„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. aprīlis
Sestdiena
Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
+3.7 °C
skaidrs laiks

Vai grūti būt sportistam ar Dieva dotu talantu

Daugavpilietis, vairākkārtējs pasaules čempions ultratriatlonā, Latvijas čempions slēpošanā un biatlonā Anatolijs Levša ar saviem sasniegumiem sportā ir pierādījis, ka cilvēka fiziskajām spējām nav robežu. Leģendārs cilvēks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, „Goda daugavpilietis” neizslēdz, ka kaut kad varētu uzrakstīt grāmatu. Taču, pēc viņa teiktā, tam vēl nav pienācis laiks.

Izvēlējās triatlonu

Anatolijs piedzima Krāslavā 1958. gada 1. septembrī, šeit pat pabeidza 1. vidusskolu. Mācoties skolā, viņš kādu laiku nodarbojās ar cīņu, pēc sekoja straujš pavērsiens – vecāki nolēma, ka Anatolijam jāiet mūzikas skolā un jāapgūst akordeona spēle. Pēc tam viņš atkal nopietni pievērsās slēpošanai un vieglatlētikai: „Man un vecākajam brālim Rihardam sports patika kopš bērnības, bez tā mēs nespējām iedomāties savu dzīvi. Man bija labi treneri, kuri „veidoja” sportistu. Esmu viņiem par to pateicīgs.” Anatolijs nodarbojās arī ar soļošanu, vingrošanu, nopietni aizrāvās ar komandu sporta veidiem. Vieglatlētikā un slēpošanā viņš vairākkārt uzvarēja Latvijas čempionātos jauniešiem. Taču visvairāk Anatolijam patika biatlons, un, kad jauneklis astoņpadsmit gadu vecumā devās uz Rīgu, lai studētu Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, viņu uzreiz uzņēma sporta biedrībā „Vārpa”, kuras sastāvā A. Levša vairākkārt izcīnīja godalgotas vietas Vissavienības sacensībās un uzvarēja Latvijas čempionātos biatlonā un slēpošanā.

1984. gadā Anatolijs Levša, nu jau ar augstskolas diplomu un solīdiem sasniegumiem sportā, atgriezās Daugavpilī un sāka strādāt par slēpošanas treneri sporta klubā „Ķīmiķis”. Taču tik daudzpusīgam sportistam ar iespēju trenēt jaunos sportistus bija par maz, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka reiz, lasot avīzi „Sovetskij Sport”, viņa uzmanību piesaistīja informācija par jaunu sporta veidu – triatlonu, kurā iekļauta peldēšanas (1 km), riteņbraukšanas (25 km) un skriešanas (8 km) distance ???.

„1986. gadā Latvijā notika triatlona sacensības. Es kopā ar sporta meistaru riteņbraukšanā Viktoru Grigorjevu devos uz Langstiņiem, lai piedalītos šajās sacīkstēs. Tur sapulcējās aptuveni 60 dalībnieki – dažādu sporta veidu pārstāvji. Toreiz pirmo vietu izcīnīju es – slēpotājs, -- tas bija pārsteigums,” stāsta Anatolijs.

Šī sasnieguma iedvesmots, 1988.—1990. gadā A. Levša, trenējot slēpotāju komandu, savu individuālo treniņu programmā iekļāva riteņbraukšanu, jo zināja, ka triatlons viņa dzīvē ienācis nopietni un uz ilgu laiku. Tolaik ziemas bija bez sniega, tāpēc Anatolijs pilnībā pievērsās triatlonam. Taču tas viņam nebūt netraucēja 1991. gadā atkal izcīnīt Latvijas čempiona titulu slēpošanā.

1996. gadā Anatolijam beidzot bija iespēja izmēģināt savus spēkus – Panevēžā notika pirmais pasaules čempionāts ultratriatlonā – šajās sacensībās bija jāveic 8 km 600 m peldēšanas, 360 km riteņbraukšanas un 84 km skriešanas distance. Pussimts spēcīgo sportistu konkurencē Anatolijs izcīnīja pirmo vietu. Šis rezultāts ir ievērības cienīgs arī tāpēc, ka uzvarētājam tolaik bija 38 gadi – vecums, kad daudzi atlēti jau raksta memuārus par saviem sporta sasniegumiem. Šo panākumu A. Levša atkārtoja vēl divas reizes – 1997. un 1998. gadā, tādējādi kļūstot par trīskārtēju pasaules čempionu.

Dzelzsvīrs

Kārtējā pasaules čempionātā, šoreiz t.s. trīskāršajā ultratriatlonā, kurš norisinājās Austrijā, bija jānopeld 11,4 kilometri, jāveic 540 km riteņbraukšanas un 126 km skriešanas distance. Un Anatolijs Levša atkal svinēja uzvaru! Viņš pastāstīja, ka šī supermaratona veikšanai bija nepieciešamas gandrīz 36 stundas. Tas nozīmē, ka visu šo laiku sportists atradās nepārtrauktā kustībā un milzīgā fizisko un morālo spēku sasprindzinājumā. Tāpēc katram no 40—50 sportistiem (tik daudz atlētu parasti piedalās šī ekstrēmā sporta veida sacensībās) pastāvīgi sekoja pavadošā personāla pārstāvji, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu palīdzību.

Tagad, atskatoties atpakaļ, Anatolijs spriež: „Ja man divdesmit piecu gadu vecumā kāds teiktu, ka es gandrīz četrdesmit gados uzlikšu savam organismam tik pārcilvēciskas slodzes, tajā laikā es nobrīnītos un jautātu sev: „Kam man tas vajadzīgs?” Taču, kad man apritēja 38 gadi, es vēlējos pierādīt, ka spēšu to paveikt. Un paveicu.” Izņemot savu personīgo ambiciozo mērķu sasniegšanu, Anatolijs nodemonstrēja, ka cilvēka iespējas patiešām ir bezgalīgas, nepieciešama vien motivācija un vēlēšanās gūt panākumus. A. Levšu par viņa fenomenālajiem sasniegumiem ultratriatlonā pelnīti dēvē par dzelzsvīru. Taču viņš atturīgi bilst, ka ir sportisti, kuru uzvaras daudzkārt pārspēj viņa panākumus

Anatolijs guvis uzvaras ne tikai pasaules čempionātā ultratriatlonā, bet arī izcīnījis sudraba godalgu Eiropas čempionātā triatlonā olimpiskajā distancē, daudzkārt uzvarējis visaugstākā līmeņa sacensībās šajā sporta veidā.

Vēl Anatolijs Levša 21 reizi kļuvis par Latvijas čempionu slēpošanā distancēs no 15 līdz 50 kilometriem un septiņas reizes – biatlonā. Viņš ir trīskārtējs sporta meistars -- slēpošanā, biatlonā un triatlonā. Par šī unikālā sportista fenomenālajām spējām liecina tas, ka PSRS Tautu spartakiādē 1982. gadā 4x7,5 kilometru stafetē biatlonā Anatolijs kopā ar komandu pārspēja olimpiskos čempionus Vladimiru Alikinu un Vladimiru Barnašovu.

Anatolijs arī tagad nav pametis sportu – nesen slēpoja, sezonas laikā peldas Stropu ezerā, arī pieredzējušā sportista velosipēdu neklāj rūsa, taču skriešana sagādā problēmas – liek sevi manīt nopietnas kājas trauma sekas, kuras pamatā ir kādreizējās milzīgās pārslodzes ultratriatlonā.

Kopā gan dzīvē, gan sportā

Visas Anatolija godalgas -- neskaitāmie kausi, medaļas un citas regālijas – akurāti saliktas speciālos stendos. Un aiz katras no tām slēpjas smags darbs, sviedri, dažkārt asaras un, protams, prieks par triumfu.

Jāuzsver, ka Anatolija dzīvesbiedre Silvija, ar kuru Latvijas sporta leģenda mīlestībā un saticībā dzīvo 35 gadus, visu šo laiku bijusi viņa superstartu dalībniece, tāpēc tās ir arī viņas balvas. Silvija kopā ar vīru devās uz visām atbildīgām sacensībām, tostarp pasaules čempionātiem, kur gatavoja ēdienu, sekoja savas otrās pusītes veselības stāvoklim un tam, lai tiktu ievērots dienas režīms. Trīsdesmit četrus gadus vecais dēls Ivars ar sievu atrodas Amerikā. Jāatzīmē, ka Ivars ir trīskārtējs Latvijas čempions triatlonā un savulaik dēls ir uzvarējis arī savu slaveno tēvu. Ivars absolvējis Zviedrijas Ekonomikas skolu Rīgā.

Savukārt meita Anita nopietni apgūst dziedāšanas prasmes. Turklāt arī Anatolijs šad tad ņem rokās ģitāru un dzied iemīļotās Jurija Antonova dziesmas. Slavenā sportista repertuārā ir arī Vladimira Visocka un citu Krievijas komponistu un, protams, populāras latviešu dziesmas.

Runājot par vien dažus mēnešus veco mazmeitu Mariju, Anatolijs uzsver, ka viņa ir neskaitāmas reizes svarīgāka par visām izcīnītajām godalgām.

Un, visbeidzot, vēl viens svarīgs jautājums izcilajam sportistam un vienkārši ļoti labam, daudzpusīgam un interesantam cilvēkam Anatolijam Levšam – vai viņš neplāno sarakstīt grāmatu par savu ceļu uz sporta virsotnēm? Jo tas būtu aizraujošs bestsellers – vienlaikus gan patiess vēstījums, gan unikāla pamācība jaunatnei. Anatolijs bilst, ka viņš neizslēdz šādu iespēju, bet tam vēl nav pienācis laiks. Tāpēc atliek vien gaidīt…