Latgolā ir vysmoz ostonis Adamovys. Daudzi zyna tū, kura ir 3 km iz zīmelim nu Rēzeknis, Adamovys azara krostā. Bet ar Rēzeknis Adamovu stypri konkurej cyta Adamova – tei, kura Daugovys krostā pi Kruoslovys. Var byut, ka ari puorsyt – i gleišuma, i viesturis dziļuma ziņā!
Kienenīnis kolns. „Pirmoreiz hronikā Krāslavas miestiņš pieminēts 1558. gadā, taču leģendas stāsta par tās pamatu likšanu vēl sirmā senatnē, sākot ar X gadsimtu. Pēc leģendu ziņām, bet jāsaka, ka leģendās daudz patiesības, X gadsimtā Krāslavā dzīvojusi un valdījusi Polockas kņaziene Rogneda Gorislava, kas (ap 979. gadu) apprecējusies ar Krievijas kņazu Vladimiru. Pēc tā laika ziņām, viņas pils atradusies Teātra kalnā, bet, pēc citām ziņām spriežot – Adamovas kalnā. Šī vieta, kas ir dominējošā Daugavas kalnājos, bija visvairāk atbilstoša kņazu pils atrašanās vietai.”1
Kod 1931. godā voi puse Kruoslovys beja zam iudiņa, Kienenīnis kolns tai i palyka naskorts! Pat gryuši īsadūmuot, kaidai pasaulis kataklizmai ir juonūteik, lai jis applyustu!
Itū piļskolnu sovulaik ir izpietiejs Ernests Brastiņš. „Ceļš atkal gāja caur Krāslavu. Sarunās par ceļiem kāds vecāks vīrs ieminējās, ka es nonākšot Krāslavā pa „Pilskalna” ceļu. Kāpēc šo ceļu sauc par pilskalna ceļu, to viņš nezināja pateikt. Par jaunu pārmeklējot apvidu ceļa rajonā, patiesi, uzgāju pilskalnu. Tas atradās [..] Daugpils lielceļa kreisā pusē, dienvidos kapsētai, pašā Daugavas krastā, [..] starp divām gravām, kuras kādreiz izrāvis ūdens. Tā radies no trim pusēm kraujš, 40 m augsts kalns. [..] Gar plakuma malām uzkrājusies 1 m dziļa mītņu kārta ar trauku lauskām. Kalns uzglabājies bez sevišķiem postījumiem.”2
20. gs. 60. godu beiguos piļskolns tyka lelā mārā izpūsteits, tai kai tam pa viersu tyka izbyuvāta jaunuo Daugovpiļs–Kruoslovys šoseja.
Tei īt car vysu piļsātu iz Polocku (133 km da tai), jū Kruoslovā navaida apvedceļa. Šoseja piļsātā palīk par Reigys īlu, a nu Augustovkys mikrorajona iz vokorim – par Augusta īlu. Kaidu strēčeiti Augusta īlai paraleli īt Piļskolna īla, kurys nūsaukums ari ir tei popularuokuo nūruode, ka kod ta sūpluok bejs Kienenīnis kolns. A skorbais, kaisleibu i sova laika realeju pylnais stuosts par Rognedu ir hronikuos, kai ari godsymtu garumā nadūd mīru gon poetim, gon cytu muzu kolpim.
Smukums, i na tikai. Rakstnīks Egils Lukjanskis īrūsynova žurnalam „Liesma” sareikuot Daugovys ekspediceju – ar kuojom, automašynom i laivom, nu iztakys Voldaja augstīnē da īplyušonai Reigys leicī. Tū entuziasti ari izdarēja 1969. goda vosorā. Rokstūt par ekspedicejis trešū, Latvejis pūsmu, atsazeist: „Visskaistākais brauciens ar laivu pa Daugavu Latvijas teritorijā neapšaubāmi ir posmā no Krāslavas uz leju.”3 Reši kurs laivuotuojs itai dūmai preteisīs!
Itū ocu baudu cylvāki pīfiksēja jau seņ, ari paraleluo sauszemis ceļa gar iudiņa krostu smukumu. Gustavs Manteifeļs 1879. godā Poznaņā izdūtā gruomotā roksta: „Mēs jau teicām, ka poļu Inflantijā netrūkst gleznainu vietu. Šajā ziņā sevišķi jauks ir ceļš no Daugavpils uz Krāslavu, kas vijas pa Daugavas labo krastu. Upes ieleja dziļi iegrauzusies devona smilšakmenī, vietām platāka, tad atkal kļūdama šaurāka, ar skuju kokiem apaugušu pakalnu ieskauta, lokus mezdama, tā paver skatienam arvien jaunas ainavas, kuru skaistums pārsteidz ceļinieku jo vairāk tāpēc, ka tās atklājas negaidīti.”4
Eistyn nūdereigs Infļantu zemis drauga nūvāruojums – jo acim pasaruoda kas naprognozātai, tys smuku ainovu padora vēļ smukuoku!
Par Adamovu runoj i roksta daudz, ari 1937. godā. Ekskursanti brauc nu Daugovpiļs, „46. kilometrā uz Daugavas līčainā krasta guļ Krāslava. Apskatāmi [..] Daugavas krasti, kuri pie Ādammuižas atver mūsu zemes virsmas uzbūves slāņus. Krāslavu no ziemeļiem ieslēdz kalnāji, no trim pusēm pieiet meži, kas Krāslavu nostāda veselības ziņā izcilus vietā.”5 Breineigi! Smukums ite ir pošsaprūtams, par tū i narunoj, bet akcentej cytys lītys – te var vuiceitīs Latvejis geologeju, te var salobuot veseleibu!
Adamova beja/ir daudzi lobumi vīnā nalelā punktā. Smukums acim, didaktisks materials školānim, vīgli i pateikami elpojās. Var mauduotīs i sauļuotīs, piknikuotīs, taiseit fotografejis. Var makškerēt, var pastateit telti (kai vacī latgalīši saceitu – jiedžeru, parču). Nazyn parkū ūdu i slepņu te parosti nav daudz. Var vērtīs škierzlotus, kuri guļ i sylduos iz vysaida leluma akminim. Da vysu kū te var dareit!
Naradzamuo Daugova. Nui, ir ari taida. Mes parosti redzim tikai krostus i iudiņa viersmu, bet ir ari tys, kas iudinī īškā i iz upis dybyna. Tuorpeni i glīmežvuoki, iudiņa zuolis, kukaini i zivs. Vysaidi klami, saglumiejušys sīkstys, sapyvuši zyvu teikli, ari sleikūņu kauli. Zamiudiņa straumis i atvori.
Zam iudiņa ir nūsaglobovuši brasli, pa kurim kod ta nu krosta iz krostu puori bryda vasalys armejis. Kod pa Daugovu pluovova plūsti, strūgys i tvaikūneiši, braucieji zynova, kur upē siekli, zamyudiņa akmini voi nūgrymušuos laivys. Upē īškā atrūn vacus enkurus, vydaidys montys. Gon najauši (kai vacī latgalīši saceitu – nauošmai) i tragiski pagaisynuotys, gon speciali īsvīstys, kab vysi goli byutu iudinī. Atrūn iudinī vysaidus duņčus i revolverus. Zamiudiņa arheologeja tān laikam poša interasantuokuo, jū zemis viersā (i ari zem zemis) lelā māra voi vyss ir jau īraudzeits i atrosts.
Daugovā agruok smēle straumis sanastū smiļkti, kruove baržuos i vede iz krostu. Leluos upis teiruo i smolkuo smiļkts labtik nūderēja vysaidom saimistiskom vajadzeibom. Pi reizis ari pamatlīta tyka izdareita – farvaters izateireja. Augstā viertē beja un ir Daugovys muols (kai vacī latgalīši saceitu – gleizds).
Munu iztēli i pruotu vysvaira kužynoj, vysvaira kairynoj zamiudiņa olūti! Ruodīs, ka vyss iudiņs ir nu tuolīnis, a eistineibā nazkur dziļumā, zam horizontali skrīnūšuo ir vertikali, burbuļaini iztakūšais!
1992. goda vosorys beiguos Daugova izkolta kai nikod. „Daudzās vietās Daugava bija tikai pusē, dažviet tikai viena trešdaļa un pat ceturtdaļa no parastā platuma. [..] Uzskaitījām visus lielākos akmeņus un avotus no Piedrujas līdz Daugavpilij. Redzējām tos 1668 avotus, kas iztek no Daugavas gultnes deviņdesmit kilometru garumā abos upes krastos. Līdz šim nevienā Daugavas posmā no upes iztekošie avoti nav bijuši uzskaitīti,”6 stuosta Bruno Jansons, Latvejis Kulturys fonda Daugovys programys vīns nu iniciatoru i aktivuokūs dareituoju. Daugovā tyka atrosti ari sāriudiņa olūti, a parostūs pīteikūši daudz ari pi Adamovys.
Pasavierīņu laukums i vuiceibu styga. Te, laukumā pyrms ībraukšonys Kruoslovā, nūrunoj sasatikšonu autobraucieji. Te fotografejās sovejī i svešī. Te apsastuoj kuozinīki. Te redzieju ari cylvāku ar molbertu.
Kruoslovā rudinī nūteik smuki pleneri. Laikam taišni kruosainā rudinī Kruoslova ir vysgleišuokuo! Vīna gleznuotuoja maņ tai ari saceja – vuords Kruoslova ir cielīs nu vuorda kruosa, kruosains. Lai tai byutu!
Viesturnīks Andrejs Jakubovskis roksta, ka i agruokūs laikūs itys mozmīsts kai magnets vylka da sevis gleznuotuojus. 20. gs. 30. godūs iz Kruoslovu brauce i te ainovys gleznuoja Sergejs Vinogradovs, muokslys studejis „Estētika” daleibnīks Sergejs Ivanovs7 i c.
Dūmoju, ka i myusu laikūs te ir stuoviejuši ar zeimuli voi piņdzeleiti rūkuos Valentins Zlidnis, Daiga Lapsa, Andrejs Gorgots, Nugzars Paksadze, Osvalds Zvejsaļnīks i c.
Taišni pi pasavierīņu laukuma suocās ari Adamovys dobys styga. Jei to pasaceļ, to nūsalaiž. Kai taids pīpiļsātys začs izšketermeterej tū krauju 1,8 kilometra garumā! Te var i kūkus ci kryumus apsavērt, a kurs oceiguoks, i pat putynus tiuļumā īraudzeit. Golvonais – vysu dareit meikstai, lānai, bez strauju kusteibu. Itei īmaņa ir cīši godna ari na tikai pa stygom staigojūt.
1 Aleksejevs A. Pazīsti un mīli savu novadu // „Sociālistiskais Ceļš", 23.11.1958.
2 Brastiņš E. Latvijas pilskalni. Latgale – Rīga: Pieminekļu valde, 1928., 63.lpp.
3 Daugaviņa lielījās.. // „Liesma", 1969., Nr. 11.
4 Manteifels G. Poļu Inflantija (no poļu val. tulk. R. Labanovskis) – [B.v.]: Jumava, Polonika, 2020., 57. lpp.
5 Zaķis J. Skaistā un interesantā Dienvidlatgale // „Brīvā Zeme", 12.03.1937.
6 Valtere E. Pusotrs tūkstotis avotu no Piedrujas līdz Daugavpilij // „Latvijas Jaunatne", 19.02.1993.
7 Jakubovskis A. Krāslavā // „Mōras Zeme", 28.12.1991.
