atgriezties Rīgā, lai atlabtu pirms jaunās sezonas. Vēl esamu stažējies arī Spānijā,” pastāstīja sportists.
Antonijs atzīmē, ka futbolā aizsargam un daudz sarežģītāk iekļūt ārzemju čempionātā nekā, piemēram, uzbrucējam. Uzbrucējs var sevi pierādīt, gūstot vārtus, izdarot rezultatīvas piespēles, t.i., ar savu statistiku, savukārt aizsardzības spēlētājam ir grūtāk parādīt sevi „ar skaitļiem”, tāpēc šīs pozīcijas spēlētājus labāk vērot „dzīvajā” un vērtēt futbolistu, atrodoties stadionā.
A. Černomordijs stāsta, ka par iespēju spēlēt Anglijā sapņo daudzi futbolisti, bet, lai tur tiktu, ir nepieciešams kāds starpposms. Tam kā interesantus un reālus nākotnes variantus Antonijs minēja Poliju, Ungāriju, Čehiju un Skandināvijas valstis.
„Riga FC” sastāvā A. Černomordijs izcīnīja Latvijas Kausu un uzvarēja trīs valsts čempionātos, kā arī kļuva par komandas kapteini, kā arī iepriekš ar komandu „Daugavpils” uzvarējis Latvijas pirmajā līgā. Futbolists atzīmē, ka uzvarēt gribas katrā sezonā, jo ar uzvaru vienā turnīrā nepietiek.
Antonijs teic, ka mājās izdodas pabūt visai reti. „Ja braucu uz Daugavpili spēlēt, bet pēc tam ir brīvdiena – palieku mājās. Savukārt, ja Rīgā ir vairāk kā divas brīvas dienas, arī tad cenšos aizbraukt uz Daugavpili,” saka futbolists.
Saikni ar mājām, ģimeni, klasesbiedriem un citiem paziņām Antonijs cenšas uzturēt, komunicējot internetā. Turklāt futbolists brauc gandrīz uz visiem skolas absolventu salidojumiem.
