“Viņš tik vienkāršs, gluži kā pašu cilvēks! Bez kādiem miesassargiem, bez gvardijas. Satiek zemnieku, sniedz roku,” tā 1920. gada laikrakstā “Jaunākas Ziņas” Latgales ļaudis atcerējās tikšanos ar Kārli Ulmani. Latvijas parlamentārās demokrātijas gados Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (1877--1942) bija viens no ietekmīgākajiem un tautā mīlētākajiem Latvijas politiķiem. Viņš bija Latvijas pagaidu valdības vadītājs un vairākkārtējs Latvijas Ministru prezidents, pildīja arī ārlietu ministra, kara ministra, apgādības un zemkopības ministra amatus.
1920. gadā no 3. līdz 12. februārim Latvijas Ministru kabineta vadītājs K. Ulmanis devās plašā vizītē pa Latgali, ar savu vienkāršību iemantodams dziļu cieņu un mīlestību. Tika apmeklēti Viļāni (4. febr.), Preiļi (5. febr.) Višķi (6. febr.) Daugavpils (7. febr.), Rēzekne (8. febr.), Kaunata (9. febr.), Ludza (10. febr.) Krāslava (11. febr.), Viļaka (12. febr.). Viens no valdības pārstāvju apmeklējuma mērķiem bija iepazīties “ar dažādā ziņā viņiem svešas valsts daļas vajadzībām”, ar Latgales jauno pašvaldību darbību un “gādāt par Latgales garīgo un materiālo labklājību”. Brauciens bija saistīts ar administratīvās sistēmas izveidi, vispārēju saimnieciskās dzīves normalizēšanu, sociālo un veselības jautājumu risināšanu. K. Ulmanis sava brauciena nepieciešamību pamatoja šādi: “vispirms uzmanīgi jāieklausās Latgales sirds pukstienos, un tikai izprotot tos, varēs rast vispiemērotākās darbības un palīdzības veidus”.
Latgales pagasti toreiz atšķīrās no parējās Latvijas pagastiem ar savu plašumu un lielo iedzīvotāju skaitu. Vidzemes un Kurzemes pagastos bija 3000--4000 iedzīvotāju, bet Latgalē 10 000—12 000. Pēc neatkarības kaujām Latgale no visiem Latvijas novadiem atradās vissmagākajā saimnieciskajā un sociālajā stāvoklī un tikai iestājoties mieram, varēja sākt veidot vietējās varas iestādes. Taču Latgalē nebija ne vietējo ierēdņu, ne pagasta valdes, ne policijas. Situāciju centās atrisināt, ierēdņiem no citām Latvijas vietām piešķirot speciālu piemaksu par došanos uz Latgali. K. Ulmani šajā braucienā pavadīja Iekšlietu ministrijas pašvaldību departamenta ierēdnis P. Kinklāvs, veselības departamenta direktors Reinhards, kā arī Amerikas Sarkanā krusta pārstāvis Deils Hjūtons, kurš pēc K. Ulmaņa ieteikuma ceļojuma laikā dāvināja akūti nepieciešamās lietas -- segas, dvieļus, ziepes, kabatas lakatiņus.
Kādu Ministru prezidents toreiz ieraudzīja Latgali? Lūk, dažas ziņas no tā laika laikrakstiem. Ludzā no 750 mājām tikai 16 dzīvokļos elektriskā apgaismošana, no 9000 iedzīvotajiem pārtikas trūkst 5000, trūcīgu bērnu te 1700. No 750 mājām 200 mājās tīfa dīgļi. Pirtis slēgtas, jau gadu iedzīvotāji iztiekot bez ziepēm. Daugavpilī Bērnu patversmes pārzine ziņoja Ministru prezidentam, ka “pilsētā 10 120 nabadzīgu bērnu, patversmē 1100. Tur bērni apsaldējušies, jo trūkst malkas. Nav arī pārtikas un ziepju. Bērnus moka utis, dažādas ādas slimības, patversme esot lipīgo slimību centrs. Amerikas sarkanais krusts ēdinot 11 000 bērnu un 5000 pieaugušo” un “to dzirdēdams Prezidents liek tūlīt izsniegt dažus desmitus maisu kviešu miltu, ziepes un nepieciešamāko veļu.” Veselības departamenta direktors Dr. Reinhards viesojoties Višķos uzsvēris, ka ”latviešu tautai pēc asiņainajiem kariem jāpieaug skaitā”. Tajā brīdī kāds no klātesošajiem atbildējis: “Latgalē par to nevarot raizēties. Neesot reta ģimene, kurā 10--14 galvu. Piecos gados sagādāšot jaunu armiju. Nelaime tikai tā, ka 14 dvēselēm jākustoties uz 3 desetiņām (aut. piez. – laukuma mērvienība – 1,09225 ha krievu mērvienības sistēmā 1753--1927).”
Nezaudēdams savu lietišķo raksturu, šis brauciens kļuva par īstu svētku braucienu gan Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, gan Latgalei. Daugavpilī tautas sapulcē teātra zālē ļaužu pieplūdums bijis milzīgs. Zāle bijusi pārpildīta un uz ielas stāvējuši vēl daudzi tūkstoši. Kaunatā kāds baznīckungs bija nācis vairāk kā desmit kilometrus, lai noklausītos Ministru prezidenta runu. Kāds Daugavpils domnieks toreiz izteicās: “Daugavpils pirmo reizi savā pastāvēšanas laikā piedzīvo gadījumu, kad augstākā vara, stājas tik tuvos sakaros ar vietējiem iedzīvotājiem. Tā esot garantija, ka patiešām citi un labāki laiki pienākuši.” Augstais viesis Latgalē tika sagaidīts ar sālsmaizi, viesmīlību un sirsnību, tomēr arī šajā reizē neiztiekot bez kurioziem, kas tiek aprakstīts “Daugavas Vēstnesī”: “Pa ceļam uz Višķiem Prezidents apstājās vairākās sādžās. Iedzīvotāji bija nobijušies, domādami, ka sabraukuši rekvizēt (aut. pask. atsavināt īpašumu valsts labā) viņu mantas. Pēc tam sādžinieki nevarējuši vien nobrīnīties, ka iebraucis un ar viņiem tik vienkārši un draudzīgi sarunājas “pats Prezidents””.
1934. gadā K. Ulmanis devās braucienā pa visu Latviju, tostarp otrreiz apmeklēja Latgali un Daugavpili. Šī gada laikrakstā “Valdības Vēstnesī” var atrast K. Ulmaņa uzrunu Daugavpilī: “Nedomājat par Daugavpili kā par kādu mazu, sīku vietiņu. Mācāties no jauna atzīt, kāda Daugavpilij bijusi nozīme kopš seniem laikiem. Šī vieta ir svarīga. Daugava saista mūs ar citām valstīm un citām tautām. Celsim paši šīs pilsētas – dienvidaustrumu Latvijas metropoles nozīmi”.
Fakti
1917. gadā Latgales kongresā latgalieši nobalsoja par apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi “vienā politiski autonomā tautas organismā”. 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Taču nedz Vācija, nedz Padomju Krievija nevēlējās atteikties no Latvijas teritorijas. 1919. gadā Latgalē plosījās sarkanais terors, boļševiki iznīcināja vietējos iedzīvotājus, muižniekus, garīdzniekus, Latgales inteliģenci, izdemolēja muižas, zemniekiem atņēma pēdējo pārtiku.
1920. gadā 3. janvārī Polijas ģenerāļa Edvarda Ridza-Smiglija vadībā, šķērsojot aizsalušo Daugavu, ar nosaukumu “Ziema” tika uzsākta Latgales atbrīvošana. Cīņa turpinājās līdz 30. janvārim, kad tika sasniegta Latgales galējā robeža Zilupe. Tikai 2 gadus ilgajā Neatkarības karā izdevās izcīnīt patiesi brīvu Latviju.
Pēc ilgstošajām cīņām situācija Latgalē bija katastrofāla un sanitārie apstākļi bija šausmīgi: bads, tīfs un bakas nebija kontrolējamas, jo trūka slimnīcu un visa, kas vajadzīgs cīņai ar šīm slimībām. Latvijas armijas virspavēlniecība bija spiesta atsevišķās Latgales sādžās dot pavēli armijai uzraudzīt, lai vietējie iedzīvotāji mazgā rokas.
Palīdzību Latgalei sniedza ASV Sarkanais Krusts. Šīs organizācijas Daugavpils nodaļas vadītājs Dž. Vitnijs par stāvokli pilsētā 1920. martā ziņoja: “Ierados Daugavpilī 1920. gada 17. janvārī, trīs dienas pēc boļševiku armijas piespiedu evakuācijas. Apstākļi bija neaprakstāmi, iedzīvotāji pilnīgi demoralizēti. Pārtika un faktiski viss dzīvības uzturēšanai nepieciešamais civiliedzīvotājiem nebija pieejams. Neviens veikals nebija atvērts. Viss bija sastindzis, atgādinot Mirušo pilsētu.”
Foto: DU Latgales Pētniecības institūts, Latgales dati: K. Ulmanis Daugavpilī 1920. gada februārī.
