Cilvēks dzīvo lielākā vai mazākā kopienā. Ir ģimene, radinieki, draugi, kolēģi, kaimiņi utt. Laukos – sādžinieki. Šī kopība ir jūtama arī tad, ja vienu māju no otras pat neredz un no viena sādžas gala līdz otram ir pāris kilometru. Sādža (dzerauņa, sola) – ar ko tā Latgale ir īpatnēja! – ir sādža arī pēc iziešanas viensētās.
Par Latgali runājot, ir jāsaka sādža. Citur Latvijā tas bija ciems. Atceraties Andreja Upīša „Sūnu ciema zēnus”? Viens galvenais ceļš, apkārt viena māja netālu no otras. Ciemati ir jau padomju laika produkts1 – ar kantori centrā un vismaz pāris vairākstāvu daudzdzīvokļu mājām apkārt.
Bet ne mājas ir galvenais, galvenais ir cilvēki. Ja nav cilvēku, pēc kāda laika sabrūk arī mājas.
Sološnīkos (tā šo apdzīvoto vietu dēvē latgalieši) 1893. gada 13. maijā piedzima Pēteris Šadurskis. Enciklopēdijās parasti norāda šādu gadu un datumu, bet esmu dzirdējis no šī cilvēka radiniekiem, ka šie dati nav īsti precīzi. Nepareizi norāda arī viņa vecākus, pareizi ir – tēvs Augusts (miris 83 gadu vecumā 1923. gadā), māte Agata (dz. Začs, mirusi 48 gadu vecumā 1895. gadā)2.
Pēteris Šadurskis mācījās Pēterburgā, karoja dažādās armijās un frontēs, bija politiķis, publicists, ierēdnis. No 1924. līdz 1940. gadam – valdes loceklis, pēdējos gados arī direktors Hipotēku bankā. Respektīvi, bija viens no visietekmīgākajiem, saimnieciski nozīmīgākajiem latgaliešiem starpkaru periodā.
Ar viņa gādību Sološnīkos blakus dzimtajai mājai tika izbūvēta jauna – ar augstiem griestiem, lieliem logiem, pamatīgām krāsnīm utt. Tā bija viena no greznākajām, modernākajām lauku mājām tā laika Latgalē. Tajā dzīvoja viņa brāļi Jezups3, Meikuls4, Tadeušs5 un māsa Ļoņa, visi neprecēti. Šī māja ar savu plašumu, glītumu pārsteidz arī šobrīd, it sevišķi krāšņais lievenis6.
Savukārt vecajā mājā izvietojās Sološnīku pamatskola. 1935. gada 10. maijā tajā ienāca un ar skolēniem satikās7 rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Viņš te sabija pāris nedēļas – makšķerēja ezerā zivis8, rakstīja, runājās. Līdzīgi bija arī 1936. un 1937. gadā.
1935. gadā samilza konflikts Jāņa Jaunsudrabiņa ģimenē, viņš aizgāja no sievas un dzīvoja pie radiem un draugiem. Uz Sološnīkiem viņš atbrauca ciemos pie skolotājas Mildas Ozolas, ar kuru Jānim Jaunsudrabiņam bija izveidojušās romantiskas attiecības. Sīkāk par to ir rakstījuši Lūcija Ķuzāne un Imants Pijols.
Ar Mildu Ozolu Jānis Jaunsudrabiņš iepazinās Gostiņos, kur viņa pirms Sološnīkiem strādāja. Jāni Jaunsudrabiņu piesaistīja šīs sievietes raksturs un talanti – arī literārie.
Milda Ozola piedzima Rideļu muižā kalpu ģimenē. Pirmā pasaules kara gados bija evakuācijā Krievijā, tur pabeidza Kazaņas universitāti. 1921. gadā atgriezās Latvijā, strādāja par kancelejas darbinieci Daugavpils apriņķī, tad par skolotāju Maļinovā, Vanagos, Gostiņos, Sološnīkos.
Sološnīku pamatskolas ēka bija uz diviem galiem – vienā pusē mācījās latviešu bērni, otrā krievu. Istabiņas skolotājiem bija Šadursku jaunajā mājā. Tur arī dzīvoja Milda Ozola un otra skolotāja – Sofija Rozenšilda-Paulina.
Zaļmuižā viens pēc otra saimniekoja divi muižnieki Modesti, kurus parasti jauc. Tas, ar kuru cīnījās Pīters Miglinīks, bija Modests Nikolaja dēls Rozenšilds-Paulins (1833–1886). Pēc viņa nāves Zaļmuižā saimniekoja dēls – arī Modests. Modests Modestovičs bija Zaļmuižas ceturtais un reizē pēdējais īpašnieks no šīs dinastijas, boļševiki viņu nošāva Pleskavā 1920. gadā. Viņam bija sešas meitas, kuras vēlāk dzīvoja Latvijā. Cik var noprast, Sofija bija viena no šīm meitām. Laba skolotāja, strādājusi daudzās Latgales krievu skolās, apglabāta Ilzeskalna (Kuļņevas) pareizticīgo kapos.
Kādēļ Jānis Jaunsudrabiņš neapprecējās ar Mildu Ozolu – versiju daudz, grūti spriest...
1940.–1941. gadā Milda Ozola kļuva par Rīgas 27. pamatskolas direktori, hitleriešu okupācijas gados represēta, pēc kara apprecējās ar Bobrovu, bija direktore Iļģuciema vidusskolā. Mācīja vēsturi, viņas skolnieki bija Zigmunds Skujiņš un Raimonds Pauls, kuri spilgti par viņu izteikušies atmiņās un intervijās. Raimonds Pauls pat min, ka tieši direktore Milda vienā skolas pasākumā iedrošinājusi viņu publiski spēlēt klavieres – pati ar savu spēli veiksmīgi parādot, kā tas darāms.
Reti kurš, arī latviešu filologu vidē, zina dzejnieku, rakstnieku, dramaturgu Ontonu Začestu (arī Začs). Ir zināms, ka viņš piedzima 1899. gada decembrī Sološnīku sādžā, viņa tēvu sauca Donats. Pusaudža gados strādājis gadījuma darbus lielākās un mazākās pilsētās, no 1919. līdz 1927. gadam dienējis Sarkanajā armijā. No 1930. līdz 1933. gadam studēja Maskavas Rietumtautu Kominterna universitātē, šo studiju laikā pusotru gadu docēja latgaliešu valodu tiem latgaliešu studentiem, kuri mācījās šajā augstskolā. Bija viens no „Prometeja” latgaliešu sekcijas, arī žurnāla „Ceiņas Karūgs” (1933–1937, Maskava; iznāca 25 numuri) dibinātājiem. Izidors Kūkojs, Juoņs Keirāns, Aļbina Mežule, Pīters Lipiņš, Ontons Začests – populārākie latgaliešu literāti, kuri dzīvoja un darbojās Padomju Savienībā 20. gs. 20.–30. gados. Nezinu pat, vai Ontonam Začestam gadījās izsprukt no 1937.–1938. gada represijām.
Šobrīd Sološnīkos ir 4 pastāvīgi un 3 neregulāri apdzīvotas mājas.
Sološnīku, Sološu, Soloju ezeri (par to liecina arī nosaukums!) ir ar salām.
Solojs uz ziemeļiem no Andrupenes, Sološu pa ceļam uz Lendžiem, Sološu Lauderu pagastā – šie ezeri priecē tūristus šodien, par tiem rakstīts ceļotājiem paredzētos bukletos jau 20. gs. 20. gados. Neatpaliek no trim iepriekš minētajiem arī Sološnīku ezers – starp Pilceni un Šķierbinīkiem.
Sološnieku ezerā ir četras salas, kuru kopējā platība ir 1 ha (ezera spoguļa laukuma platība – 81,2 ha). No Sološnīku ezera nosaukuma ir radies apzīmējums vienai no sādžām šī ezera krastos. Ja citreiz ir grūti izspriest, vai upes un ezera nosaukums ir devis apzīmējumu apdzīvotai vietai ūdeņu krastos vai ir bijis otrādi (tā ir retāk, bet arī gadās), tad Sološnīku gadījumā droši var teikt – no sākuma bija ezera nosaukums, vēlāk ezera vārdā nosaukta arī sādža (pretējs variants šķiet neloģisks).
Rudens sākumā, kad ūdens līmenis ezerā ir maksimāli nokrities, kaut kur pa vidu starp divām lielākajām salām dažreiz var redzēt milzīga akmens virspusi. Ir nostāsts, ka cilvēki ir redzējuši uz šī akmens sēžam nāru.
Ontona Rupaiņa vēsturiskās triloģijas „Māra mostas” otrās grāmatas sestās nodaļas 3. apakšnodaļā stāstīts par to, kā Pīters Miglinīks (1850–1883) un Gustavs Manteifeļs (1832–1916) satiekas Sološnīku ezerā.
Pīters Miglinīks strādā par ekonomu Zaļmuižā, Modesta Nikolajeviča audžumeita Soņa saka, ka jābrauc makšķerēt uz Sološnīku ezeru, kur šobrīd makšķerē arī atvaļinājumā atbraukušais Gustavs Manteifeļs. Romānā minēts, ka ezers pieder Dricānu muižai, bet laivu pie ezera atļauts turēt arī Zaļmuižai. Ezera vidū satiekas abas izcilās personības un viņu pavadoņi, visi izkāpj uz salas un barons pagatavo zivju zupu no tikko noķertām raudām un asariem. Barons uzcienā klātesošos ar čūskas uzlējumu, par ko Pīters Miglinīks (kuru Gustavs Manteifeļs nodēvē par Inflantijas Puškinu) secina: ja kultūra nonāk līdz izsmalcinātai baudkārei, tad tā jau sāk pagrimt. Pīteram ir nodomi izdot latgaliešu grāmatas un latgaliešu avīzi, taču Gustavs izskaidro reālo situāciju un Pīters saprot, ka šiem viņa sapņiem nav lemts piepildīties. Šī epizode ir simboliska, grūti spriest, vai tai par pamatu ir bijis reāls notikums.
1 Jāpiebilst, ka tik viennozīmīgi un kategoriski, kā es rakstu, tas nav.1929. gadā Vilis Plūdons publicēja dzejoli ar nosaukumu “Man tīk šie latvju ciemati”. Senlatviešu ciematus apdzied Aleksandrs Grīns 1937. gadā publicētajā dzejolī “Zemgaļu kaujas dziesma” un Kārlis Zariņš romānā “Kaugurieši”, arheologi tajā laikā raksta par latgaļu ciematiem pie Jersikas u.c. Šobrīd daudzviet Latvijā būvē eko un tirdzniecības ciematus. Tieši vārds ciemats ir tas, kurš spilgti sasien kopā mūsu senos laikus ar mūsdienām.
2 Apglabāti Sološnīku kapos. Te, netālu no t.s. redemptoristu stilā veidotā galvenā krucifiksa atdusas arī režisora Teivo Tulio mātes vecāki Ontons un Īva Garšani.
3 Jezups mazāk ņēmās ar zemnieku darbiem. Slaucīja un kurināja skolu, audzēja kāpostus un gurķus, ziemās šuva kažokus.
4 Bija nosūtīts uz krievu–japāņu karu. Ļoti dievbijīgs, kaujās vienmēr lūdza Dievu. Vairākus šineļus šķembas saplēsa, bet pašam ne skrambiņas. Pie Portartūras nokļuva gūstā, tika nosūtīts uz Nagasaki. Tur bija bads, ēda kaķus. Pēc gūsta atgriezās mājas. Māsai no Japānas atveda vēdekli, bet mājās vēl ilgi glabājās viņa zobens.
5 Tadeušu radinieki atcerējās kā ļoti labu cilvēku. Viņam bija ūsas, kuras arī palika atmiņā.
6 To var redzēt uz manas 2011. gadā izdotās „Latgaliešu-latviešu vārdnīcas" priekšējā vāka.
7 Ienāca klasē un cienāja ar konfektēm – tā atcerējās Pēteris Začs (1928–2014).
8 Vēl ir saglabājusies maizes krāsns, pie kuras viņš tīrīja Sološnieku ezerā nomakšķerētos asarus. Bet ezera krastā ir akmens, uz kura viņš sēdēja un skatījās uz pludiņu.
